Ilgtermiņa risinājums Latvijas enerģētikai - atomelektrostacijas būve

Ilgtermiņa risinājums Latvijas enerģētikai - atomelektrostacijas būve

Pašlaik apmēram 30% elektroenerģijas Latvija importē, 70% nodrošina pati. Elektroenerģija tiek pirkta no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas. Aplūkojot situāciju perspektīvā līdz 2015. gadam, ir skaidrs, ka Rīgai trūks siltuma jaudas, raksta "Rīgas Balss".

Pašlaik apmēram 30% elektroenerģijas Latvija importē, 70% nodrošina pati. Elektroenerģija tiek pirkta no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas. Aplūkojot situāciju perspektīvā līdz 2015. gadam, ir skaidrs, ka Rīgai trūks siltuma jaudas, raksta "Rīgas Balss".

Resursi izsīkst, cenas aug

"Visa Eiropa un arī pasaule gadu desmitiem dzīvojusi romantiskā ilūzijā, ka naftas un gāzes krājumi ir neizsmeļami," saka a/s "Latvijas gāze" valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis. "Salīdzinot ar mūsdienām, cenas pirms dažiem gadiem bija ļoti zemas. 1997.–1998. gadā barels naftas maksāja 9,5–10 dolārus. Šogad uzlēca līdz 147 – gandrīz 150 dolāriem par barelu. 1995. gadā tonnu mazuta no Krievijas pirkām par 40 dolāriem. Tagad biržā augstākā cena ir 824 dolāri. Cēlonis? Domāju, ka pamatā ir 11 OPEC dalībvalstu (Alžīrija, Lībija, Nigērija, Irāna, Irāka, Kuveita, Katara, Saūda Arābija, Apvienotie Emirāti, Venecuēla, Indonēzija) un visas musulmaņu pasaules atbilde uz starptautiskajiem notikumiem. Tā ir atbilde par karu Irākā, par mēģinājumiem iejaukties Irānas iekšējās lietās. Viena no lielākajām dabasgāzes atradnēm pasaulē ir starp Kataru un Irānu. Franči jau gribēja tās apgūt, lai Eiropai piegādātu papildu gāzes apjomus, bet politisku apsvērumu dēļ ar to laikam nodarbosies Krievija. Valstīm, kurām nav savu energoresursu, radīsies aizvien lielākas problēmas," brīdina A. Dāvis.

Līdz ar Ignalinas atomelektrostacijas (AES) slēgšanu Latvijā veidosies elektroenerģijas deficīts. Aprēķini rāda: elektroenerģijas patēriņa maksimālā slodze pieaugs no 1474 megavatiem (MW) līdz 1600 MW (no 2007. līdz 2010. gadam). Esošās elektrostaciju jaudas ir 2184 MW (lielākā daļa no hidroelektrostacijām), taču jau patlaban izjūtam vismaz 200–700 MW deficītu, ko esam spiesti nosegt ar minētajiem 30% importa.

Ekspertu viedokļi

Juris Ekmanis, LZA prezidents:

– Viens ir tas, ko šodien tērējam, bet "Latvenergo" stāv kaudze ar pieprasījumiem, cik jaudas vajadzēs aiznākamajā gadā (lielveikali, jaunie ciemati un rūpniecības uzņēmumi)... Pašlaik viņi visi kopā prasa 400 megavatu lielu jaudu. Ja tā turpināsies, mums vajadzēs vismaz divreiz pa 400.

Adrians Dāvis, a/s "Latvijas gāze" valdes priekšsēdētājs:

– Manuprāt, energoapgādes jautājumos būtu jāizstrādā Baltijas jūras baseina kopēja stratēģija. Uz enerģijas eksportu un importu jāskatās ilgtermiņā: kā attīstīsies rūpniecība un lauksaimniecība; kur būs mūsu tirgus; pārdosim koku vai koka izstrādājumus.

Ir jāsaprot: ja negribam būt atkarīgi no Austrumiem, tad pēc cik gadiem iegūsim lielāku neatkarību; ko darīsim pārejas periodā?

Īstermiņa risinājumi: ogles un gāze

Šā gada martā valdība paziņoja, ka Latvijā jāceļ ogļu un gāzes elektrostacijas (ES). Kāpēc, kas rosināja pieņemt tieši šādu lēmumu? To jautājām Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktoram Uģim Sarmam. Viņš paskaidroja, ka satraukumu radījis pārvades sistēmas operatora ikgadējais ziņojums par iespēju nodrošināt līdzsvaru starp elektroenerģijas pieprasījumu un piegādi nākamajos 10 gados (zināšanai: a/s "Augstsprieguma tīkli" likumā noteikts katru gadu iesniegt atskaiti par situāciju elektroapgādē). Tobrīd konkretizējās virkne jautājumu, kas 2006. gadā vēl nebija īsti skaidri. Svarīgākais no tiem – vecā Ignalinas atomstacija tiks slēgta 2010. gada 1. janvārī (uz jaunās AES enerģiju varam cerēt ne agrāk kā 2025. gadā). Turklāt par vairākiem gadiem atpaliek arī kaimiņvalsts Lietuvas ideja attīstīt gāzes elektrostaciju. Ņemot vērā šos un citus aspektus, operatora ziņojumā tika vērsta uzmanība uz gaidāmajām problēmām. Secinājums bija nepārprotams: jaudu nodrošināšana ir prioritāte. Lai novērstu elektroenerģijas deficītu pēc Ignalinas AES slēgšanas, Latvijā jāceļ divas elektrostacijas:

> cietā kurināmā (ogļu) ar 400 megavatu jaudu – Liepājā vai Ventspilī;

> gāzes stacija ar tikpat lielu jaudu– Rīgā.

Tomēr arī šajā lēmumā nav vienprātības, jo patlaban notiek asas politiķu un lobiju cīņas par to, kura no stacijām ir Latvijai izdevīgāka. Tautas partijas līderi atbalsta gāzes elektrostacijas būvniecību (tā radot mazākus CO2 izmešus nekā ogļu stacija), savukārt TB/LNNK kategoriski prasa ogļu staciju, tādējādi norādot uz neatkarību no Krievijas energopiegādēm.

Ja valdība un partijas spēs atrast kompromisu, acīmredzot vispirms tiks būvēta gāzes elektrostacija, jo pie TEC–2 Rīgā jau ir gatava pievades infrastruktūra.

Ja runājam par izmaksām, gāzes elektrostacija Latvijai prasītu aptuveni 400 miljonus eiro, bet ar oglēm kurināmā?– 600 miljonus. Tomēr speciālisti jau tagad vienprātīgi apšauba iepriekš minētos skaitļus, jo cenas ar katru dienu kāpj. Jautājums: vai stratēģiski skatoties uz Latvijas energoapgādi, gāze un ogles būs panaceja, kas ļaus aizpildīt gan jaudu deficītu, gan saglabāt ekonomisko neatkarību nākotnē? Aplūkosim abu elektrostaciju plusus un mīnusus.

> Ogļu elektrostacija

Fosilā kurināmā cenu dinamika ilglaicīgā perspektīvā ir neskaidra. Tāpēc nepieciešams paredzēt tās pieauguma ietekmi uz stacijas ekonomisko rentabilitāti. Valstīm, kurām nav pašām savu naftas, dabasgāzes vai akmeņogļu resursu, tirgus cenu svārstības joprojām ir akūta problēma. Turklāt cietais kurināmais, lai to efektīvi izmantotu modernajās stacijās, ir rūpīgi jāsagatavo. Tādējādi, protams, sadārdzinās arī gala produkts – elektroenerģija. Lai uzceltu videi draudzīgu, efektīvu un modernu lieljaudas ogļu staciju, izmaksas daudz neatpaliks no AES būvniecībai nepieciešamajām.

Ekspertu viedokļi

Juris Ekmanis, LZA prezidents:

– Patlaban vēl ogļu transports ir relatīvi lēts. Varam tās ievest no Austrālijas vai Dienvidamerikas. Ekonomikas ministrijai būs jāizvēlas, kur būvēt ogļu elektrostaciju. Pašlaik norit cīņa starp Liepāju un Ventspili. Katrai pilsētai ir savas priekšrocības. Nenoliedzams pluss?– ogļu staciju var uzcelt pietiekami ātri.

Adrians Dāvis, akciju sabiedrības "Latvijas gāze" valdes priekšsēdētājs:

– Priekšrocība ir tā, ka pasaulē ir milzīgi ogļu krājumi, tuvākie tepat Polijā. Ir iespēja dažādot piegādātājus – varam iepirkt Dienvidāfrikā, Dienvidamerikā, Amerikā vai Krievijā.

Oglēm mīnuss ir izmeši un kvotas, kas būs jāpērk. Problemātiska ir ogļu un izdedžu uzglabāšana. Protams, ja blakus stacijai izveido jaunu ražotni, no izdedžiem var gatavot celtniecības blokus vai izmantot starpstāvu pildījumos privātmājām. Ekoloģisku apsvērumu dēļ, sākot jau no kuģa, jābūt pilnīgi slēgtam pārkraušanas ciklam (pa cauruļvadiem). Turklāt ogļu stacijai Latvijā nav nekādas infrastruktūras, toties gāzes apgādei tā jau ir pilnīgi gatava. Var klaigāt: ogles ir lētas – ceļam! Paskatīsimies, kāda būs cena pēc stacijas uzbūvēšanas. Tāpēc prātīgi būtu ilgtermiņa pirkuma līgumā ierakstīt cenu ar gudru formulu (vismaz 30 gadiem).

> Gāzes elektrostacija

Krievija nekad nav slēpusi savu gatavību un ieinteresētību piedalīties šajā projektā. Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs vēl nesen sacījis:

"No mana skatpunkta būtu pavisam loģiski, ja Krievija varētu piedalīties un garantēt piegādi vēl daudzus gadus uz priekšu. Par to, ka mēs esam uzticami partneri, zina visa Eiropa. Latvija par to varēja pārliecināties, ilgu laiku no Krievijas saņemot gāzi."

Tomēr ir absolūti skaidrs, ka šāda gāzes elektrostacija vēl vairāk palielinātu atkarību no kaimiņu lielvalsts energoresursiem, jo vienīgais avots, no kura Latvija šobrīd saņem gāzi, ir "Gazprom". Šādā situācijā Krievija faktiski kontrolētu 69% no energotirgus (pretrunā ar Eiropas Komisijas nostāju par energoresursu avotu dažādošanu).

Pat nerunājot par politisko atkarību, ekspertus satrauc arī gluži pragmatiski jautājumi, proti – strauji kāpjošās gāzes cenas, kuras liek apšaubīt šādas elektrostacijas ekonomisko izdevīgumu. Pat "Latvijas gāzes" šefs Adrians Dāvis ir šokēts par ārprātīgo cenu lēcienu un uzskata, ka arī nākotnes prognozes būs ļoti drūmas.

Arī premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) izteicies, ka augstie energotarifi samazina iespēju būvēt jaunas gāzes stacijas Latvijā.

Ekspertu viedokļi

Adrians Dāvis, akciju sabiedrības "Latvijas gāze" valdes priekšsēdētājs:

– Pluss ir tas, ka energobloks, kas patērē gāzi, patlaban ir lēts un ārkārtīgi efektīvs. Taču gāzes elektrostacijai viens mīnuss: patlaban viss it kā ir skaisti – krātuve ir, stacija ir, uzliec bloku un sāc tik ražot! Diemžēl ilgtermiņa kontrakts ar Krieviju mums ir tikai līdz 2015. gadam. Tāpēc gribam pagarināt līgumu par gāzes piegādi līdz 2030. gadam. Domāju, vispirms "Latvijas gāzei" un "Gazprom" jāparaksta vienošanās, ka līdz 2030. gadam tiekam nodrošināti ar noteiktu gāzes apjomu. Tas būtu pareizi. Ja nav līguma, būvēt nedrīkst!

Politiskā energoresursu atkarība

Pasaules lielā politika vienmēr ir iespaidojusi energoresursu ražošanas jaudas un cenas. Tomēr, ja paskatāmies uz šo situāciju kaut vai pirms pārdesmit gadiem, energokompleksu jautājumi nebija tik ļoti politizēti kā šodien. Ar katru brīdi tie kļūst arvien sensitīvāki, jo naftas un gāzes resursi strauji samazinās, bet cenas pieaug.

Kamēr mūsu amatpersonas vēl spriež, lavierējot starp skarbo realitāti un lobiju interesēm, austrumu kaimiņam jau sen ir savs viedoklis, kā jāattīsta Latvijas enerģētika. Proti, tam esot jānotiek uz gāzes enerģētikas pamata, sacījis bijušais Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs – "Gazprom" taču piepilda Inčukalna gāzes krātuvi tā, ka valstij ar to pietiktu diviem gadiem! Tomēr eksperti izsaka bažas, ka tieši tā Krievija rosina Latviju ilgtermiņā "uzsēsties uz gāzes adatas", kamēr paši (lai iegūtu atomenerģētikas pārsvaru) līdz 2030. gadam plāno izbūvēt 40 AES blokus.

Arī Latvijas zinātnieki, kuru viedokļos amatpersonas ieklausās negribīgi (vai vispār neieklausās), runājot par gāzes elektrostaciju, ir ļoti skeptiski un piesardzīgi – turklāt nav jau runa tikai par augstajām cenām. Saspringtajā starptautiskajā situācijā simtiem un tūkstošiem kilometru garos gāzes vadus (tāpat kā naftas vadus) nevar uzskatīt par drošiem – gan vārda tiešā, gan politiskā nozīmē. Kā pierāda pēdējo nedēļu notikumi, gan terora akti, gan hakeru diversijas ir realitāte.

Pēc Krievijas militārās intervences Gruzijā situācija ir īpaši saasinājusies. Tā liek skaudri apjaust politiskās realitātes: cīnoties par energoresursu hegemoniju, tiek izmantoti absolūti visi līdzekļi, nevairoties pat no brutālākajiem. Ietekmīgais biznesa laikraksts "The Financial Times" norāda: pret Gruziju vērstā karadarbība nepārprotami liecina, ka Krievija negrasās zaudēt savu ietekmi ar naftu bagātajā Kaspijas reģionā. Tādējādi ir apdraudēti Gruzijas teritorijā esošie naftas vadi, kas nodrošina energoresursu piegādi Rietumiem. 9. augustā Krievijas aviācija, veicot uzlidojumus Poti ostai, iznīcināja termināļus, caur kuriem rit melnā zelta tranzīts. Arī "The Wall Street Journal" raksta, ka, iespējams, šādā veidā Krievija cenšas ietekmēt naftas cenu krišanu pasaules tirgū un tas atklāj tās patiesos nolūkus Kaukāza reģionā. Tādējādi tiek iespaidots tirgus un sekmēts cenu pieaugums, stiprinot Krievijas kā energoresursu piegādātājas ietekmi.

Saistībā ar iepriekš teikto jāatgādina kāds incidents, kuru sākotnēji pat nesaistīja ar Krievijas un Gruzijas konfliktu. Proti, 6. augustā kurdu teroristi uzspridzināja Baku – Tbilisi – Džeihanas naftas vadu Turcijas teritorijā. Šī ir vienīgā komunikācija, pa kuru Kaspijas naftu piegādā Eiropai, apejot Krieviju. To pārpumpē Turcijas ostā Džeihanā, no kurienes ar tankkuģiem pa Vidusjūru nogādā Eiropas ostās. Caur šo vadu ik gadu tiek izlaisti 50 miljoni tonnu melnā zelta. Protams, pēc sprādziena strauji pacēlās arī naftas cenas. Tagad sakarība starp šo incidentu un karu Kaukāzā ir kļuvusi acīmredzama (vēl jo vairāk, ja zinām Kremļa vēsturiski draudzīgās saites ar Kurdistānas Strādnieku partiju).

Jāpiemin vēl kāda mācība, kuru sniedz Krievijas agresija pret Gruziju. Proti, ja lielais austrumu sābris vēlētos ar ekonomiskiem līdzekļiem nokautēt mazo Latviju, pārtraucot piegādes vai strauji paceļot gāzes cenas, atbalstu no Eiropas Savienības nebūtu jēgas gaidīt. Situācijā, kad Krievija kontrolētu 69% no valsts energotirgus, Latvija paliktu pie sasistas siles, lepni mirstot energobadā vai merkantili pildot jebkuru politisko prasību. (Jā, ir dzirdēti ieteikumi, ka krīzes situācijā Baltijas valstis taču varētu pirkt to pašu Krievijas gāzi no Vācijas. Protams, varētu – tikai jāpiebilst: ar Vācijas uzcenojumu...)

Karš Kaukāzā ir vēlreiz apliecinājis, ka nav pamata runāt par ES vienotu energopolitiku. Veikalnieciskais iztapīgums, kuru patlaban demonstrē Vācija, Francija un Itālija, apstiprina – katram savs krekls tuvāks. Eksperti bilst, ka atteikšanās no Krievijas kurināmā iepirkšanas nebūt nedraudētu ar ekonomisku katastrofu kādai no šīm valstīm (piemēram, Vācijā krievu nafta veido aptuveni 30% no importa, Francijā – ap 20%). Tātad šī ir tikai energoresursu diversifikācijas problēma (nomainot piegādātāju ar citiem alternatīviem avotiem) un, protams, arī politisko principu jautājums. Dzirdot, cik glāsmaini Kremļa tornī čivina Eiropas zīles un paceplīši, ir skaidrs: pagaidām vēl neviens negrasās nokāpt no Krievijas "gāzes adatas". Tāpēc Latvijai ir jārēķinās tikai ar pašas spēkiem.

Ko darīt Latvijai?

Ko darīt Latvijai, kurai nav pašai savas bāzes jaudas, kura ir atkarīga gan no piegādātāju, gan ražotājvalstu labvēlības (vai kapacitātes), kā arī no tirgus cenu svārstībām un politiskās situācijas pasaulē? Kur meklēt atbildi mazai valstiņai Baltijas jūras krastā, kurai ar energopātagu ik pa brīdim draud lielais kaimiņš; kuru plosa ekonomisko grupējumu un politiķu savstarpējās cīņas? (Bet energobads tuvojas tik strauji, ka vēders jau tagad burkšķ...)

Atbilde patiesībā ir vienkārša – jāieklausās, ko saka Pasaules enerģētikas padomes eksperti:

> līdz 2020. gadam enerģiju būs izdevīgi ražot no dabasgāzes,

> līdz 2030. gadam – no oglēm (kamēr tās ir),

> pēc 2030. gada – no kodolenerģijas.

Aprēķini liecina, ka 2030. gadā Latvijā, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, elektrības patēriņš dubultosies. Paturēsim prātā, ka tikai 2/3 no nepieciešamā patlaban spējam producēt paši. Ja gribam palikt neatkarīga valsts, arī pārējais būs jāražo pašiem. Jaunā Visaginas AES Lietuvā, kuru iecerēts būvēt Drūkšu ezera krastā, 30 km attālumā no Daugavpils, būs optimāls risinājums pārdesmit gadiem, taču nebūs stimuls Latvijas ekonomikas uzplaukumam tālākā nākotnē. Ja elektrību saņemsim no Lietuvas austrumu energotīkliem, kuri jau ir privatizēti, varam prognozēt, ka elektroenerģijas cenas nebūs Latvijas patērētājam draudzīgas. Tikai sava, moderna un droša atomelektrostacija, sabalansēta ar eksporta un vietējo elektrības cenu, var sekmēt Latvijas attīstību un garantēt ekonomisko neatkarību.

Ekspertu viedokļi

Juris Ekmanis, LZA prezidents:

– Ja domājam par Latvijas nākotni pēc 2020., 2025. gada, esmu pārliecināts, ka tad jau būsim izmantojuši visu no Latvijas resursiem, ko vien var izmantot. Būs vajadzīga importēta enerģija, ja ar laiku neuzbūvēsim paši savu atomelektrostaciju, bet tas varētu notikt labi ja pēc 2025. gada. Kāpēc mēs runājam par to šodien? Atomelektrostaciju neuzcels rīt uz brokastu laiku. Tas ir ļoti ilgs process, un būs nepieciešama izskaidrojoša saruna ar sabiedrību. Ja iesim uz priekšu kaut soli pa solītim, esmu pārliecināts, ka pēc 2020. gada sāksim diskutēt par to, kur, ko un kā būvēt. Vēl viens arguments, kāpēc par to jāsāk domāt jau tagad: Ķīna ir pasludinājusi savu atomenerģētikas megaprogrammu, kas nozīmē 200 reaktorus. Ķīniešu pasūtījums noslogos visas ražošanas jaudas pasaulē. Ja kāda valsts laikus nepieteiksies rindā, vairs nebūs runa par 3–4 celtniecības gadiem. Īstais brīdis būs nokavēts. Visas izmaksas sadārdzināsies.

Valdis Gavars, kodolfiziķis, bijušais Salaspils reaktora galvenais inženieris:

– Elektrība ir visuniversālākais enerģijas veids, un atomstacija ir saistīta ar to. Diemžēl šajā gadsimtā bez atomenerģijas mēs nevarēsim izdzīvot. Vēl kāds aspekts: atomstacija nerada izmešus, pret kuriem tik ļoti cīnās Eiropā un visā pasaulē. Tādējādi šī ir milzīga AES priekšrocība. Kad noteikumi par izmešu samazināšanu būs tik stingri, ka ogļu stacijām par katru kilovatstundu būs jāmaksā dubulti, tad sajutīsim šo starpību.

Uģis Sarma, Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors:

– Kodolenerģijai noteikti ir vieta Baltijas reģionā. Ja veramies nākotnē pēc reāliem un stabiliem resursiem, tā ir atomenerģija. Ap 2030. gadu elektrības ražošana no gāzes varētu kļūt problemātiska, resursi būs izsmelti. Virzība uz kodolprogrammu, protams, ir politisks jautājums. Tas var prasīt gadus desmit. Tomēr valdības lēmumam ir jābūt savlaicīgam, lai Latvijas augstskolas paspētu sagatavot pašas savus speciālistus.

Adrians Dāvis, akciju sabiedrības "Latvijas gāze" valdes priekšsēdētājs:

– Ar katru gadu elektroenerģija būs jāiepērk vairāk. Ja gribam būt pilnīgi neatkarīgi, var glābt tikai AES. Taču vispirms jāveic milzu izskaidrošanas darbs, pierādot, ka stacija būs absolūti droša. Piemēram, Zviedrijā AES dzesēšanas ūdeņos dzīvo foreles. Jebkurš makšķernieks pateiks, ka šāds ūdens ir absolūti tīrs.

Namejs Zeltiņš, Pasaules enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas prezidents, Fizikālās enerģētikas institūta profesors:

– Atomenerģija Latvijā ir noteikti vajadzīga, jo tai nav savas bāzes enerģijas. Ja tās nav, tātad nav arī stabilas ekonomikas. Pieņemsim, ka pasaulē nemaz nebūtu kodolenerģijas – protams, mēs tik un tā izdzīvotu. Tikai viena nelaime: tas būtu šausmīgi dārgi. Pasaules enerģētikas padome ir izstrādājusi attīstības scenārijus līdz 2050. gadam. Nostāja ir šāda: mēs nedrīkstam nevienu enerģētikas avotu idealizēt vai demonizēt. Jāattīsta ir visi. Redziet, igauņiem ir savas programmas, lietuviešiem – savas, bet mums nav nekā, pat koncepcijas. Toties mums, runājot par kodolenerģiju, ir strikta nostādne – es šajā jautājumā neko nesaprotu un neticu tiem, kuri saprot.

Nekur pasaulē nebūvē AES kopā ar kādu citu valsti, nekur. Ja Ignalinā notiks kāda avārija, kas maksās? Mēs! Latvijai ir jābūvē sava atomstacija, par kuru paši atbildēsim un no kuras paši gūsim savu nacionālo ienākumu.


Dalies ar šo rakstu

Komentāri

=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.