Meklēju dekoratīvo apmetumu ar krāsainiem graudiņiem (ne masā krāsoto). Esmu tādus redzējis akrila versijā (Resimarm u.c.), bet silikona bāzei neesmu redzējis. Visi tikai masā tomējami, tur parasti iet sintētiskās krāsvielas, kas tomēr balē. Tie krāsainie graudiņi arī daudz pievilcīgāk izskatās.
Vai kādam ir ieteikumi?

A man tāds jautājums - ar ko silikona krāsa atšķiras no siloksāna krāsas? Vai "akrila krāsa ar siloksāna piedevām" ir kautkas līdzīgs silikona krāsai? Un vai tiešām silikona krāsa ir daudz labāka par silikātu krāsu?

Pilsētvidē ar lielu gaisa piesārņojuma intensitāti - automāšinu izplūdes - smogs un citi rūpnieciski piesārņojumi nokļūst uz ēku fasādēm. Ja namīpašnieka vēlme vai pilsētas doma uzspiests rīkojums uzturēt ēkas fasādi tīru, tad paceļas jautājums kā to veikt ar vislielāko atdevi. Tātad, ja praksē mēs zinam, ka krīta krāsa uz fasādes noturēsies labi, ja gadu. Attiecīgi kaļķa krāsa, pilsētvidē, spēs būt samērā tīra līdz 5 gadiem, silikātkrāsa varētu pieņemt 10 gadus, tad siloksāna krāsai iespējams 20 gadi.
Šo speciālo vai 'dārgo' krāsu būtība ir specifisku organisko vielu klātbūtne krāsas slānī, kas 'saeļļo' to un rezultātā uz tā nonākošais ūdens kapilārā ceļā neiespiežas krāsa ienesdams kvēpus un citas daļiņas, bet tās nomazgā.

Ja pēc "saeļļošanas" neiEspiežas, tad arī ... neiZspiežas.
LBN 002-01 25.p utt...

Vienstāvs _11/08/2009 12:03... 'Ja pēc "saeļļošanas" neiEspiežas, tad arī ... neiZspiežas.'
Es pieņemu, ka esmu optimists un domāju ka cilvēce virzas uz priekšu. Ne katra jauna ideja ir laba, bet tā jāpārbauda praksē...citādi joprojām mēs dzīvotu kokos!
Pieņemu, ka krāsu tehnologi par šīm lietām domā un mēģina piemeklēt sastāvus, kur ūdens tvaiks var izspiesties cauri. Noteikti krāsa derīga vēdināmajām fasādēm un arī citiem mērķiem.

Silikātkrāsa un siloksānkrāsa ir divas dažādas lietas. Silikātkrāsas sastāvā ir tautā sauktais šķidrais stikls vai tamlīdzīgi silikāti, kas ķīmiski saistas ar betona/cementa virsmu, līdz ar to krāsa parasti nelobās, nedrūp utt.
Siloksāna krāsas ir kaut kas moderns un satur polisiloksānus, kas var būt gan sķidrumi, gan eļļas, gan silikongumija, kurā var cept cepumus krāsnī. Tas ir ļoti plašs jēdziens. Droši vien profesors Gūgls smalki un plaši atbildētu uz šiem jautājumiem.

Teorētiski esot iespējams piliendrošs un vienlaikus tvaikcaurlaidīgs pārklājums, kas atgādinot "taukainas eža adatas". Kāds ir tam tuvākais reālais?

Ja mēs ņemtu taukainas adatas, pie taukiem drīz saliptu putekļi un pārklājums pārstātu "elpot", taču vēlāk putekļi līdz ar tauku atliekām nobirtu un varētu visu sākt no gala.
Teflona adatas?

Pilieni ir lieli, tvaika molekulas ir ļoti maziņas (izmēru atšķirības 10-ntākajā pakāpe), līdz ar to nekāds roket sainss jau tur naf. Kaut vai elementāras putna spalvas taču ūdens tvaiku no iekšpuses noteikti laiž cauri, bet ūdeni no ārpuse ni un ni. Kaut vai "taukains" maziem caurumiņiem materiāls.
Ja jau mums darbā stāv slāpekļa ģenerators ar membrānām, kas tērē štromi un gaisu un pa otru galu pūš ārā tīru slāpekli, kur molekulu izmēru atšķirības ir lielākas, tad atdalīt ūdens tvaiku no pilieniem vajadzētu būt elementāri.

Putna spalvas rullē, vajadzīgs tikai tauku ģenerators!