Piekrāsošana, diemžēl, vienmēr atstās vairāk vai mazāk redzamas pēdas, jo, kaut arī tiek nodrošināta pilnīga toņa atbilstība, piekrāsotā vieta ir kā krāsas „ielāps”, kurš uzkrāsotajā vietā veido biezāku kārtiņu. Šī „ielāpa” malas tad arī ir tās, kas uzrāda laboto vietu.
Praktiskie ieteikumi būtu šādi:
Ja virsma labota ar špakteli, tad špaktelēto vietu gruntē ar krāsu, kas nedaudz atšķaidīta ar ūdeni (5 – 10%). Pēc nožūšanas ļoti viegla starpslīpēšana.
Piekrāso ar tīru krāsu, cenšoties uzklāt plānu kārtu. Šis, otrreiz klātais laukums, tiek krāsots nedaudz lielāks nekā pirmais, lai pilnībā pārsegtu iepriekšējā piekrāsojuma robežas.
Iespējams, ka ar to arī pietiks.
Ja nu tomēr esam ļoti paškritiski, kā arī visos gadījumos, kad būtu jāsasniedz visaugstākā kvalitāte, vēlreiz veic vieglu piekrāsotās vietas starpslīpēšanu un pārkrāso visu plakni no stūra līdz stūrim.
Par piekrāsošanu nāk prātā vēl šādas atziņas. Varbūt noder!
Jāņem vērā psiholoģisks faktors, ka mums pašiem piekrāsotā vieta vairāk „dursies acīs”, jo mēs vienmēr zināsim, kur tā ir, kamēr citi to nemaz neievēros.
Ja uz sienu skatās tieši pretī, tad piekrāsojums ir maz redzams, bet, ja skatāmies šaurā leņķī un piedevām vēl spīd sānu gaisma (logs gaiteņa galā, sienu apgaismojums u.tml.) visi defekti būs labi redzami.
Piekrāsojot ieteicams uzklāt iespējami plānu krāsas kārtiņu.
Lai neatšķirtos virsmas faktūra, piekrāsošanai izvēlas rullīti, kas veido līdzīgu faktūru, kā visai virsmai.
Jo izmantotā krāsa ir matētāka, jo lielākas cerības, ka piekrāsotā vieta būs mazāk pamanāma.
Niecīgus defektus vislabāk piekrāsot ar mazu otiņu.
Lielāku piekrāsojamo laukumu mēdz arī norobežot ar krāsotāju līmlenti, jo reizēm korektāk izskatās ģeometriski precīzs, nevis bezveidīgs piekrāsotais laukums. Te svarīgi izvēlēties kvalitatīvu un plānu lentu.
Pārkrāsojamo laukumu ērti un nemanāmi var ierobežot, izmantojot logu, durvju un mēbeļu vertikālās un horizontālās līnijas.
Ja piekrāsojamā vieta tiek piešpaktelēta, tā parasti ir gludāka par pārējo virsmu, jo krāsotā virsma ir ar faktūru, bet špaktelētā – gluda. Jādomā, kā atjaunot faktūru. Profesionāļi pielabošanai mēdz izvēlēties ne pārāk smalku špakteli, lai neradītu pārāk atšķirīgu virsmas gludumu.
Paejot laikam, krāsas tonis nedaudz mainās, jo virsma noveco – nosmērējas, noput utt.
Visdrošāk piekrāsot ar to pašu (pāri palikušo un saglabāto) krāsu, ar kuru jau veikts pamat krāsojums.
Ja ir saglabāts krāsas nosaukums un toņa kods, krāsu var uzjaukt vēlreiz.
Ja var iegūt krāsas paraugu no sienas (vismaz īkšķa naga lielumā, bet, jo lielāks, jo labāk), var veikt toņa spektrālo analīzi un iegūt precīzu receptūru. To var darīt gadījumos, ja toņa kods nav zināms. Šāds bezmaksas pakalpojums tiek piedāvāts krāsu veikalos Krūzes ielā 3 un Hanzas ielā 6.