Interesē tāda lieta - ir esoša privātmāja (kādus 60-70 gadus veca), blakus iet servitūta ceļš, kuram pagasts ir uzlicis ciemata maģistrālās ielas nozīmi un līdz ar to sarkanā līnija iet pāri ēkai, būvlaide ir par 6 metriem vēl tālāk. Ir doma šo ēku pārbūvēt...kādam ir bijusi pieredze ar kaut ko līdzīgu? Pagasts varētu atļaut rekonstruēt ar kaut kādiem nosacījumiem? Zinu, ka jāiet uz pagastu un jājautā...to arī nākamnedēļ taisos darīt!

"tempora mutantur, et nos mutantur in illes"
Ko, lai pasaka, tā drīzāk ir juridiska problēma, jo kad pie Kalvīša valdības mums pāri nāca septiņi 'bada'gadi, tad daudzas pašvaldības no prieks čurājot biksiņās ātri sāka būvēt gaisa pilis... nu uz papīra tas viss sanāca lieliski?
Tagad kādam tā putra jāizstrēbj... vai nu pašvaldībai priekš tevis jāuzbūvē jauna māja vai jāļauj rekonstruēt esošo. velreiz..tā ir juridiska problēma.

Diez vai pašvaldība ko strēbs, kamēr nesāks projektēt/būvēt ielu. Līdz tam - "kas grib, tas maksā".

Diez vai ielu tur kāds reāli izbūvēs...jo servitūta ceļš ir mūsu īpašums. Ja nu vienīgi atsavinās...

Šeit reiz apspriests līdzīgs gadījums:
[www.building.lv]
Man pazīstama ģimene pirmoreiz izdzirdot par trotuāra un platas zaļās joslas būvniecību gar ielu teica: mēs nepiekritīsim! Pietika no projektētāj-SIA sākt zvanīt pāris reižu nedēļā, lai: labi, parakstīsim, tikai lieciet mums mieru!

Kā jau augstāk norādīja, problēma ir drīzāk juridiska nekā ar būvniecības likumdošanu saistīta.

Formāli - rekonstruēt privātu īpašumu aizliegt nevar, ierobežot var (neļaut palielināt apbūves laukumu, piemēram).

Ielu, visticamāk, tuvākos 10 (20?, 30?) gadus nav pat sapņos kādam sākt projektēt, kur nu vēl būvēt.

Servitūts vienmēr ir nostiprināts kādam par labu, ja 90-o gadu eiforijā tādus sakabināja pa labi, pa kreisi bez reālas piesaistes, ir iemesls šo lietu sakārtot pirmo, var interesantas lietas parādīties. Neorientējos juridiskajās finesēs tik ļoti, bet servitūts ielas izbūvei izklausās pēc nonsensa, tādos gadījumos zeme tiek atpirkta vai nacionalizēta.

Servitūts jau nozīmē tikai to, ka, kaut tas ir mans, nevaru ar to darīt, ko gribu, jo citi to arī izmanto. Pretējā gadījumā-gribu, izroku ceļa vidū peldbaseinu, lai kaimiņš uz savu māju brauc ar laivu, man po. Un ja pie zemesgabala nav pagasta ceļa - kas tad cits atliek - izbūvēt ceļu pa savu zemi un savu naudu, sametoties ar kaimiņiem un nostiprināt servitūtu, lai kādam kādreiz nesagribas ceļu uzart. No savas pieredzes zinu, ka privāts ceļš, kas pieder vairākiem īpašniekiem ir 100% garants tam, ka neviena normāla kompānija pa to nekad neko nevilks. Man pretī ir paliels ciemats ar vismaz 20 mājām. Šovasar velk mums gāzi, bet šiem nē, jo LG saka, ka viņi jau neiešot tur ar visiem 20 īpašniekiem skaņot un ņemties, iztikšot bez. Bet ko padarīsi - kad ciematu būvēja, ceļa nebija, zemesgabalu īpašnieki bija spiesti ceļu taisīt pa savu naudu, ar visām juridiskajām sekām...
Vispār šī lieta, manuprāt, ir viena no nesakārtotākajām mūsu valstī - sadalīti apbūves gabali ir, bet ceļa nav. Vai vēl labāk - ir privātās apbūves gabali, bet elektrību tiem pievilkt nevar. Tam būtu jābūt atrunātam, jo tīri teorētiski bez elektrības var būt tikai lauksaimniecības zeme, bet mums ir haoss šajā jomā. Cilvēks nopērk zemi, a alaktrības nav - nauda vējā. Tas nav pircēja pienākums skraidīt pa visiem iespējamiem kantoriem un prasīt, vai tur to un šito varēs dabūt, turklāt normālu atbildi arī nemaz nedabūt. Tam būtu jābūt nokārtotam valstiskā līmenī - ja es pērku zemesgabalu, kas ZG ir ierakstīts kā apbūves gabals, tad jābūt iespējai gan piebraukt pie ceļa, gan pievilkt vismaz elektrību.

Ceļš, kuru visbiežāk lietoju es, juridiski neeksistē - tā ir LVM teritorija bez apgrūtinājumiem, kamēr fiziski ceļš ir dziezgan labs. No citas puses pienāk otrs ceļš, kas posmiem ir vai nu pašvaldības īpašums, vai apgrūtinājums. Tomēr vismaz vienā (atkal, LVM piederošā) posmā - ne viens, ne otrs. Oficiāli visā garumā par apgrūtinājumiem noformēts ir tikai trešais ceļš, kas izbūvēts pāri purvam, bet nu jau bojāts un tikai sausā vasarā izbraucams. Tāpēc es ar bažām gaidu dienu, kad LVM iegādāsies, piemēram, skandināvi un uzliks savu ceļu galos bomīšus...
Par apgrūtinājumiem savulaik žurnālā Mērnieks lasīju pavisam interesantu jurista skaidrojumu. Apgrūtinājumu drīkst izmantot jebkurš, tomēr nostiprināts viņš ir par labu konkrētam īpašumam, un, izrādās, minētā īpašuma turētājam esot jārūpējas par ceļa uzturēšanu. Tātad, ja es kādu rītu pamostos un redzu, ka aizputināts, es zvanu kaimiņam un saku: fiksi organizē tīrīšanu, man jābrauc!
Interesanti, kā apgrūtinājumu lietas ir sakārtotas citur, piemēram, Vācijā, Zviedrijā?

Jau rakstīju par eiforiju 90-ajos, tad, slēpjoties aiz denacionalizācijas skaistā lozunga, ir tādas cūcības sadarītas, ka turpmākajos 100 gados kārtību nevarēs ieviest. Īpaši tāpēc, ka nevienam no varas tas nerūp.

Ir nācies darboties ar detālplāniem, bieži mission impossible, jo dalāmajam lielajam zemes gabalam nav iespējams saprātīgi ierīkot piebraukšanu, vecais cara-Ulmaņa ceļš pazaudējies, kolhozu laikā nebija aktuāli un denacionalizācijas laikā apkārt sarīkots vēl noslēgtāk kā Alkatrazas cietumā.

Un esošie servitūti bieži VZD ir, ZG nav, kam par labu nostiprināti, nav nekur ierakstīts, tāds, gaisā karājošs servitūts. Vienā tādā gadījumā par papīru sakārtošu zemes īpašnieks (viņa advokāts), caur kurieni iet ceļš uz vairākiem zemes gabaliem, izdomāja paprasīt manam klientam fantastisku summu (viss īpašums ar ražotni tik daudz nemaksā).