Vai kāds gadījumā nezina, kā tika būvētas Latvijas tradicionālās laukakmens vējdzirnavas? Kā dabūja konusa formu un kā dabūja augšā akmeņus? skatos uz viņām un nekādi nevaru saprast, kā to dabūja gatavu bez celtņa...

Cik zinu, tad visa tā akmens konusa iekša bija pilna ar stalažām, pacēlājiem un citiem pričendaļiem. Būvēja tik uz augšu un pašu torni izmantoja kā atbalstu. Tā tak vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados būveja visādus ūdenstorņus un skursteņus, jo nekādu KATO ceļamkrānu vienkārši nebīja. Pa vidu iekāra svārstu un no tā ar striķi visu laiku tirēja rinķa līniju. Sarēķināja, cik uz vienu metru vajag sašaurinajumu un mūrēja tik kopā. Visu galvu vejdzirnavām būvēja uzvietas augšā. Vot kā spārnus pacēla gan nepareikšu, bet gan jau ar kaurkādiem trīšiem.Vējdzirnavas bija ļoti nopietna celtne un ne katrs muižkungs tās atļāvās būvēt

vēl tāds jautājums, pēc kādiem rasējumiem tas viss tika taisīts? Cik saprotu, tad pa LV klejojuši pāris standartprojekti, spriežot pēc vienādi uzbūvētām vējdzirnavām. varbūt kautkur kāds redzējis vai dzirdējis par tādiem rasējumiem?

par to celšanu tāpat neskaidrs...dzirnavas parasti atrodās neapzdzīvotās vietās, kas tikai liecina, ka tās nevarētu būvēt veču bari, resp. atbrauc celtniecības kantoris un pa maksu uzstāda. bet ja saimnieks viens ķīlētu, tad tas ilgtu 10 gadus...

un vai tad dzirnavas bija muižkungiem? jeb letiņu pašdarbniekiem melderiem? lai gan melderis jau priekš sevis tikai augšā viņas neblieztu...acīmredzot bija lielāks tirgus

interesanti, kā tas process pirms 200 gadiem īsti notikās

Ku Tu pirms pārsimts gadiem, dzimtbūšanas laikā, brīvu melderi atradīsi :). Nepateikšu gan, kādas attiecības bija starp krievu muižniecību un vācu, bet vāciešiem bija ordnungs un visi strādāja muižkunga labā. Krievi savas pilis gan būvēja ar no Krievijas ievestiem amatniekiem, bet vācu muižkungam dzirnavas cēla vietējie. Tais laikos jau nekādas celtniecības organizācijas nebija, bet bija talantīgi amatnieki. Gan jau viens muižkungs "aizdeva" otram savu amatnieku, kuram padevās dzirnavu būvniecība. Muižkungs sadzina zemniekus amatniekam palīgā un būvēja tik augšā.Domā, ka mūsdienās gaismaspili baigie spečuki būvē. Pietiek tak ar dažiem darbu vadītājiem. Dzirnavas būvēja atklatā vietā, kalna galā un nebija svarīgi,apdzīvota vai nē tā vieta- visu noteica vējš. Tais laikos tak cilvēki nebija stulbi un vējiekārtas necēla apdzīvotā vietā, kur nav kārtīga vēja, kā tas populāri mūsdienās :) Vēlāk ap dzirnavām veidojās sava infrastruktūra un tā vieta vairs nebija neapdzīvota. Vispār jau interesanta tā saimniekošana bija muižkungu laikos. Detaļās jau tā nav nekur aprakstīta no latviešu zemnieka viedokļa. Kam gan tas interesēja, maksimums cilveki lasīja tā laika bestseleri Purva bridējas, bet tur vairāk runā par nelaimīgu mīlestību, nevis celtniecību :)
Par gataviem projektiem, ta sinteresants jautājums. Es bišku papētiju dažs vējdzirnavas, bet neiedomājos, ka varētu būt kādi standarti. Būtība jau visu nosaka fizikas likumi un no akmeņiem neko īpaši savādāk neuzbūvēsi, bet varbūt arī bija kādi standarti.
diddy, kur tāda interese par veco laiku saimniekošanu un celtniecību? Tas jau mūsdienās, riģipša plēves būdu laikā, nav populāri :) Ja ir interese, tad man pie bijušā īpašuma bija vējdzirnavas ar visu infrastruktūru un šos jautājumus tiku papētijis.

Ja interese ir nopietna, atrodi cilvēku, kurš varētu būt tālāk ticis. Nu kaut vai ar Brīvdabas muzeja specālistiem parunājies, ja paši nezinās, gan jau aizsūtīs tālāk uz kādu muzeju vai arhīvu. Skandināvijā vējdzirnavas nopietni ir pētījis ekobūvniekiem pazīstamais Varis Bokalders, viņš pieder pasaules vējdzirnavu intersentu kopai un manuprāt viņiem bijušas ekspedīcijas arī Latvijā. Vairāk dzirnavu kā Latvijā manuprāt ir Igaunijā (nepateikšu gan, vai mūra).

interese nav gluži bez pamata, jo uz zemes gabala dziļos laukos stāv vienas pussabrukušas...palicis tik vien kā pussagruvis mūra karkass ar lieliem izbirušiem robiem, tā ka drīz var pienākt galējais gals arī visai nesošajai konstrukcijai.

un protams rodas mūžīgais jautājums, ko ar viņām darīt...gaidīt kad pašas sagāzīsies, jeb mēģināt pamatā vismaz rāmi saglābt. pavisam sāpīgu šo faktu padara reālu finanšu un laika un protams zināšanu neesamība

tapēc arī te sāku netā pētīt situāciju Latvijā un uzgāju interesantu saiti, kur sabildētas ja ne visas, tad pieņemu, ka lielākā daļa Latvijas vējdzirnavu: [www.zudusilatvija.lv]

tāpat protams pasen ir pabūts āraišos...nu pasakaina Latvijas lauku ainava.

rasējumiem vai skicēm manuprāt kautkadiem vajadzēja tajā laikā būt...ne jau uz vietas no pirksta visas tās sarežģītās koka detaļas izzīda.

Ja gribi saglābt esošo mūri, diez vai visnepieciešamākie ir rasējumi. Ja gribi tehnoloģiski atjaunot malšanu, tad gan.
Mūsdienu ekoloģiskajās filmās akmeņus mūrē ar kaļķa javu. Vācu bruņinieki pils mūrēja ar polimērmodificētu kaļķi. Mūsdienās olu baltumus iesaka aizstāt ar lateksa emulsiju. Nav gan lēta.

tā interese par rasējumiem bija tiki filozofiska, lai saprastu kā tas viss notika toreiz.

Lai atjaunotu malšanu, būtu jārēķinās vismaz ar 50 000 Ls, kas protams, man nemaz nav.

ja par javām, tad pieļauju, ka tur vajag zinošu meistaru, citādi ka tik tā java pēc pāris gadiem nesadrūp kā smiltis. jautājums, vai es to stprināšanu būtu gatavs darīt eko stilā...

Nebūs viegli tādu meistaru atrast (droši vien jāmeklē starp restauratoriem) un vēl grūtāk apmaksāt, ja nedarīsi pats. Izlasi kaut vai Ivara Brinkmaņa daudzos postus par kaļķi šai forumā. Kaļķi šādās vietās joprojām lieto nevis dēļ kāda abstrakta "eko", bet dēļ sacietējušas javas spējas padoties nelielām deformācijām, kuras noteikti būs. Ja izpildīsi kaut vai to, ko raksta uz maisiem, gan jau nesabirs kā smiltis.

Tādām vecām vējdzirnavām 100 punkti nebija nekādu projektu un rasējumu, labākajā gadījumā šķērsgriezuma skice. Visa plānošana un montāža pa lielam notika uz vietas mūrus un koka detaļas piedzenot pēc vajadzības. Ja arī no metāldarbnīcas atveda kaut ko gatavu, pārējo piebūvēja tā, lai ietu kopā.
Pat vēl tikai pirms 100 gadiem Rīgā būvētajām daudzstāvu mājām būvvaldes arhīvos esot pieejami tikai stāvu plāni un fasādes zīmējumi, pārējais viss esot bijis atstāts amatnieku (vai galvenā amatnieka) ziņā. A tos lielākos amatniekus jau no seniem laikiem izrakstīja kaut kur no Vāczemes vai arī Holandes. Un katrai nozarei savus.
Man ar kādreiz bija doma par vecu vējdzirnavu "apgūšanu" atpūtas mājiņas statusā.
Kur tavējās atrodas?
Cēsīs ir zināms arhitekts Raitis Jelēvis, viņš piedalās Cēsu pils restaurācijas procesos, esam runājuši par mūsdienu kaļķa javu saderību ar vecajiem mūrējumiem. Pameklē info pēc SIA "Marta saule"