Kāpēc senie māju mūri un laukakmeņu pamata šuves ir smilšu krāsā, bet, ja tagad gribi kādu izdrupušu vietu palabot, visas javas iznāk pelēkas. Saprotu, tā ir cementa klatbūtne. Pat nopērkot igauņu Lubikhrov kaļķa javu no firmas Uninaks, kura tirgo it kā seniem laikiem pietuvinātu sastāvu, java ir pelēkā nevis smilšu krāsā. Kāda tajos laikos bija javas recepte? Vai pirms 80 gadiem cements bija? Vai šodien ir iespējams bez mūra piekrāsošanas dabūt šo seno smilšukrāsas toni?

Dolomīts jau arī ir dzeltenīgs. Saulkalnē kaļķis, cik saprotu, pelēko toni iegūst no apdedzināšanas ar akmeņoglēm. Dedzini pats ar bērza malku, varbūt arī sanāks dzeltenīgs ;)
Gan jau mūsdienās var piemeklēt dabīgu vai nedabīgu pigmentu.

Šodien vairs t.s. "sauso krāsu" Latvijā nenopirksi (tikai pie īpašiem naturālo krāsu meistariem par priekš oligarhiem iestādītām cenām), tomēr vecais labais Rilaks piedāvā šādas pudelītes:
[www.rilak.lv]

Saistvielās izmantojams tikai balts kaļķis un balts cements, tam attiecīgi piejaucot dzeltenīgas smiltis un nedaudz okera var panākt šuvēs dzeltenīgo toni.
Atceries, agrākos laikos līdz 1960 gadiem, kur nu vēl 1930. gados cements bija dārga manta un pamatā visur izmantoja gaisa kaļķi , muižās - romāncementu :[www.lesstroy.net]

Ir dažādu krāsu grantis: sarkanīgas, pelēkas, dzeltenīgas. Sajaucot javu, tonis jau arī atšķirās. Bet kaļķa java, pēc sacietēšanas, tomēr no ārpuses mazliet maina savu krāsu, jo no smilšu graudiņiem daļēji nobirst, noskalojās kaļķa pieniņš un rezultātā veidojās tā savdabīgā "vecā šuves krāsa.Mūsu mājās senāk bija sarkanīgā grants ( nez kur senči to dabūja), vēlāk jau bija pelēkā ( skalotā, ka to sauca). Nesen pirku Rīgā, kāds atveda...tā ir sarkanīgi dzeltena. Secinājums: jāmeklē tāda grants, kas bija "oriģinālā".

Savulaik rokot aku, uzdūros sarkanām smiltīm. Nesavācu un nesaglabāju (varbūt vajadzēja?)

It kā jau šaislaikos nav nekādu problēmu nopirkt gatavu javas maisījumu jebkurā krāsā, kaut elektrozaļu vai lillā.

Š;kiet, tapa skaidrs. Apkārtnē daudz dolomīta un vecaistēvs, ceļot māju, esot mežā to dedzinājis. Tad laikam arī radās tas skaistais smilškrāsas tonis mājas mūrim. Gribējām veco padrupušo mūri no ārpuses apmest un ar cimdu vai otu izlīdzināt. Negribējām ne ar ko krāsot, jo patīk tas vecais smilšutonis. Bet būs jākrāso. Gatavie jau iekrāsotie maisījumi dārgi. Laikam visvairāk kaļķa ir Uninaks tirgotajā igauņu Lubikhrovā. Neviens ražotājs gan neuzrāda kaļķa un cementa procentus javas pulverī.