Vēl viena ideja, kas vizuāli atdarina pildrežģi, ja sienas nav lielas, ir samontēt piegrieztas balti krāsotas OSB plāksnes 10- 12 mm biezas, kas imitē mūri, vismaz 50 mm biezu koka brusu karkasā. Brusās iefrēzē rievu, plāksnes biezumā, kurā fiksē attiecīgo ''mūra'' fragmentu. Ar biezu koka fasādes krāsu krāsots OSB izskatās pēc dekoratīva apmetuma. Aiz šāda režģa var uzstādīt siltinājumu, režģis arī samērā labi aiztur vēju, ja rievas izstrādātas precīzi. Šeit galvenais risks, lai nokrišņu ūdens nekrājas rievās, bet tas jau risks jebkurai kombinētai fasādei.

Pildrežģis manai personai allaž ir bijis mīkla.

Karalauču (pazīstami arī kā Kēnigsberga) apkārtnē pildrežģa cik uziet. Tiesa gan " atbrīvotā" stāvoklī. Tā, ka arguments par klimatu nav spēkā.

Ja pildīts ar ķieģeļiem, tad ekonomijas nebija nekādas. Un parasti ir ar ķieģeļiem 100%. Ķieģelis tās divstāvu un trīsstāvu mājas turētu ar trīskāršu rezervi. Vai kāds gudrāks varētu pastāstīt, kur tas suns ir aprakts, ka mūsu senči tik skarbi jājās?

Tiesa, tie vāciskie pildrežģu miesti ir vietas, kur būtu vērts pavadīt atlikušo kalendāru.

Pildrežģu mājas izplatītas ne tikai vācu zemēs, bet arī Francijā, Beļģijā, Anglijā, pat Japānā u.c. Kā jau minēju, sākās viss aiz nabadzības un taupības jau romiešu laikos. Pilrežģim izmantoja nežāģētu aptēsta koka brusu karkasu, bieži arī ozola vai cita nepūstoša koka, kuru pildīja ar vietējiem būvmateriāliem- māls+ žagaru pinums, akmeņu kaļķa maisījums, ķieģelis tikai vēlākos laikos. Koks bija dārgākais no materiāliem. Daudzas no pildrežģu mājām nostāvējušas krietnu laiku, sašķiebušās bet tomēr kopā turas, jo režģis ļauj sienu blokiem staigāt, kalpo kā armatūra.

Ķieģeļi režģī pildīti uz pusķieģeļu biezumu, tik cik brusa bieza, ja tādā stilā taisītu vairāk stāvu namu, tad tas sašķeltos un nojuktu ātri vien, jo pat nopietnām mūsdienu pusķieģeļu iekšsienām liek metālā armatūru. Tāda paša izmēra ķieģeļu nami būtu jābūvē ar pusotru ķieģeli biezām sienām, tātad trīs reizes vairāk ķieģeļu, lai var kārtīgi sasiet, pamati jātaisa krietni nopietnāki. Tā kā pamatā tas viss aiz taupības. Vēlāk protams nāca klāt arī estētiskais moments, jo pat šiem koka režģa krustiem un citām figūrām ir savs nosaukums un nozīme. Nu un protams, priecē aci un iesilda sirdi un velk uz kādu alu un ādas pusgarām biksēm, kad to redz.

[russiatrek.org]

Ievērtē pirmajā bildē dziļāk novietoto māju. Nekāda pusķieģeļa, gruntīgi mūri. Pats esmu ložņājis pa līdzīgiem graustiem tai pusē un viss no maziem veco laiku ķieģelīšiem. Līdz pat četriem stāviem ar supersmagu dakstiņu jumtiem. Varbūt, ka sākās kā ekonomija, bet vēlāk jau laikam tā bija dārga nodeva tradīcijām. Tie režģi mēdz būt slīpi un liekti un visur tie mūri smalki pielāgoti. Bez flekša un osb. Kā gan panākt, ka tas koks neplēš to mūri dēļ mitrumsvārstībām? Ja es tagad standarta konstruktoram izklāstītu ieceri lipināt mūri starp brusām, tad mani oficiāli atzītu par debilu.

Nu šeit jau arī redzams, ka izbirst mūris, ja to neapdzīvo un nekopj, varbūt daļa arī noārdīta, lai gan otrai ēkai rāmis deformējies, liela daļa pildījuma turas. Pildījums nav biezāks par koka brusu, priekš ķieģeļa tas ir plāns mūrējums, paskaties bildē redzamo baznīcas mūri vai dabā, piemēram, Jelgavas trīsvienības baznīcas mūru pārpalikumu, tur kārtas ir vairākas reizes biezākas. Droši vien jau arī attīstījās kā dekoratīva arhitektūras tradīcija. Bildēs redzams, ka koks ir zāģētas brusas, tas varētu būt Austrumprūsijas ziedu laiki, 19.gs. beigas. Senāk varēja izmantot aptēstus sīkbaļķus, ozolkoka zarus, ne tikai taisnus, bet arī līkus lētākus kokmateriālus, defektu pārveidot par efektu.