Tehnikas, automatizācijas un deju kalps
Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Siltuma inženierijas un tehnoloģijas katedras vadītājs, profesors, habilitētais inženierzinātņu doktors Egīls Dzelzītis joprojām aktīvi darbojas dažādās dzīves sfērās. Paralēli darbam RTU, kur viņš turpina lasīt lekcijas studentiem savā iemīļotajā siltumtehnisko procesu automatizācijas jomā, kurā darbojas jau sen un ir veicis daudzus pētījumus, Egīls Dzelzītis ir arī sava 1992. gadā dibinātā uzņēmuma A/S "Lafipa" valdes priekšsēdētājs.
Viens no viņa vadītā uzņēmuma uzdevumiem ir energoefektivitātes paaugstināšana siltumapgādes sistēmās. Egīls Dzelzītis ir arī Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības (LSGŪTIS) valdes priekšsēdētājs, bet kopš 2013. gada ir ievēlēts par Ogres novada domes deputātu. Aizvadīto gadu laikā viņš ir nodarbojies ar aktīvu pētniecību, un par saviem izgudrojumiem saņēmis 26 autorapliecības. Doto veikumu ir novērtējuši arī līdzcilvēki – par mūža ieguldījumu siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas nozares attīstībā E. Dzelzītis 2007. gadā saņēmis Latvijas siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības balvu. Savukārt 2012. gadā par ieguldījumu energobūvniecības nozares un tās profesionālās izglītības attīstībā Latvijā E. Dzelzītis saņēmis 4. pakāpes Atzinības krustu. Visa viņa dzīve ir saistīta ar aktīvu darbošanos, viņam patīk aktīvs dzīvesveids, tādēļ viņš kopā ar savu kundzi Reginu joprojām aktīvi darbojas sporta dejās.
No kuras Latvijas puses nākat, kur pagāja jūsu bērnība? Ar ko tā saistās, varbūt ir palikušas kādas spilgtas atmiņas par tiem laikiem?
Bērnība man pagāja Rīgā, es dzīvoju daudzstāvu mājā, kas bija būvēta pagājušā gadsimta 20. gados. Mājā bija krāsns apkure, un man patīkamas atmiņas saistās ar to, ka tur bija podiņkrāsns, pie kuras bija patīkami atrasties un uz tās balstīties. Tāpat palikušas atmiņas, ka bija regulāri no pagraba jāuznes malka, taču nebija augstu, uz 3. stāvu, un arī šīs atmiņas ir ar pozitīvu piegaršu. Mīnuss gan bija tāds, ka dažādās telpās temperatūra bija visai atšķirīga. Tad jau nāca padomju laiki, kad to visu gazificēja, lai novērstu atsevišķo kurināšanu un gaisā izmešos neparādītos cietās daļiņas. Bet kopumā ziemas dienās viss bija visnotaļ sirsnīgi un romantiski.
Ar ko visvairāk saistās jaunības un studiju gadi? Kādas bija Jūsu intereses, par ko vēlējāties kļūt, un vai iecerēto izdevās īstenot? Varbūt bija kādas paralēlas aizraušanās (mūzika, sports u.c.)?
Mācījos 8. septiņgadīgajā skolā, 2. vidusskolā un Rīgas 23. vakarskolā. Mācību laikā manī radās interese par elektrotehniku un visu, kas ar to saistīts. Tādēļ arī mēģināju visu ko šajā jomā būvēt – kas nu kuru reizi sanāca, kas ne, bet tā tas pamazām sākās. Runājot par citiem hobijiem, jāpiemin, ka 2. vidusskolas tuvumā atradās ēka, kur notika dažādas sporta nodarbības, un kurā vairākus gadus cītīgi nodarbojos ar paukošanu. Mums tur bija tāds leģendārs treneris, kas mūs pieskatīja, - Sergejs Habārovs. Tā bija paukošana ar zobenu, kas vēlāk Latvijā, diemžēl, tā arī neiesakņojās. Pašam panākumi nekādi dižie nebija, tomēr nebija arī galīgi švaki, vairākkārt sacensībās, kurās piedalījās 30 – 40 dalībnieki, turpat blakus pie goda pjedestāla biju.
Šai nodarbei nebija ne vainas, tā zināmā mērā sniedza pat romantisku piegaršu, tomēr nekāds tālāks turpinājums šīm nodarbībām nesekoja. To lielā mērā noteica dzīves apstākļu maiņa – nomira tēvs, bija jāsāk strādāt, un, lai gan mums ar treneri bija plāni paukošanu ar zobenu Latvijā attīstīt un virzīt tālāk, bez manis šai virzienā tā arī nekas neaizgāja.
Agrā darba pieredze saistās ar to, ka sāku, turpinot ģimenes tradīcijas, par Rīgas Zvejas ostas glābšanas seinera "Irbens" motoristu. Tas gan ar elektrotehniku un būvniecību nebija saistīts. Vēlāk man bija iecere studēt Ļeņingradas admirāļa Stepana Makarova vārdā nosauktajā Augstākās jūras kuģniecības skolas Elektromehānikas fakultātē, kur es varētu apgūt zinības, lai kļūtu par inženieri – elektromehāniķi un varētu strādāt sev tuvākā jomā, turklāt uz lielākiem kuģiem. Taču tur man neizdevās tikt, tās vietā mani ieskaitīja citā fakultātē, tādēļ es atgriezos Latvijā, Rīgā un sāku strādāt par elektroatslēdznieku Rīgas Elektromontāžas darbu pārvaldē. Darbi bija saistīti galvenokārt ar elektroinstalāciju uzstādīšanu.
Tā kā man neizdevās tikt iecerētajā specialitātē Ļeņingradas jūrskolā, nolēmu mācīties to pašu, tikai ne uz kuģiem, bet uz sauszemes, tādēļ uzsāku studijas RTU Elektroenerģētikas fakultātē. Pirms tam, reizē strādājot par elektroatslēdznieku, biju beidzis 23. vakara vidusskolu, taču studiju laikā mani iesauca armijā. Tur pavadīju 3 gadus, dienējot Murmanskā, Īpašajā sakaru pulkā, 12. Karēlijas armijā.
Atgriežoties no dienesta, sāku strādāt slavenajā VEF, Elektrocehā Nr.9, atkal par elektroatslēdznieku. Strādāju šai cehā, tad Tehniskās controls nodaļā Nr. 38, pēc tam kļuvu par inženieri – konstruktoru Tehnisko pētījumu nodaļā Nr. 40. Tur mans pienākums bija izstrādāt tehnoloģisku aparatūru, lai varētu ražot tolaik jau slavenos radioaparātus VEF-12. Strādājot šajā nodaļā, es arī pabeidzu studēt, kā arī izstrādāju diplomdarbu par VEF galvaniskā ceha ūdens attīrīšanas iekārtu automatizāciju.
Kāds bija Jūsu dzīves ceļa turpinājums pēc izglītības iegūšanas, un kas stimulēja Jūsu iesaistīšanos pētniecībā un zinātnē? Par kādām tēmām veicāt pētījumus?
Kļuvu par diplomētu inženieri – elektromehāniķi, bet mana specialitāte saucās "Rūpniecisko procesu automatizācija un elektriskā piedziņa 0628". Tad klasesbiedrs, kas strādāja RTU (tolaik – Rīgas Politehniskajā institūtā jeb RPI), piedāvāja iespēju, un tā es sāku strādāt inženiersistēmu projektu automatizācijā, ko daru būtībā vēl līdz pat šai dienai. Bet tāpat tagad patīkami atcerēties arī tos sākotnējos darbus, kad mēs kā elektromontieri vilkām elektroinstalāciju daudzās ēkās.
Pēc tam jau mans darbs bija saistīts ar RTU, kur nodarbojos ar tolaik esošo inženiersistēmu automatizāciju, kādas nu tās inženiersistēmas tajā virzienā vispār pastāv – apkure, ventilācija, gaisa kondicionēšana. Veicu dažādus pētījumus, un no tiem laikiem man arī palika 26 autorapliecības par dažādiem izgudrojumiem šajā jomā.
Kādas pārmaiņas atnesa 90. gadu sākums?
Kad mainījās valsts iekārta un Latvija atguva neatkarību, bet plānveida ekonomiku nomainīja tirgus ekonomika, pavērās jaunas iespējas. Es vēl padomju laikos kā stažieris biju viesojies Helsinku Tehnoloģiskajā universitātē, bija nodibināti kontakti, un, mainoties laikiem, mēs ar somu kolēģiem 1992. gadā šeit nodibinājām akciju sabiedrību "Lafipa", kurā esmu valdes priekšsēdētājs un īpašnieks un kurā turpinu strādāt joprojām. Šajā laikā ir daudzi darbi paveikti, piemēram, mēs esam pionieri automatizēto siltumpunktu uzstādīšanā Latvijā, ir realizēti projekti par koģenerācijas staciju būvi, esam samontējuši lielāko absorbcijas siltumsūkni Baltijas valstīs, veikuši siltumapgādes rekonstrukciju Somijas vēstniecībā un daudzus citus darbus.
Un, paralēli, protams, arī RTU – ir mums tāda ļoti sekmīga studiju programma Būvniecības inženierzinātņu fakultātē "Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģija", kura, pēc neatkarīgu vērtētāju datiem, ir 8. dārgākā Latvijā; kopā ar mūsu elektriķiem šajā ziņā mēs ieņemam pat 3. vietu vislabāk apmaksāto profesiju listē. Strādājam gan šajā, gan programmu pilnveidošanas virzienā, jo dzīves attīstība uzliek pienākumu pielāgoties visām notiekošajām izmaiņām, būt elastīgiem, lai ne tikai neatpaliktu no laika ritējuma, bet vienmēr būt avangardā. Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē, kur es savulaik ieguvu inženiera – elektromehāniķa kvalifikāciju, šogad es aizstāvēju maģistra grādu savā kādreizējā specialitātē "Rūpniecisko procesu automatizācija un elektriskā piedziņa 0628", kas tagad saucas "Elektrotehnoloģiju datorvadība". Tas sniedz daudz lielākas iespējas saitēm ar mūsdienu būvniecības nozari.
Kā vērtējat pašreizējo situāciju Latvijā energoefektivitātes jomā? Cik daudz ir padarīts, un cik daudz vēl jādara? Kādas ir galvenās problēmas, ko nepieciešams atrisināt?
Var teikt vienkārši – no tehniskās puses, tas, kas jādara inženieriem, būtībā ir skaidrs, ko darīt un kā rīkoties, tikai viss atkarīgs no finansējuma. Tā kā esmu Ogres novada domes deputāts, strādāju projektā par Ogres daudzdzīvokļu māju siltināšanu un atjaunošanu. Process notiek un turpinās, un, ja izdosies to noturēt līdzšinējā līmenī, tad pārskatāmā nākotnē to arī pabeigsim. Jo tagad, kad ir pieejama dažādu ES fondu nauda u.c. finanšu līdzekļi, ja ir vēlēšanās un pašvaldības atbalsts, var izdarīt ļoti daudz. Vajag tikai arī ieinteresētos – pašus iedzīvotājus.
Savukārt mēs paši Ogrē esam veikuši VISU (!) Ogres daudzdzīvokļu namu energosertifikāciju (tas tika paveikts jau pirms 10 gadiem), esam diversificējuši kurināmo, proti, nesen uzbūvējuši jaunu šķeldas katlu māju. Mērķis ir noturēt tarifus patērētājiem līdzšinējā līmenī. Plāni ir arī tālākai attīstībai, un tas attiecas ne tikai uz Ogri, bet arī novada pagastiem.
Ko Jūs uzskatāt par savas dzīves galvenajiem uzdevumiem un lielākajiem izaicinājumiem?
Lielākie izaicinājumi jau vienmēr ir noturēties personiski profesionāli tādā līmenī, lai būtu iespējams strādāt arī jaunos un visai mainīgos apstākļos. Piemēram, kā tagad, kad kļūst pieejamas aizvien jaunas tehnoloģijas, ir noticis un turpinās informācijas sprādziens, ir svarīgi noturēt sevi un cilvēkus, kas ar tevi kopā strādā, zināmā tonusā, lai viņi varētu strādāt atbilstoši tiem izaicinājumiem, kādi pašlaik pasaulē enerģētikas jomā pastāv. Tas ir darbs, kur jābūt pašam gatavam dzīvot līdzi laikam un neatpalikt no tā. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, ar kuriem strādāju kopā a/s "Lafipa", gan uz pasniedzēja darbu, ko veicu RTU – kā ievirzām studentus pareizajā ceļā, pa kuru viņiem iet un attīstīties, gan arī LSGŪTIS darāmo – tur savukārt esam izveidojuši būvprakses speciālistu sertifikācijas centru, kur izsniedzam būvprakses speciālistu sertifikātus. Galvenais jebkurā jomā ir būt gataviem aizvien jauniem izaicinājumiem, kas mūsdienās mainās kā kaleidoskopā.
Kā mīlat pavadīt brīvo laiku, kādai atpūtai dodat priekšroku? Kas sniedz visvairāk prieka un gandarījuma dzīvē?
Vislielākais prieks un gandarījums ir par tuvajiem cilvēkiem, īpaši jau par mazbērniem – šobrīd man ir 1 meitene un 4 puikas. Bet tīri personiski – arī mana profesionālā darbība jau ir ļoti interesants darbs. Ar savu dzīvesbiedri Reginu savulaik esam sākuši nodarboties ar sporta dejām, standartdejas apguvuši, un tagad mums ir zināms mērķis noturēties dejotājos tikmēr, kamēr izdosies sakomplektēt pārus Latvijas čempionātam Senioru 4 kategorijā. Šādu iespēju ir atzinusi Latvijas Sporta deju federācija. Mūsu sapnis ir dejot, kamēr tiks atrasti vismaz vēl kādi divi pāri mūsu vecuma kategorijā. Esam deju kluba "Alaudo" biedri skolotāja Kristapa Cīruļa vadībā.
Prieku sagādāja arī piedalīšanās Gacho klipā "Mūžīgais dzinējs", ienākumi no kura tika ziedoti bērniem ar kustību traucējumiem akcijas #MESARMESA ietvarā. Tas reizē bija arī interesants izaicinājums, un tagad ar gandarījumu varam atskatīties uz paveikto, priecājoties par to, ka bija iespēja piedalīties mākslas darba radīšanā.
Paldies par sarunu!