Baidos, ka temperatūrai nebūs daudz vairāk kā katalizatora (ar max mērogu piektdaļa no 273 grādiem) loma un žūšanu pamatā nosaka relatīvais mitrums un vēja ātrums. Aprīlis ir vienīgais mēnesis, kad dienas vidū relatīvais gaisa mitrums mēdz nokrist līdz 25%. Drīz nopublicēšu gada mērījumus.
Par kapilaritātes šķidrumu Tu mani tomēr samulsināji. Varbūt tiešām tā sākas tikai pie zināma molekulu tusiņa, jo mazāko kapilāru esmu dzirdējis pieminam 7 ūdens molekulu diametrā un tas sasalstot pie -63°C. Tomēr jāpastāv arī mehānismam, kas caur cietu, kautkādā veidā strukturētu vielu izvada arī vienu ūdens molekulu. Vispār baidos, ka stingras robežas starp dažādiem transportmehānismiem ir grūti novilkt. Caur kaut kādām vecām blīva betona grīdām ūdens spiežoties osmotiskā spiediena rezultātā.
Makro-līmeņa sintētiski kapilāri jau ir uztaisīti:
[www.google.lv]
Ja ir sintētiskā gaļa, vai tiešām nav sintētiskās celulozes?

Šeit par ekovates iestrādi jumtā - [www.varupats.lv]

Man mājas bēniņos vēja spiediena rezultātā es gaisa kustību tikpat kā nejūtu. Tas nenozīmē, ka tā nav, bet ja jumta segumam izmantoti tvaika necaurlaidīgs ieklājums - metāla loksnes, ruberoīds vai cits, tad parastā problēma ir bēniņu nepietiekoša vēdināšana un šajā gadījumā tvaika barjera zem siltumizolācijas vai telpas iekšpusē samazina iespēju no telpas difundējošajam siltajam gaisam papildināt kondensātmitrumu bēniņos.

ok, ideja skaidra, bet kāpēc ekovatisti ir pretējās domās? Vēlas ietaupīt klienta naudu?

Spriežot pēc vienīgās mitruma fizikai veltīt
ās lappuses, kādu pagaidām esmu atradis, interesējošais mehānisms varētu būt pat difūzija cietās vielās un šķidrumos:

Nu ko tad tur difūzija - difūzija jau vērā ņemama tikai caur porām, jeb tukšumiem, pašā materiālā difūzijas praktiski nav. Nu cik, piemēram, caur blīvu materiālu izdifundē ūdens - caur stikla pudeli, caur bleķa spaini, caur plastmasas maisiņu, caur māla bļodu? - da necik. A tur, kur izdifundē - nu tur izdifundē pa šķirbām - papīrs, koks utt. difūzija ir nozīmīga tikai šķidrumos un gāzēs, cietās vielās tā eksistē tikai uz papīra, ne dabā. Skolā fizikā mums mācīja, ka vajagot ar izoleni satīt kopā 2 stikla plāksnītes un turēt vairākus gadus - tipa difūzijas rezultātā salipšot. Ņefiga - turēju vairākus gadus - nekas tur absolūti nesalipa.
Būvniecībā, ja vien nerunājam par šķidru ūdeni, kas jau ir pavisam cita opera, svarīga ir tikai viena lieta - gāzveida mitrums LV apstākļos gan vasarā, gan ziemā mēģinās tikt no mājas iekšpuses uz ārpusi. Vasarā tas mūs pārāk neintresē, jo siltumizolācija vasarā pofig, bet ziemā interesē gan. Un ziemā to mitrumu ārā laist ir neprāts, jo gaiss telpās tāpat ir neveselīgi sauss, turklāt nafig to mitrumu laist caur mājas siltumizolācijas slāni? Tas tur galīgi nemaz nav vajadzīgs. Konstrukcijas sargāt? - nu labi iestrādā tvaika barjeru un konstrukcijas ir absolūtā drošībā uz mūžu. Higroskopiska/nehigroskopiska - nu te tā bezgalīgā dilemma, bet es tomēr par to, ka perfekti iestrādāt tvaika barjeru nevar, līdz ar to kaut kur jau tas mitrums gar kādu spāri mēģinās līst ārā un aukstajā siltumizolācijā arī paliks. Ja tā ir hidrofoba - būs peļķe un var sākt pūt kāda koka detaļa, ja izolācija kā grīdaslupata, kas mitrumu uzsūc - detaļa tiks pasargāta. Kura tur ātrāk žūs, to tā arī īsti saprast nevar, bet tomēr jau laikam gala līdzsvara mitrums hidrofobajai būs mazāks, līdz ar to tā labāk siltumizolēs. Varbūt labs risinājums ir likt siltumizolāciju 2 kārtās - to, kas tuvu konstrukcijām - higroskopisku, otru kārtu virsū akmensvati. Tipa pārsegumā - 5cm ekovates, virsū 25cm akmensvates. Degt nedegs, funkcijas pildīs.

Kapēc gan tas uzsūktais mitrums nedotos telpas virzienā, kad tur paliek par sausu? Vecajā lauku mājā bija baļķu sienas un skaidas ar smiltīm bēniņos - tur par mitruma trūkumu nesūdzējās, drīzāk gan otrādi.

Kas notiek ar konstrukcijām ilgtermiņā, ja virs sijām ir plēva un viss mitrums paliek konstrukcijās?
Vienalga nevaru saprast atšķirību, kāēc akmens vatei iesaka lkt plēvi, bet ekovatai par šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes?

Ja pieņemam, ka eksistē kautkādi mehānismi (higroskopiskums, kapilaritāte vai difūzija), kuru rezultātā mitrums nosacīti cietas vielas tilpumā cenšas sadalīties vienādi, tad ir skaidrs, ka summāri nenotiks mitruma kustība ziemā no iekšas uz āru, bet drīzāk pat otrādi.
Es, piemēram, nešaubos, ka šādi efektīvi mehānismi daudzās vielās eksistē - katru dienu slaukos kokvilnas vai papīra dvielī. Tomēr esmu sastapis arī citādas vielas, piemēram, mēģinājis slaucīt rokas vilnas lupatā. Man nav bijis moderns vairākslāņu sintētisks treniņtērps, tomēr esmu dzirdējis, ka saistībā ar mitrumu tur notiekot interesantas lietas. Par mitrumu pēdējā laikā piedomā reti kurā nozarē. Vai šodien var nopirkt velo sēdekli ar piržcaurumiem?

Vislielakie mitruma procesi notiek vasaras laikā, jo mitruma daudzums gaisa ir liels un tas spiežas konstrukcijās. Ziema kad konstrukcijas ir gana mitras tas labi izsalst un iekšpusē parādās dažadi mitruma plankumi. Parasti to var novērot pēc 2-3 gadiem