Sveiki!

Ir nepieciešamība celt vienslīpju nojumi / malkas šķūni, izmēri apmēram 4x4 m, ar stabveida pamatiem.
Kādreiz virs stabveida pamatiem horizontāli lika sijas jeb brusas uz kuriem tad stiprināja stabus.

Pēc netā esošās informācijas redzu, ka lielākoties vairs neliek horizontāli sijas, bet to vietā stabveida pamatos iebetonē staba balstus (kurpes) no metāla, kuros tad arī tiek nostiprināti stabi.

Kādi ir plusi un mīnusi šiem metala balstiem (kurpēm) salīdzinot ar siju (brusu), un galvenais cik ir droša tā lieta? jo apskatot veikālā tos balstus nekādu drošības sajūtu tie nevieš.

Brusa mazliet izlīdzina slodzes pamatu stabiem un novērš horizontālu kustību. Ja normāli un atbilstoši ēkai ielej stabveida pamatus, tad tādām poblēmām nebūtu jābūt. Stabveida pamatu pluss pret vainagu ir tas, ka var veidot ieejas līdz ar zemi. Brusu kurpes ir gana labas, turklāt dažādas izturības. Nekādai zvērīgai jau arī tai kurpei nav jābūt, jo viņas uzdevums ir tikai nofiksēt. Sēdinot uz vainaga parasti neko vairāk kā kādas divas naglas neveido, kas savā ziņā ir krietni vājāks mezgls par kurpi, bet arī pilnīgi pietiekošs.

Paldies par info.
Nezinu kā citur, bet kādreiz pie mums stabus apakšējā vainagā stiprināja uz tapām (metāla vai koka, vai arī kala vainagā un stabā izgrieza galus) un plus vēl nostiprināja ar kalēju gatavotajām U veida skabām (nezinu kā pareizi latviski sauc), protams vēl katram stabam kārtīgas atsaites tika liktas. Analoģiski bija arī uz lielizmēra būvēm - siena šķūniem u.tt. Nu jau vairāk kā 20 gadi pagājuši, kad padsmitnieku vecumā ar tēvu būvējāmies. un viss joprojām ir kā būtu tikko būvēts.
Tāpēc apskatot metāla balstus arī radās šaubas par tiem. Ieraudzīju arī veikalā tā saucamās skabas (rūpnieciski ražotās), nu ar tām tik tiešām tikai mušas sist nevis izmantot celtniecībā, tāda drāts vien ir :)

Izskatās, ka tagad lielākoties arī koka karkass tiek stiprināts "moderni" ar metāla plēksnēm, leņķiem, enkuriem, kurpēm u..u. Var jau būt ka ir Ok, bet nu.......

Katrai lietai sava vieta. Ja piebūve tiek stiprināta pie esošas ēkas un jumta konstrukcija nodrošina tā ģeometrisku stabilitāti,tad balstu funkcija ir vertikāli uzņemt jumta slodzi. Šādā situācijā vienkāršākais un lētākais variants ir minētās brusu kurpes-kuras pilnībā tiks galā ar savu uzdevumu bez mazākām šaubām.Ir gandrīz neierobežotas iespējas veidot visdažādākos stiprinājumus,gan modernus,gan vairs ne tik modernus,taču šodien primārais ir racionālais. Bet,katrai lietai sava vieta!

Brusu kurpe jau netraucē uzlikt arī pilna garuma atgāžņus - izveido nelielu iegriezumu vertikālajā balstā un cauršuj ar skrūvi un stabilitāte būs arī brīvi stāvošai ēkai.

Lielākai drauds parasti ēkām ir nevis savienojuma mezgli, bet gan cauri jumti, ļurīgi pamati un nopuvušas apakšas.

1) Neatkarīgi no tā - vai apšuvuma dēļi (taču laikam tā ir domāts) ar šķirbām šķūnim ir vertikāli vai horizontāli - apakšējais vaiņags ( vienalga cik cītīgi to apstrādājam ar septiķiem) ir nolemts trupēšanai kā pirmais - no visiem pārējiem konstrukciju elementiem - jo tur lietus tiek klāt no augšas (un nenotek) - un arī mērcē uz pamata stabiņa gulošo vaiņaga apakšu...

2) Stabveida pamatus liek ne biežāk par 1,8-2,0m - tā kā slodzes vienmērīgai izlīdzināšanai pa tiem neviena normāla izmēra brusa nekalpos...un arī nevajag - nu un ka kāds stabiņš gadu gaitā nosēdīsies par milimetru vairāk kā citi...

3) Šķūņa garenvirziena noturībai kalpos atgāžņi stūros sienas plaknē - savukārt šķērsvirzienā atgāžņi no stabiem pret spārēm....

4) Katrs pamata stabiņš (šķērsgriezumā ap 30x30cm) ir nofiksēts gruntī....un ja ir neticība pret cinkotajām 2-2,5mm biezām stabu kurpēm, kas maksās vismaz 7eiro un vairāk - var taču pasūtīt uzmetināt no melnmetāla - truba+leņķis vai tamlīdzīgi....

5) Par metāla noturību spriežot der ņemt vērā, ka visnotaļ nopietniem švelleriem ( Nr. 22 vai 24 piemēram) vertikālās sieniņas biezums ir tikai nieka smieklīgi 5,6 mm !!!