Mani ieinteresēja Vienstāva ieteikums - zemē iebraukātas rupjās šķembas. Kaimiņš iebraucamajam ceļam uzbēra būvgružus, pielīdzināja, pat zemi nebēra, un jau pēc 1-2 mēnešiem iebr. ceļš izskatījās pēc zaļas pļavas. Vienīgi šur tur spraucas ārā pa kādam ķieģeļa stūrim, uz kura atsitas zāles pļāvēja asmenis. Vai rupjās šķembas būtu iespējams tik kvalitatīvi un gludi pieblietēt, lai ar plānu zemes virskārtiņu būtu forša, gluda, viegli pļaujama zaļa iebrauktuve vieglajai a/m?

Parasti stiprībai liek virsū tādu zaļu plastmasas režģi (kā bišu šūniņas), tajā saber zemi un ieaudzē zālīti. Ja būs parasta zeme uz šķembām - var jau pieblietēt sausā laikā, bet kā būs slapjš tā bez putras neiztikt. Lai dabūtu tādu smuki braucamu - tad ir jāaudzē tā zāle vairākus gadus līdz tā sakņu sistēma izveido tādu kā blīvu paklāju.

Pat rupjās šķembas būvgružiem tomēr ir smalkākas, sliežu vietās tās iespiežas (pat sašķeļoties) pavisam gludi. Virsū var bērt vairāk smilšainas zemes vai smalkāku šķembu frakciju (tikai ne t.s. "atsijas", kas aiztur ūdeni un šķīst kā māls un kurās zāle arī nemīl augt). Es pagaidām neesmu neko bēris nedz lietojis blieti, tāpēc ceļa malās un vidū akmeņi izlien, tomēr neatceros, ka pļaujot būtu apcirtis "high wheel" trimmerim auklas. Arī mālainā piekalne vienu kravas auto iztur pat šķīdonī, kolonna gan droši vien izdangātu.
Ilgākā laikā piebraukātām zālē ieaugušām šķembām diez vai būs sliktāka nestspēja kā plastmasas ģeorežģim. Pēdējais ar savu ideālo ģeometrisko formu varētu būt piemērots "vācu ordnunga" stila pagalmiņiem. Es kā dabiskuma piekritējs netiecos pēc absolūtas precizitātes.