Par logu svīšanu mēs parasti saprotam fizikālu fenomenu, kad telpas gaisā esošais ūdens tvaiks kondensējas uz vēsākas virsmas (šajā gadījumā tā ir loga rūts). Logu rūts istabas puses virsma noraso, ūdens lāses notek līdz pat palodzei un tur uzkrājas, tas rada virkni neērtību, lieku mitrumu, pelējumu, neveselīgu telpas gaisu un SBS (slimas būves sindromu), utt. Tas rodas, ja logu rūts virsmas temperatūra atdziest līdz rasas punktam – tā ir temperatūra, līdz kurai jāatdziest gaisam, lai tajā esošais mitrums kļūtu piesātināts un sāktos gaisa mitruma kondensācija (rasas izkrišana). Rasas punkts ir atkarīgs arī no gaisa spiediena.
Rasas punktu nosaka gaisa relatīvais mitrums — jo tas ir mazāks, jo vairāk gaisam jāatdziest, lai parādītos rasa, tādējādi rasas punkts ir zemāks. Pie lielāka relatīvā mitruma rasas punkts ir augstāks un, ja relatīvais mitrums ir 100%, rasas punkts sakrīt ar gaisa temperatūru.
Ja rasas punkts ir liels, cilvēks šādā gaisā nejūtas ērti — rasas punkts 15 līdz 20 °C sagādā diskomfortu, bet virs 21 °C gaiss kļūst "sutīgs". Ja rasas punkts pārsniedz 24 °C, cilvēks jūtas slikti. Rasas punktu mēra ar speciāliem kondensācijas higrometriem vai izrēķina nogaisa temperatūras un relatīvā mitruma.
Tā kā rasas punkts ir atkarīgs no ūdens tvaika koncentrācijas un telpas temperatūras, tad iedarbojoties uz šiem diviem parametriem, var regulēt kondensāta izkrišanu uz loga rūts stikla virsmas. Galvenais veids, kā novērst logu svīšanu (rasošana) ir ventilācija un telpas vēdināšana, un arī nepieļaut kondensāta veidošanos un paaugstināt to virsmu temperatūru ar kurām saskaras ūdens tvaiks.