Kādas tur vispār skices, ieguldītais darbs var būt? Ja aizgājāt ar savu redzējumu/skicēm, tad arhitektam vajadzēja to paņemt un salikt normālos rāmjos, nevis izvērst savu politiku. Protams, profesionālim ir jāpabrīdina, ka mazi logi dos maz gaismas, lēzens jumts būs pilns ar sniegu utt
Ieteikt risinājumus - kādu apdari labāk likt, kādu krāsojumu, lai viss būtu harmoniski. Arī no telpu plānošanas puses viņam vajadzētu būt gudram.
Bet es laikam neko nemaksātu, kad prasu tāmes konkursam, par to jau arī nemaksāju. Ja būs laba tāme, tad pasūtīšu un tur arī būs ietverts viss pārējais.
Ja taisa 9stāveni, tad gan jāmaksā arī par skicēm ;)

Ar savējiem, puspazīstamajiem klientiem ir visgrūtāk - to visi zinām...pret svešo ir lielāka pietāte...
Tāpat visi zinām, ka jānodala privātais no darba (kā te minēja)...- vārdos viegli pateikt - bet reāli tas diemžēl - reti kad izdodas...mūsu sabiedrība nav pietiekoši pie tā pieradusi

Par pašu izdomāto gan ir visādi - viss ir atkarīgs no tā kādi piemēri dabūti - kas apskatīts dabā - un kur esam dzīvojuši pirms tam - mūsu priekštati - visu mūžu arī var virtuāli vīzijās - uz papīra skicējot kaut ko funktierēt - un palikt bez sakarīga rezultāta - jo Pirmā Reize ir un paliek Pirmā...


Man ir gadījies ar savējiem maigi lamāties arī - cīnoties cik var - lai cilvēki nepieļautu tās pašas kļūdas - ko pieļāvuši daudzi citi - un sapratuši tikai pēc laika...kad par vēlu...
Un patiesībā vienīgā kompensācija par nervu tēriņu - ir bijis gandarījums kaut kādā brīdī vēlāk - kad cilvēki ir teikuši - labi, ka tu mūs pierunāji uz to un to - tagad dabā mēs to visu redzam un apjaušam - Gadās ka saka - žēl, ka neizdarījām tā kā tu biji sadomājis....tad gan dusma divkārša...

Jo pret pazīstamiem (par ģimenes draugiem nerunājot) - vismaz es jūtu divkāršu atbildību...tāpēc vien ir grūtāk strādāt....

Interesanti būtu zināt smalkāk - par kādām lietām ir nesaprašanās..

Arhitekta, kurš pats tieši strādā/komunicē ar klientu (nevis vienkārši rasē liela biroja sastāvā), profesionālisms sastāv no komunikācijas prasmēm vairāk kā būvniecības un projektēšanas (ko jau augstāk minēju). Ja to nav, strādāt būs grūti (ja ne arhitektam, tad klientam noteikti). Un jāprot filtrēt klientus. Ja pie manis atnāk, raud par mazām naudiņām, bet pašam pirksti vēdeklī, tad man atliek vien izvēlēties, būt par grīdlupatu (jo ēst gribas) vai nosaukt sava darba cenu, kas šādam klientam nekādi nav pieņemama (bet man it kā kompensē problēmas projektēšanas procesā) vai vispār atteikt (tagad gan nav tādi laiki). Komunikācijas augstākā pilotāža ir pārliecināt klientu, ka arhitekta viedoklis ir vienīgais pareizais, kā rezultātā klients aiziet laimīgs.

Ir arhitekti tirāni, kas uzreiz potenciālajam klientam pasaka, kādu s*du tu man te atnesi (gadījumos ar labiem paziņām to var arī normāls cilvēks pateikt), ir diplomāti, kas atradīs vidusceļu, ka gan pats, gan klients apmierināti. Un ir tehniskais darbiņš - atnesa skices, es pārzīmēju, saskaņoju, saņēmu naudiņu un veiksmīgi aizmirsu.