Vai kādam ir pieredze ar eļļotu masīvkoka virtuves virsmu?

Ir doma pirkt līmēto ozola plāksni, noeļļot to, un izmantot kā virtuves virsmu, bet biedē šādas virtuves virsmas izturība. Speciāli, protams, tā netiks bojāta, bet virtuves virsma tomēr dabuj slodzi - netīrumi, mitrums, skrāpējumi utt.

Cik no pieredzes tā eļļa ilgi turās? Varbūt tomēr labāk lakot nevis eļļot?

Nekam neder tāda virsma virtuvei nekādā variantā. Vajag laminēt tik un tā. Tur vienmēr ir slapjš un taukains un vajag iespēju ļaut tam izžūt vai noslaucīt un vislabāk, ja tā ir plastmasa.

Pieļauju, ka daudzmaz labi varētu būt noeļļot, un tad vairākas reizes pārlakot.

Es atkal skeptisks par to, kā laka turēsies pie eļļota koka.

Līdz šim esmu dzīvojis ar "parastu" depo virtuves virsmu, bet tagad sūtot jaunu virtuvi it kā gribās kaut ko šikāku, un koks ir ļoti sirdij tuvs. Bet tā mana virtuve tiks aarī reāli lietota, tapēc variantu kurš izskatās labi kamēr nelieto arī negribās.

Vai tiešām pa visu forumu nav neviens ar masīvkoka virtuves virsmu - padalaties kā apstrādājāt, un kas labi, un kas slikti...

Ir pieredze – nekāda vaina! Ja vien uz pašas virsmas neplāno kapāt salātus, tad kalpos mūžīgi.
Eļļota virsma ir ļoti patīkama uz tausti. Neko nesmērē, kā viens otrs varētu iedomāties. Eļļa pietiekami labi aizsargā virsmu pret traipiem. Tā arī ūdeni atgrūž. Turklāt neveido izteiktu plēvi kā, piemēram, laka. Lakota virsma ātri sašvīkāsies, un tās atjaunošana nozīmē visas virsmas slīpēšanu, pārlakošanu. Eļļotu virsmu, ja kāds stūris tiek vairāk apbružāts, itin viegli atjaunot – nopucē viegli ar smilšpapīru un pieeļļo tikai nobružāto daļu. Vēl plus: ja gadās iesist robu (ozols ciets, bet koks tomēr), to parasti var likvidēt ar mitrināšanu, ļaujot koksnes šķiedrām uzbriest un ieņemt sākotnējo stāvokli...

Protams, jākopj un eļļojums ik pārgadus jāatjauno, bet plusu ir vairāk nekā mīnusu. Pats eļļošanas process – tīrā izprieca. Un galvenais – tas ir masīvkoks, skats vien ko vērts! Ar laiku arī visi plastmasas (lamināta) cienītāji to saprot. :)

Man ir eļļota oša grīda, ozolkoka plaukti eļļoti, darbvirsma, vēl šādas tādas lietas. Esmu kļuvis par eļļu fanu, eksperimentēju ar dažādām. Vēl trakāk – esmu šo to sācis arī vaskot (kur nav liela noslodze) – ne eļļu, ne laku! :)

PS. Tik jābrīdina, ka eļļa salīdzinoši ilgi žūst. Virsmu var lietot jau nākamajā dienā, bet smarža būs jāvēdina vismaz nedēļu.

Kādu konkrēti eļļu izmantoji? Es jau ar tomēr itkā briestu tai eļļošanai, bet bažas zināmas ir (kā jau kaut ko darot pirmo reizi :) )

Dažādas izmantoju. No vienkāršas lineļļas pernicas (vārīta/karsēta lineļļa) līdz modernām uzlabotām eļļām. Beidzamā laika iecienītā – Nostalgia grīdas eļļa, no Tikkurilas. Lietoju ne tikai grīdai, izturīga.
Nesen eksperimentēju ar Abshliff tonētajām eļļām, bet tās dārgākas. Lai gan eļļas patēriņš principā ir ļoti niecīgs, salīdzinot ar to pašu laku. Ar tonētām eļļām var rasties problēmas atjaunojot – tonējuma intensitāte mainās, atkarībā no uzklāto eļļas kārtu skaita.
Virtuves darbvirsmai teorētiski laikam būtu jāiesaka tīru (ēdamu :)) mantu – lineļļas pernicu (tīra lineļļa žūst teju bezgalīgi) bez modernajām piedevām. Bet domāju, ka arī modernās eļļas ir OK, jo eļļa jau nožūst un, būsim godīgi, neviens taču ar mēli nelaiza virtuves virsmu :), produkti tiek mazgāti utt. Laka, epoksīdu aizsargpārklājumi izdala (un ilgi!) krietni neveselīgākas ēteriskās "E-vielas", nekā eļļa.

Man arī patīk eļļots!
Tur, manuprāt, ir 2 atslēgvārdi:
1.) koks - no kā taisīt (gana ciets un blīvs);
2.) necirst ar gaļas cirvīti ...
J:)

Hmm, man ar lineļļas pernicu eļļota virsma ir lipīga pat vēl tagad, kad pagājuši kādi 4-5 gadi. Likās, ka iemesls varētu būt tieši lineļlas pernicas izmantošana tīras lineļļas vietā. Varbūt arī lomu spēlē noslaucīšanas ātrums, nezinu.
Par eļļām bez vaska piedevas tepat forumā tikko bija informācija, ka virsma smērējoties ļoti.

Tā piemetu, ka uz horizontālajām virsmām, kas tiek slogotas, apgrābstītas kaut kā nebūt, man visur ir modernās eļļas, kas satur dažādas piedevas, t.sk. vaskus. Citādi, eļļotu virsmu papildus nemēdzu vaskot. Bet šad tad uzpucēju ar vasku (mēbeļu) dažus lakotus garadarbus.

Ja eļļota virsma pēc nožūšanas palikusi it kā lipīga, tas liecina, ka bija eļļas pārpalikums, kas netika savlaicīgi noslaucīts. Bet lieko eļļas kārtu (lai arī tā ir sacietējusi) joprojām var nopucēt nost.
Rupjais variants – pārslīpēt un eļļot no jauna. Mīnuss: lielāki izdevumi, zaudēts milimetrs koksnes.
Saudzīgais variants – ņemam tīru lupatu, mitrinām ar šķīdinātāju un pucējam apļveida kustībām. Lupata ātri vien iegūs eļļas nokrāsu, sāks aizķept – tad jāņem jauns gabals. Esmu izmantojis šādi vaitspirtu (lakbenzīnu), bet varētu derēt arī citi šķīdinātāji (minerālie spirti). Kas ņem vienu eļļu, var nederēt citai, jo piedevas maina eļļas īpašības, tāpēc ieteicams veikt izmēģinājumu stūrī, kas ir nosacīti nemanāms. Jārīvē visai spēcīgi, jo eļļas kārta, lai arī šķiet līpīga, tā tomēr ir jau sacietējusi. Mērķis panākt, lai pazūd lipīguma efekts. Protams, var gadīties, ka virsma kaut kur tiek nopucēta pat līdz pamatkoksnei. Pret gaismu novērtē, vai nav plankumaina. Ja nepieciešams, var pārlaist ar jaunu eļļas kārtu. Šo jau parasti kārtīgi noslauka pirms nožūšanas :) Otrā varianta mīnuss – krietni jāpiepūlas, kamēr pucē nost.