Pēc netā lasītā sapratu, ka amerikāņu bildingkods, jeb būvnormatīvi dzīvojamās ēkās lodējumus vispār neatļauj. Ar likumu. Kāpēc - neiedziļinājos. Man brālēns elektriķis teica, pats savām acīm teicās redzējis esam wago nodegam zilām liesmām. Probļems ir tajā, ka wago vienkārši vadu iebāžot tas savienojums nav pilnīgi nekāds, kontakts tur ir mata tiesa. wago iebāžot vadu vajag obligāti to pavilkt ar spēku atpakaļ, lai tie zobi vadā iekožas, citādi viņš tiešām var nodegt. Pats ievēroju, ka wago aizņem tomēr baigi daudz vietas, reizēm nozarkārbā grūti iemocīt.

Lambda zondes instrukcijā arī rakstīts, ka štekeri nedrīkst lodēt. Savulaik ilgi prātoju un gūglēju, vai un kāpēc, beigās nospriedu - ja es vadu drīkstu nogriezt, tad neviens nepateiks, vai es nogriezto galu gadījumā nebiju lodējis. Cik esmu sapratis, aizliegums tikai tāpēc, ka tie (zondes galā pie izpūtēja karstumā stāvošie) nav vara vadi un nelodēsies ar kolofoniju. Lodējot ar ņeržaveikas fļusu (fosforskābe?), viss notiek.
Ja Ivaram problēmas savienojumā, tad tieši tas arī ir vājais posms un diez vai ir pamats apgalvot, ka visas sistēmas kopējā jauda (tipa vadu šķērsgriezums) būtu par mazu.

Vājais posms savienojumā var būt ne tikai kā pārejas pretestība, bet tā pati gaisa piekļuve. Tas pats gaisa mitrums, skābeklis, kā gaisa sastāvdaļa. Pie maksimālām slodzēm tas arī izpaužās. Pats kabelis ir tomēr vairāk noslēgta vide. Plastmasa gan pati par sevi kļust trauslāka. Piemērams, apmēram 15 gadu vecai "poļu režģa" antenai" par kuru šur tur citur ir pieminēts, plastmasas kastīte, kurā atrodas salāgošanas vai pastiprinātāja platīte šobrīd ir tādā stāvoklī, ka paņemot starp pirkstiem it kā taisītos piebērt sāli, plastmasa burtiski sadrūp sīkos graudiņos.

ja tās ir vecās klemmes, kur vads tiek spiests starp divām metāla plāksnēm, tad par sliktu kontaktu nav ko brīnīties, - ideāli saspiest ar to nav iespējams.
munuprāt labākais risinājums ir lietot parastās cauruļklemmītes ar divām skrūvēm. vadus bāž no viena gala un abām skrūvēm savelk ka prieks. kontakta laukums sanāk ļoti ievērojams.

v_t, pilnīgi piekrītu. Es tikai papildus, pirms saspiešanas ar skrūvēm, vadus vēl satinu savā starpā skrutkā. Profesionāliem elektriķiem jau nav laika tā ņemties un nav ko brīnīties, ka viņi vadus savieno ar visadām saspraužamām klemēm

Liela izmēra (resnu zemējuma) vadu savienošanai pārdod salīdzinoši biezu sienu caurulītes (šķiet, apsudrabota vara), kuras savieno krimpējot (apspiežot). Krimpēšana populāra arī augstfrekvences kabeļiem. Reiz secināju, ka sadzīves elektroinstalācijas un mazākiem izmēriem tāda tehnoloģija nezkāpēc nav plaši ieviesusies.

viens te teica ,ka ir redzējis, ka WAGO nodeg zilām liesmām. bet varbūt labāk tā ,nekā, ka vads,vai kas blakus tam , nodeg zilām liesmām. ja tā bija noticis, tātad, vai nepieļaujami liela slodze ir bijusi, automāts nepareizs etc...

Svensoni vienmēr kladzināja, ka ugunsgrēku iemesls Nr1 eiropā ir elektroinstalācijas. Pie mums gan jau nav savādāk. Ja kontakts ir slikts, nekādu mega-slodzi tur nevajag, švakā kontakta vietā pa mazu vadītāju liela strāva un rezultātā sāk silt. Silstot oksidējas vēl vairāk un silst vēl vairāk. Un, lai gan mūsdienu elektroplastmasa ir līdz riebumam pilna ar bromaromātiskiem liesmas slāpētājiem, tā tomēr deg, kā nesen pārliecinājāmies, piemēram, t.c. Domina. Un nav svarīgi kas deg - wago, izolācija, vai skrūvējamais cauruļsavienojums. Visa pamatā jābūt labam kontaktam - tātad ar maksimāli lielu kontakta virsmu un blīvs laika gaitā. Vadi ir viena lieta, bet man, piemēram, mājās gandrīz aizdegās elektrosadales skapis, jo viens vads, kas ieiet drošinātājā no apakšas nebija labi pieskrūvēts. Sila, nokusa izolācija n sakusa fāzu vadi kopā. Un tur tas savienojums tiešām ir kā vecos laikos - skrūve, un vads starp divām plāksnītēm. Nav pats labākais variants. Man ieteica, ka visi drošinātāji tomēr pēc kāda gada lietošanas ir jāpārvelk (jāpieskrūvē tās apakšējās skrūves, kur vadi ienāk).

WAGO - baigi labā lieta(bet izvēlos tikai, lai pievienotu gaismas)

uzskrūvējamie konusi - pats esmu redzējis, ka remonta darbu laikā nocepušies(mitrums gaisā no špakteļmasām, betoniem,javām, vēl vīri ar 2kw ripzāģiem utt.)
"skrutkas" - tās nu točna redzētas daudz ceptas(tie vara vadi taču gaisa mitrumā galīgi melni paliek)!
diļurbuma sūknim pielodēju vadus, katram virsū vienu termokembriku, pēc tam biš lielāku un garāku, pēc tam 3.-vēl biš lielāku,garāku - ļurinās zem ūdens jau 11g un ne vainas. 3F.
pats - vai nu sabāžu cauruļveida savienojamos ar skr.(cauri, no vienas puses, un pieskrūvēju ar abām skr), vai pie lielākas slodzes, vai mitrākās telpās salodēju(tikai ar kalifoniju, jo neesmu novērojis, ka pēc tā apsūbētu.tikai vienreiz trāpijās kaut kāds nepareizs - knapi varēju salodēt, un pēc tam gada laikā jau krietni apsūbēja.) un notinu ar izolāc. lentu, vai, ja glaunāk - ar termokembrikiem. arī kabeļiem no rozetes uz rozeti(ja daudz) lodēju klāt atzarus, ko pieskrūvēt.

par tām alvas kanniņām - laikam jau ērti, bet tomēr ir redzētas aukstās lodes un ari pēc 10-15g diezgan apsūbējuši vadi uzreiz aiz lodējuma - no ZnCl2 laikam.

vēl nekādi nesaprotu apgalvojumu, ka lodējums - slikts kontakts, jo alvai pretestība lielāka? bet tādā 2-3cm garā, satītā lodējumā, taču ir milzīgs laukums attiecībā pret pašu vadu!

Jā, tā ir taisnība, 65 gadu laikā telpās parādās daudz jaunu vajadzību elektrībai un jā kādreiz uz dzīvojamo istabu bija 2 kontakti, tad tagad vajag 10. Uz tiem nododamās jaudas jau nav lielas.
Tātad kontakti. Paņemu esošos vadus un attīru ~1,5..2cm garumā. Tos kur gali oksidējušies notīru ar smalko smilšpapīru. Tad ņemu 2cm garu vara caurulīti, kur iepildu WAGO pastu vai citu smēru, kas palīdz atoksidēt vara galus. Tad vadus iemaucu caurulītē un to ar plakanknaiblēm saspiežu vai nopresēju. Uztinu izolāciju.
Vai derēs?
Pie remonta saspiežu caurulīti pagrieztu par 90 grādiem. Vadus netinu, jo 65 gadu laikā varš kļuvis trausls.