man nenāk nekas cits prātā, kā izmantot kādu neitrālu mazgāšanas līdzekli, kas šķīdini naftas produktus. Situāciju nezinu, bet ja varētu abus trubas galus savienot kontūrā, tad pa to ar kāda cirkulācijas sūkņa palīdzību dzenāt šo "ziepjūdeni"

Neindīga viela tauku ( nezinu, vai eļas) mazgāšanai ir Nātrija karbonāts jeb kalcinētā soda (Na2CO3). TCaurules galus var dabūt kopā ar mīksto laistāmo šļauku. Kopā pīlnīgi nav jādabū: Ņem ražīgu sūkni, izejā šlauka. Tas kas tek laukā, ar mīksto atpakaļ mucā pie sūkņa un no tās atkal šļaukā. Var pat Ručejoku sliktākajā gadījumā izmantot..Ķīniešu maksā ap 20 euro... Muciņā ielej ūdeni ar kalcinēto sodu un palaiž nepārtrauktā pumpēšanā...Kaut kas jau izmazgāsies. Protams, derīgi paeksperimentēt ar WD40 mazgāšanu ar dažādiem šķidrumiem. Pēc tam visu ar tīru ūdeni.

Cinkotās daudz redzējis nēesmu, bet tās dažas, 20+ gadīgās, tajā pašā Purvciema ar fleksi esmu pārgriezis. Iesaku tehniķim izdarīt to pašu. Palicis trešdaļ šķērsgrizuma vaļā, pārējais kaļķu-rūsas aizaugums. Tajos pašos apstākļos hinke pēc 12 gadiem kā vakar likta, arī skrūvējamie savienojumi, ~50-70 gab., nekādu problēmu. Aukstajam plastmasa- cik līkām rokām jabūt lai sačakarētu.
Ja nevar saskrūvēt caurules bez WD- kāds tur meistars, piedevām vēl savā saimniecībā. Kam šādus meistarus vispār var laist klāt?

Tehniķi, neņemiet ļaunā manus asos komentārus. Iedomājaties situāciju- es, kā meistars, būtu Jums samontējis aprakstīto sistēmu, paņēmis naudiņu un nosvīdis. Kādi būtu Jūsu komentāri par manu darbu?

Ezis, cinkotajām caurulēm nav ne vainas un tās gdsimtos pārbaudītas. Man muterītei tiko deviņdesmit gadu jubileju nosvinējām un viņa visu mūžu ūdeni dzērusi no ūdensvada, kuru vecaistēvs ar cinkotajām caurulēm bija uzbūvējis. Cita lieta, ka montēt tādas trubas ir sarežģīti, darbietilpīgi un rokām jāaug no īstās vietas. Konkrētajā situācijā tehniķis ir nolažojis ar smērvielam un smērēšanas tehnoloģiju. Acīm redzot ir gribējies pa moderno un kā vienkāršāk, bet sanācis kā vienmēr. Hakeris nav smērviela, bet airasols, kurš paredzēts rūsas atmieksķēsanai. WD40 vispār ir apsolūts sūds, kuru ar likumu vajadzētu aizliegt. Ne tas normāli smērē, ne rūsu, vecām skrūvēm, atmiekšķē. WD40 pārdod uz katra stūra palēto un tapēc laikam tas tik populārs. Vītņu griešanai ir specializēts airasols CUT+COOL
[www.wurth.lv]
Es gan to izmantoju tikai vītnes griešanai uz steņiem. Ir tai katalogā arī speciāls līdzeklis ar kuru detaļas tīra, bet varu pačukstēt, ka to pašu var izdarīt ar airasolu, kurš paredzēts automobīļu bremžu disku tīrīšanai. Nu super lieta, kad vajag eļļu un netīrumus notīrīt. Galvenais, pārdodas pa lēto benzīntankos. Caurulēm vītni griežu ar sentēvu metodēm, bez airasola. Tā speciāli nepiedomāju, bet laikam ar meistara "čuju" sajutu, ka trubām airasolu izmantot nevajag. Kā izrādijās, mani "čujs" nav pievīlis un var tikai mācīties no citu kļūdām. Es caurules galu smēreju ar motorzāģa ķēžu eļļu. Tā ir bieza, ātri nenotek no vītnes griešanas vietas un nekad nenonāk pašas caurules iekšā. Par paīra tamponiem jau te pareizi aaaa teica, vienīgi jāuzmanās, ka steigā neaizmirstas izvilkt laukā.

Viens sens virpotājs teica, ka labākā esot saulespuķu eļļa - pabrīnījos, bet ne vainas. Varbūt arī ūdenim neskādē:)

visu pēc kārtas. par līkrocību parasti runā šmūgles tantes rijēji. protams paldies, īsti nesapratu, bet sarunas uzturēšanai draudziņ noder vienreizīgi.

Cinkotas caurules ūdensapgādē no 60-70 gadiem, izņemot ārīgu (ne iekšēju!) apsūbējumu kā jaunas, pēc piegriešanas izmantot atkārtoti. melnais metāls aizsūbē un sairst, pie tam ne savienojumos, bet caurulītēm pa vidiņu. pie sava purčiku caurulītēm tu savu pilsētas ūdentiņu vaino, ne materiālu.

Par tamponiem varen amzierīgi. Mājas saimniecībā izmantojamais koniskais vītņgriezis vītni negriež tikai caurules ārpusē. Pie uzgrieztas vītnes 3-4 cm garumā griešana sākas no caurules apgrieztā gala, kur arī pretestība vislielākā un uzgrieztās vītnes dziļums lielākais. 3 apgriezienus veidgabalā izdos, bet pārliecība protams kad nerodas. Pie šādas 4-5 cm vītnes uzgriešanas vieglākam darbam un instrumentu nepārkarsēšanai un elementārai nesalaušanai eļļai burtiski jāpludo kā pie pirmajiem iesācējzobiem, tā gala zobiem. Praksē protams i biezas eļļas, i šķidrākas un tā teikt šķidrinošākas. Par WD40 un tamlīdzīgu paredzēto pielietojumu un sastāvu neesmu specs, bet viskozitātes viņiem netrūkst. Trubas galā veidojas metāla skaidu un visu izmantoto smērvielu zupa. Uzstādīto cauruļu skrūvspīļu dēļ caurule neatrodas horizontāli, bet ar kritumu. Metāla skaidu un smērvielu sajaukums nonāk tā teikt pēc pilnas programmas kur "vajag". Pie eļļas pielietošanas pamatdoma sekojoša - vai maz kādreiz meistari mēslus caurulēs lējuši, ūdens zem spiediena izskalos. A vot ņifiga.

Pagaidām vienīgais sakarīgais ieteikums sūknis, dārza šļūtenes un sodas karbonāts. Cauruļu konfigurācijas dēļ iedomājams risinājums, protams pēc vietējo platuma grādu jociņiem.

Nezinu, man parastos trubu saspiežamajos žokļos caurule stāv horizontāli un nekas pa to netek. Eļļu protams vajag daudz, bet labāk biezu. Es domāju, ka konkrētajā gadijumā airasols tika sapūsts trubā un tur arī palika. Kad griezi vītni, tak pūti uz vitņgriezi no trubas gala puses un loģiski, ka daudz ta zieķa tika iekšā.
Neiet jau runa par līkām rokām. Gan jau vītnes smuki uzgruiezi. Vienkārši bija jāuzmanās, no eļļas, bet kam negadās.
Man gan liekas,ka tam eļļām vajadzētu ar laiku izskalototies dabīgā ceļā. Ūdens tak akmeni sagrauž, a te štrunta WD40, kurš pat dienu neturas uz velosipēda ķēdes:)

Neiztur kritiku apgalvojumi par biezu kā saki zaņķi. Galvā netiek starp zobiem un virsmu. Vot i mehānisms tiek pec katra apgrieziena ar atveri uz augšu, žiguļu eļļa biezumam un hakeris, kas pirmo nogādā attiecīgi slodzei un temperatūrai pakļautajās daļās. Griešanas sagatave šķība, jo normālas cauruļu skrūvspīles līdz šim nav, izlīdzos ar parastām skrūvspīlēm, un 2 gb. padomju laika roratslēgām, kuras tiek fiksētas un pret darbagaldu atsietas. Šāda "krūmu santehniķa" tehnika darbojas pieņemami.
Par saulespuķu eļļu - darbojas.
Kopumā nez vai tā vītņu eļļa tik daudz pie vainas. Arī, bet ne tikai. Vairākus mēnešus pie norm. ūdens patēriņa nav iespējams, ka no vītņu eļļas rodas tāda "neraža". Cik zinu, spiediencisternu šļaukas sastāv no gumijas un nerūs. tērauda stiepļu pinuma. Šādu collīgu 1.20 m garu šļauku izmantoju arī slēgumam padevei. Šļaukas, sūkni u.c. pamatīgi ar minētajiem brīnumaerosoliem nopūtu, vecās pamatīgi aprūsējusi. Man domāt brīnumlīdzekļi uzradīti ar neticamu iespiešanās spēju, aizdomas uz pakulām, fum lentu un pašām spiedienšļaukam. No ārpuses šļaukas vizuāli sausas, bet nez kas tur viņās dziļāk.
Par kalcinēto sodu. Vai viela nav stipri korodējoša? Ir pieredze, vai tīri kā teikt teorētiskas dabas funktierējumi?

Ar ko Tu tās vītnes griez? Ar elektrisko vītņgriezi vai? Es griežu ar klasisku rokas "vorotoku" un nav problēmu visu laiku, ar eļļas kanniņu, biezu eļļu vītņu ripā iesmērēt. Protams, iepūst "dihlofosa" tipa airasolu būtu vieglāk, bet tas noteikti tiks caurulē iekšā. Jā, Ladgalītes tirgū trubu skrūvspīles maksāja kautkur 5-10Ls. Mūsdienās šitā manta iet ārā no modes un cena nokritusies. Ar roratslēgām turēt cauruli ir baigais čakars.
Teorija par appūstām mīkstajām šļaukām ir interesanta. vispār jau Hakera uzdevums ir ielīst pašās mazākajās spraudziņās un , nav izslēgts, ka, šai gadījumā, tas savu uzdevumu godam pilda. Ir jau ērts airasola iesaiņojums, bet, ne par velti, to ir tik daudz un katrs domāts savai funkcijai. Ar Hakeri atmiekšķē ierūsējušas skrūves un nedara neko citu. Vienīgais uberkrutais brīnumlīdzeklis ir WD40, kurš, pēc reklāmas, derot visam, bet, kā zināms, kas der visam, neder neekam :). Šitās mantas nevar pirkt Maxsimas veikala auto nodaļā, bet jāpērk specializētajos veikalos, un jāpērk katram darbam paredzētos airasolus.