"Revolūcija" iznīcināja, tagad jāsāk no sākuma

Foto: "Revolūcija" iznīcināja, tagad jāsāk no sākuma; autors: "Revolūcija" iznīcināja, tagad jāsāk no sākuma

"Nozare atstāta pašplūsmā ar domu, ka visu noregulēs tirgus, bet tirgus jau sen vairs neko neregulē. Pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums (būvnieki izvēlas, kam, kur un par cik būvēt, nevis otrādi). Valstī nav būvniecības stratēģijas, jo valdība ministrijām nav definējusi atbildību un tāpēc tās nereaģē un notiekošo celtniecībā. Līdz ar to, lai glābtu situāciju, Ministru kabinetam jāizlemj par funkcionālas iestādes veidošanu, kas nodarbotos ar celtniecību kompleksi. Nav būtiski, kuras ministrijas ietvaros atrastos šī institūcija, bet tai jābūt vienuviet. Šajā struktūrvienībā jāstrādā labi atalgotiem nozares speciālistiem, profesionāļiem," saka Rodrigo Pelsis.

"Laiks pamanīt, ka esam aizrijušies, nespējam apgūt Eiropas Savienības fondus. Tādā garā turpinot mums draud avārija – pazaudēsim investīcijas", piebilst Ivars Ulmanis.

Ko darīt?
Vispirms jārada stratēģija, kurā paredzēta arī taktika, kā šo stratēģiju īstenot. To nevar izveidot, ierēdņus pārceļot no vienas ministrijas uz otru, kā tas bieži vien noticis līdz šim.

Viena maza, bet būtiska daļa - mājoklis

"Viens no piemēriem ir mājoklis. Te atklājas visas sociālās problēmas. Valstī nav padomāts, kas notiks pēc īres griestu atcelšanas īpašnieku mājās, pēc denacionalizācijas. Visa līdzšinējā stratēģija ir lozungi. Mājokļu programmā nekur nav atrunāts: cik un kur vajag mājokļus? Vai tie jābūvē no jauna? Vai ir mājas, kuras nepieciešams rekonstruēt? Cik mājokļu vajag reģionos? Jābūt skaidrībai, cik katrā pilsētā vajag būvēt. Kādas konstrukcijas būs nepieciešamas. Kādi un cik materiāli vajadzīgi. Kāda konkrētā vietā ir infrastruktūra, kāds transports. Piemēram, ANO struktūrās ir Būvniecības institūts, kurā tiek pētītas mājokļu problēmas pasaulē. Latvijā problēmas pastāv, bet tās netiek pētītas.

Kādreiz vairākums lielpaneļu ēku tika celtas 50–70 gadiem. Tagad jādomā, ko ar tām darīt. Vai tās izdevīgāk jaukt nost un būvēt jaunas mājas, vai pastiprināt konstrukcijas, lai ēkas varētu ekspluatēt vēl 50–100 gadus? Tam nevajag daudz laika un garus aprēķinu. Šim darbam nevajag arī 100 ministrijas cilvēku. Bet kādam tā bilance jāsakārto. Līdz ar to jāzina, cik inženieru un cik strādnieku nepieciešams, lai to paveiktu," iesaka Alberts Krols.

"Tas nav normāli, ka Pļavniekos vecā mājā, kur korozija ir visās šuvēs, viens kvadrātmetrs maksā 1600 eiro. Nav piedāvājuma, un cilvēki ir iedzīti stūrī. Dzīvokļi dārgāki nekā Berlīnē. Ja gribam atrisināt mājokļa lietas, mums jāatrod arī 400 tūkstoši tonnu cementa. Kur to ņemt? No kā būvēsim? Lietuvieši saka, ka mums vairs cementu nepiegādās. Brocēnu rūpnīcai "Cemex" pašlaik netiek dota iespēja ne rekonstruēties, ne palielināt jaudas izmešu kvotu dēļ. Sēžam uz māliem, bet nestimulējam jaunu uzņēmumu rašanos. Tas ir stratēģisks jautājums. Tas ir valsts uzdevums, radīt apstākļus tiem, kas vēlas investēt ražošanā," uzskata Jānis Lancers.

"Projekti kļūst aizvien nekvalitatīvāki. Projektētāji dažkārt pārspīlēti piedāvā par 25% vairāk metāla un betona, nekā nepieciešams. Tā no valsts viedokļa ir izšķērdība. Nepamatotais sadārdzinājums ir nepiedodams. Tādas situācijas ir tikai tāpēc, ka trūkst speciālistu. Tas ir izglītības jautājums un arī valsts stratēģijas jautājums," secina Ivars Ulmanis.

"Mēs nevaram gaidīt. Mēģināsim veidot savu apmācības sistēmu. To var atļauties lielas firmas. Mums ir 600 strādājošie. Ko iesāks tie, kam 20–50 strādnieki? Mazās pilsētās, pat ja kādam ir nauda, nav pārdošanā dzīvokļu, jo nav, kas tos būvē. Tas ir tikai tāpēc, ka valstī nav plāna un līdz ar to tā īstenošanas taktikas par vienmērīgu valsts attīstību", Jānis Lancers.

Mārīte Šperberga
Latvijas Būvinženieru savienības žurnāla "BŪVinženieris" redaktore

Turpinājums sekos...