Akmens pikantais valdzinājums

Foto: Akmens pikantais valdzinājums; autors: Akmens pikantais valdzinājums

Akmens izsenis jau iekarojis stabilu viskvalitatīvākā būvmateriāla reputāciju. Mūsu platuma grādos cietokšņi no milzu laukakmeņiem tika celti jau viduslaiku rītausmā, un daudzās valstīs šādas citadeles saglabājušās vēl šobaltdien. Tālāk uz dienvidiem izvietotajos reģionos jau pirms vairākām tūkstošgadēm no akmens būvēja patiesi monumentālas būves – Ēģiptes piramīdas, kur tika izmantots rozīgais, baltais un melnais granīts, smilšakmens un dažādu veidu kaļķakmens, vai britu Stounhendža, kas datēta aptuveni ar 2500. gadu pirms mūsu ēras un kura uzcelta no zaļa vizlas smilšakmens. Šā pasaulslavenā Solsberijas līdzenuma akmens megalīta attēls rotā mūsu sarunas biedres, SIA "VABEN" menedžeres Ņinas Piskunovas datora monitoru. Viņa pastāstīja par akmeņiem – to veidiem, ieguves un apstrādes paņēmieniem un mūsdienu izmantojumu.

Rundāle un viesnīcas komplekss – vēsture un mūsdienas
"Akmens lietā" SIA "VABEN" ir jau tik ilgi, cik pastāv Otrā republika: iesākusi ar elementāru akmens tirdzniecību 90-to gadu sākumā, SIA "VABEN" pakāpeniski iepirka aprīkojumu un veidoja pati savu rūpnīciņu, bet šodien, kā saka Ņinas kundze, "nomainījusi ne vien pirmos, bet gan jau otros darbagaldus".

"Lai gan cilvēki akmeni apstrādā ne vienu vien tūkstošgadi, tehnoloģijas nestāv uz vietas, - apgalvo speciāliste. – Patlaban praktiski visi darbagaldi, kas tiek izmantoti akmens apstrādē, tiek ražoti ar datorizētu vadību. Tātad, tie spēj paveikt visdažādākos uzdevumus. Piemēram, apmēram pēc pusgada mūsu rīcībā nonāks figurālās griešanas darbagalds, kas dod iespēju izgriezt no akmens pat pussfēras.

Piemēram, Water-Jet, kas ir viena no manām mīļākajām mašīnām, uz akmens virsmas spēj izveidot jebkuru iecerēto zīmējumu – jebkuru, kādu vien iespējams ieprogrammēt. Tā tiek izgatavoti arī galdiņi, kas līdzīgs tam, pie kura mēs patlaban sēžam un kurus fotografējat: no dažādas krāsas akmeņiem tiem izgriezti zīmējumi, tad tie tiek salīmēti, un šī "jaunā" virsma tiek pulēta vienā gabalā. Var griezt un "līmēt" visu, ko vien vēlaties – gan monogrammas, gan zariņus un ziediņus, var pat neparastas formas galdu. Starp citu, visinteresantākais pasūtījums tika saņemts no Rundāles pils – tas bija īpašas formas galds.

Foto: Akmens pikantais valdzinājums; autors: Akmens pikantais valdzinājums

Celtnieki un apdares darbu veicēji īpaši iecienījuši marmoru, granītu, travertīnu, oniksu, dolomītu un tā dēvēto laukakmeni. Akmens resursi Latvijā ir vairāk nekā pieticīgi, jo pie mums tiek iegūti tikai divi pēdējie no minētajiem veidiem. Lai gan abiem piemīt būtiski trūkumi. Tā kā piemērotas krāsas laukakmeni ļoti grūti sameklēt pietiekamam apjomam (mēs tādos gadījumos jokojam - "vairāk nekā trim pakāpieniem"), tāpēc tas parasti tiek izmantots bruģa ražošanā un kapakmeņu un kapu pieminekļu izgatavošanā, savukārt no dolomīta nav iespējams izveidot daudzmaz apjomīgu detaļu.

Tas diemžēl tiek iegūts ar spridzināšanu – šādā veidā iegūtos materiālos vienmēr ir iekšējie bojājumi un mikroplaisas, kas pasliktina materiāla kvalitāti un samazina ilgmūžību.

Lai gan tas, kā uzsvēra Ņina Piskunova, ir dolomīta vienīgais mīnuss. Šis akmens savu nosaukumu ieguvis salīdzinoši nesen, tas nosaukts par godu 18. gadsimta franču minerologam un ģeologam Deodatam de Dolomju. "Toties tas ir brīnišķīgs materiāls nožogojumu apšūšanai un ēku fasāžu apdarei. Eksterjeru darbiem dolomīts tiek izmantots tā augstās salizturības dēļ. Šim akmens veidam tiešām raksturīga daudz lielāka – salīdzinājumā ar marmoru – cietība un izturība."

Juras laikmeta būvmateriāls
Par vienu no vispopulārākajiem dabiskajiem būvmateriāliem pilnīgi pelnīti tiek uzskatīts marmors – kristālisks kalnu iezis, kas veidojies kaļķakmens vai dolomīta pārkristalizēšanās rezultātā. Cilvēki kopš seniem laikiem izmanto to savu mājokļu un citu ēku un būvju celtniecībā, apšūšanā un izrotāšanā, bet tā nosaukums cēlies Senajā Grieķijā (tulkojumā no sengrieķu Μάρμαρο tas nozīmē ‘zaigojošais akmens’), kur no "žilbinoši zaigojošā" dabiskā materiāla celts gan Partenons, gan Zeva templis Olimpijā, gan daudz, daudz mazāk slavenu antīkās arhitektūras pieminekļu.

"Marmora plāksnes, ko mēs saņemam no Itālijas, Spānijas un citām Eiropas valstīm, tiek izgatavotas no akmens blokiem vairāku kubikmetru apjomā, - stāsta Ņina Piskunova. – Šos lielos fragmentus savukārt izzāģē no klintīm. Pēc tam rūpnīcās, kuras tradicionāli tiek izvietotas netālu no ieguves vietām, bloki tiek sazāģēti garumā plāksnēs – tās parasti ir 2 – 3 cm biezas. Viena plāksnes puse tiek noslīpēta un pulēta, vai apstrādāta ar kādu citu metodi...

Akmeņkaļi šādu plāksni dēvē par ‘slabu’ (no angļu slab – plāksne, plātne). Tieši slābs ir komercprodukts-pusfabrikāts akmens apstrādes darbnīcām, kuras izpilda konkrētu klientu pasūtījumus. "Pirmavotu" bloku komerciālie izmēri parasti ir 1,50 x 2,50 x 1 m apmēros (augstums, garums, platums). Reizumis no akmeņlauztuvēm tiek izvesti arī mazāku apjomu bloki, bet nereti – vēl lielāki (diezgan izplatīti ir parametri 2,10 x 3,20 x 2 m).

"Tādējādi plāksnes galīgie izmēri atkarīgi no sākotnējā bloka lieluma, - saka Ņina. – Varu teikt, ka 2 cm biezas plāksnes kvadrātmetrs sver aptuveni 55 kilogramus, bet 3 cm biezs tāds pat kvadrāts – jau 78 kilogramus. Ja plāksne nemēdz būt plānāka nekā 2 cm, tad marmora plāksne tiek "piegriezta" biezumā no 8 mm līdz 2 cm. Vienu centimetru bieza un vienu kvadrātmetru liela plāksnes sver 25 kilogramus."

Speciāliste pasniedz man albūmu ar marmora paraudziņiem, kur ikvienam eksponātam pievienoti izteiksmīgi un kārdinoši uzraksti - Chateau, Chalet, Brasil, Castell, Residenz... Patiesībā katras marmora šķirnes nosaukums parasti sastāv no diviem vārdiem, piemēram, Verda Guatemala, Giallo Cleopatra, Daina Reala. Viens vārds apzīmē akmens krāsu, otrais – tā izcelsmes vietu vai asociāciju ar rakstu. Piemēram, Rosa Verona – brūnganas ķieģeļkrāsas Veronas marmors, Azur Cielo – gaišzilais marmors no Argentīnas karjera.

Marmora tonis atkarīgs no citu minerālu piejaukumiem, kuri līdztekus ar organiskajiem savienojumiem gandrīz vienmēr atrodami šai akmenī. Vairākumam krāsaino marmoru ir spilgta nokrāsa, bet zīmējumu nosaka ne tikai marmora struktūra, bet arī virziens, kādā akmens tiek sazāģēts. Marmora krāsa un zīmējums atklājas pēc tā pulēšanas.

"Nosaukumos sastopami arī angļu apzīmētāji: Ramon Brown – tas ir tas pats, pie mums populārais brūnais spāņu marmors Empreador, - speciāliste turpina stāstījumu. – Reizumis diviem "obligātajiem" nosaukuma vārdiem tiek pievienoti papildu burti: paraugieties, kā atšķiras – varbūt ne pārāk būtiski, bet tomēr – atšķiras balti pelēkā gamma diviem Bianco Carra kaimiņu eksemplāriem: tāpēc pie pirmā stāv burtiņš C, bet pie otrā – CD. Tas ir tāpēc, ka, ja lielajos objektos (viesnīcas un kongresu namus atstājam ārpus iekavām) neievērojamai krāsu atšķirībai nav principiālas nozīmes, tad zīmējumam uz akmens grīdas arhitekti, ticiet man, noteikti pievērsīs uzmanību. Un neliksies mierā, iekams nepārliecināsies, ka akmeņi sadzīvo ne tikai ar interjeru, bet arī cits ar citu. Tagad pat virtuves galdu virsmas tiek izgatavotas pēc individuāliem pasūtījumiem, un kad pasūtītājs sāk izvēlēties no četriem pieciem tikai dzeltena akmens veidiem, viņam paveras dažādas iespējas. Tai pat laikā lielu nozīmi iegūst šķietami nenozīmīgas nianses. Tostarp pati daba rada neatkārtojamus zīmējumus uz akmens – vajag tikai uzmanīgi skatīties un saskatīt. Šīs "dabiskās" priekšrocības, protams, var un vajag izmantot."

Es parādu Ņinai dažus paraudziņus, kuru etiķetē figurē termins "juras marmorizēšanās kaļķakmens" – tas arī ir marmors vai kā?

"Tehnikā un būvdarbu praksē par marmoru tiek dēvēts jebkurš vidējas cietības karbonāta iezis, kurš padodas pulēšanai – tas var būt gan marmors, gan marmorizējies kaļķakmens, blīvs dolomīts, karbonāta brekčijas vai karbonāta konglomerāti, - atbild speciāliste. – Ja skaidrot pavisam vienkārši, tad "juras marmorizēšanas kaļķakmens" vairs nav travertīns, tas zem zemes nogulējis "nedaudz ilgāk" – no Juras perioda. Šis kaļķakmens ir cietāks un līdzīgāks marmoram, tāpēc tam dots vienojošs nosaukums "Juras marmors". Mūsdienās ļoti populārs materiāls, kurš bieži tiek izmantots remontdarbos. Varu pat minēt konkrētus un veiksmīgus piemērus – tās ir ēkas Rīgā, Vaļņu ielā 4 un Martas ielā 7.

Turpinājums sekos

Žurnālists Andrejs Beļajevs