Akmens pikantais valdzinājums (2.daļa)
Visvērtīgākā šā akmens īpašība – kas patiesībā arī raksturo tā priekšrocības izmantošanā būvdarbos un apdares darbos – ir tā izturība (spiedē atkarībā no marmora veida tā svārstās no 30 līdz 153 MPa, berzē – no 0,40 līdz 3,20 g/cm2, bet cietība – no 3 līdz 4 vienībām pēc Fridriha Moosa skalas), turklāt visizturīgākie ir smalkgraudainie veidi.
Foto: Akmens pikantais valdzinājums (2.daļa); autors: Akmens pikantais valdzinājums (2.daļa)Nenoveco? Novecināsim mākslīgi!
Visvērtīgākā šā akmens īpašība – kas patiesībā arī raksturo tā priekšrocības izmantošanā būvdarbos un apdares darbos – ir tā izturība (spiedē atkarībā no marmora veida tā svārstās no 30 līdz 153 MPa, berzē – no 0,40 līdz 3,20 g/cm2, bet cietība – no 3 līdz 4 vienībām pēc Fridriha Moosa skalas), turklāt visizturīgākie ir smalkgraudainie veidi. Ilgmūžību un nodilumizturību nodrošina graudu ciešā saskare, un baltajam marmoram pirmās "vecuma pazīmes" parādās tikai pēc 100–150 gadiem. Vēl viena svarīga šā dekoratīvā akmens pazīme ir tā apstrādes ērtums – visus marmora veidus lieliski iespējams apstrādāt ar jebkuru instrumentu, un tādējādi paplašināt jau tā plašo tā krāsu spektru. Pateicoties plastiskumam, tas viegli padodas pulēšanai un slīpēšanai, bet tā viskozitāte ļauj izkalt no marmora visdažādāko formu izstrādājumus – turklāt to var darīt bez liela riska to saskaldīt.
Līdztekus apstrādes ērtumam un izturīgumam marmoram piemīt arī ūdensnecaurlaidība (zems ūdens uzsūkšanas koeficients – 0,08 – 0,12% padara to neaizvietojamu vannas istabu, baseinu un strūklaku apdarē), salizturība (tā skaidrojama ar zemo ūdenscaurlaidību: zemās temperatūrās tam nedraud mikroplaisu veidošanās no sasalstošā šķidruma) un karstumizturība. Turklāt jau senos laikos cilvēki ievēroja tādu marmora derīgu iezīmi, kā baktericīdās īpašības: šis akmens ir porains un spēj "elpot" un radīt labvēlīgu mikroklimatu – tostarp telpās ar paaugstinātām higiēnas prasībām.
"Plākšņu virsmas tiek apstrādātas ar dažādām metodēm, - saka Ņina Piskunova, - tā tiek pulēta līdz spoguļa mirdzumam, virsma var būt gan matēta, gan vienkārši slīpēta, gan apstrādāta ar uguni, gan ‘bučardēta" (virsmas apstrāde ar speciālu āmuru, tā dēvēto ‘bučardu’), vai vienkārši sazāģēta. Ja pulēšana un slīpēšana atklāj marmora dabisko skaistumu, tad bučardēšana piešķir tā virsmai pretslīdes īpašības; "aukstajos" reģionos šādu metodi izmanto pakāpienu izgatavošanā. Arvien lielāku popularitāti iegūst arī "antīks", kuru izvēlas senatnes cienītāji un interjeru stilizētāji antīkā veidolā. Dabiskās novecošanās imitēšana rada īpašu maiguma un siltuma iespaidu – tāpēc īpaši aktīvi ar metāliskām sukām "novecinātu" marmoru izmanto restorānu un modes salonu grīdu apdarē, lai interjeram piešķirtu senuma gaisotni.
Lai gan marmors ir ilgmūžīgs, izturīgs pret temperatūras un mitruma svārstībām, stiprs un visbeidzot – neraugoties uz izturību, tas paliek mīksts un uzsūcošs materiāls. "Tāpēc mūsu mitrajā klimatā – atšķirībā no Itālijas un Grieķijas – marmora fasādes tomēr ir retums, skaidro Ņina. - "Marmora mode" Latvijā lielākoties skārusi iekštelpu interjerus un visu, kas tajos atrodas – žurnālu galdiņus, pakāpienus, kamīnus, vannas istabu galdu virsmas, reljefus un apaļus rotājumus." Marmora virsmas noteikti jāsargā no ķīmisko vielu iedarbības: vīns un sulas, kas netiek laikus noslaucīti, galda virsmai var būt liktenīgi: marmors diemžēl ir ļoti jutīgs pret skābēm un pārtikas krāsvielām. Šādā gadījumā virsmu nāksies pulēt no jauna.
Mēs izejam no ofisa un dodamies uz ceha pusi. Ceļā Ņina apstājas un norāda uz atvērtu maisu: "Tās ir marmora drupačas – dekoratīvais celtniecības materiāls. Tas mēdz būt dažādu izmēru (frakcijas), gan dažādās krāsās un toņos – no melna, tumši brūna un pelēka līdz brūngani zaļam, gaiši brūnam, rozā un baltam. Marmora drupačas plaši tiek izmantotas celiņu pārkaisīšanai un citiem ainavu iekārtošanas darbiem, tai skaitā japāņu dārzu un alpināriju iekārtošanai. Mūsdienu būvniecībā populārs ir mākslīgais marmors, kas imitē dažādu dabisku akmeņu zīmējumus un faktūru: tas ir kompozītmateriāls, kas sastāv no 80% dabiskā marmora un 20% poliētera sveķu. Ar šādiem konglomerātiem apdarinātas grīdas un kāpnes viesnīcā "Reval Hotel Latvija"." Daži konglomerāta veidi ir pat dārgāki nekā granīts.
Un vēl pēdējais jautājums: no kurienes nācis marmors, kas sastopams vietējos eksterjeros un interjeros?
"Lielisks juras marmors tiek iegūts Vācijas dienvidos Bavārijā, - atbild Ņina. – Marmoru iepērkam arī tradicionālajās ieguves valstīs – Itālijā, Spānijā un Turcijā. Reizumis pie mums nonāk akmeņi arī no Ķīnas. Tomēr Eiropas marmoram ir interesantākas krāsas un zīmējums nekā tā Ķīnas radiniekam."
Turpinājums sekos.
Žurnālists Andrejs Beļajevs
