Akmens pikantais valdzinājums (3. daļa)
Kopā ar SIA Vaben menedžeri Ņinu Piskunovu pabeigsim stāstu par akmeņiem – to veidiem, ieguves un apstrādes paņēmieniem un to pielietojumu mūsdienās. Raksta sākumdaļā mēs iepazināmies ar marmoru, nedaudz ar dolomītu un laukakmeni, esam nonākuši pie granīta, travertīna un oniksa.
Foto: Akmens pikantais valdzinājums (3. daļa); autors: Akmens pikantais valdzinājums (3. daļa)Kopā ar SIA Vaben menedžeri Ņinu Piskunovu pabeigsim stāstu par akmeņiem – to veidiem, ieguves un apstrādes paņēmieniem un to pielietojumu mūsdienās. Raksta sākumdaļā mēs iepazināmies ar marmoru, nedaudz ar dolomītu un laukakmeni, esam nonākuši pie granīta, travertīna un oniksa.
Zemes vizītkarte
Granīts ir blīvs magmatisks kalnu iezis ar graudainu struktūru, kas būtībā arī devusi vārdu akmenim: tas cēlies no latīņu valodas vārda ‘granum’ – ‘grauds’. Iezis sastāv no trim minerāliem – laukšpata, kvarca un vizlas, un tam ir liela nozīme kontinentu garozas uzbūvē.
Tomēr atšķirībā no tā dēvētā "pamatsastāva" magmatiskajiem iežiem (gabro, bazalta, anortozīta, norīta un troktolīta), kuru analogi sastopami gan uz Zemes uzticīgā pavadoņa Mēness virsmas, gan citām Saules sistēmas planētām, granīts atrodams tikai pie mums. Ģeologiem ir pat izteiciens: "Granīts ir Zemes vizītkarte." Tiešām, granītu ģeologiem nav izdevies atklāt ne uz Zemes nokritušajos meteorītos, ne arī uz citām planētām, kur bija aizdevušies bezpilotu lidaparāti.
Toties Zemes iežos granīts ir pat ļoti izplatīts materiāls. Tas atrodas dziļi zemē, tomēr reizumis "iznāk" virszemē, veidojot kalnus. Bloku ieguvē granīta ražošanai galvenais ieguvēju uzdevums ir maksimāli saglabāt iegūstamo bloku dabisko monolītumu un veselumu. Tāpēc granīta ieguves tehnoloģijai attiecībā pret materiālu jābūt saudzējošai visā tehnoloģiskajā virknē – no bloku ieguves no masīva līdz to novietošanai uzglabāšanai. Bojājumus, pat mikroskopiskas plaisiņas, kas rezultātā ietekmē granīta bloku kopējo izturību, nav iespējams novērst ne ar kādu tālāku akmens apstrādi.
Granīta cena tiek noteikta atkarībā no tā kvalitātes un krāsu salikuma unikalitātes. Granīta kvalitāti būtiski ietekmē tā ieguves paņēmiens. Tādu ir trīs, un visamatnieciskākais ir ieguve ar spridzināšanu karjerā: tāpat kā ilgus gadus Latvijā tika iegūts dolomīts. Vispirms kalnu iezī ar urbšanu tiek izveidotas dziļas atveres, kur tiek ievietots un uzspridzināts spridzeklis. No atšķeltajiem ieža gabaliem tiek izvēlēti lielāko izmēru bluķi – tos pēc tam sazāģē plāksnēs. Tomēr šā paņēmiena vienīgā priekšrocība ir tikai tā lētums. Tā mīnusi pret plusiem ir vairākumā.
Foto: Akmens pikantais valdzinājums (3. daļa); autors: Akmens pikantais valdzinājums (3. daļa)Pirmkārt, cieš iegūtā ieža kvalitāte (sprādziena laikā akmens struktūrā veidojas tieši tādas mikroplaisiņas, kas ietekmē materiāla izturību un ilgmūžību). Turklāt šāda atradnes izstrādāšanas metode ir ārkārtīgi neracionāla: sprādziena laikā iezis sadrūp, un lielo klinšu gabalu skaits, kas piemēroti sazāģēšanai, reti sasniedz pat 70%, bet atlikušie 30% (vai pat vēl vairāk) aiziet atkritumos.
Otrs granīta ieguves paņēmiens – ieža atkalšanas metode ar gaisa spilvena palīdzību. Tas līdzinās iepriekšējam paņēmienam ar to, ka vispirms iezī tiek izveidotas atveres. Tajā tiek ievietots rezervuārs, kas tiek piepildīts ar gaisu lielā spiedienā. "Gaisa" paņēmiens ļauj izvairīties no mikroplaisiņu veidošanās akmens struktūrā un ir ekonomiskās no ieguves vietas izmantošanas viedokļa. Turklāt šai gadījumā iespējams precīzāk prognozēt ieža lūzuma vietas nekā praktiski neparedzamā sprādziena laikā. Un visbeidzot, pastāv visdārgākais un vispopulārākais granīta ieguves paņēmiens – akmens griezēja izmantošana. Ieguve ar šādu saudzējošu un vienlaikus praktisku metodi ļauj pilnīgi izvairīties no mikroplaisiņām un izstrādāt ieguves vietu īpaši racionāli.
Rūpnīcās karjeru granīts nonāk akmens bloku veidā vairāku kubikmetru apjomā, kuru maksimālais izmērs sasniedz 2 x 3 metrus. Tur šie bloki tiek sazāģēti dažāda biezuma plāksnēs – no 2 centimetriem līdz 30 centimetriem. Viena plāksnes puse tiek slīpēta, pulēta un apstrādāta vai nu ķīmiski, vai termiski, un tad dodas pārdošanā. Līdztekus pulētām un slīpētām virsmām sastopamas arī spodrinātas, bučardētas, zāģētas (raupjas), matētas (ar izteiktu akmens krāsu un zīmējumu) un kaltas (ar dabiska akmens šķēluma imitāciju, tomēr plāksnēm tāda netiek izmantota) virsmas.
Līdztekus termoapstrādei, kuras rezultātā materiāls iegūst virsmu "ar lobīšanās pēdām", darbā ar granītu tiek izmantota arī materiāla "novecināšanas" tehnika ar metāliskām sukām. Tāpat kā gadījumā ar marmoru, ar šādiem paņēmieniem iegūtu virsmu, kas imitē novecošanas pēdas, sauc par ‘antīku’.
Apskatot otro komponentu aiz kvalitātes – krāsu, tā atkarīga no granīta galvenās sastāvdaļas – laukšpata, kā arī no tumšo minerālu klātbūtnes. Visbiežāk iežos sastopams pelēkais granīts ar dažādām nokrāsām – rožains, oranžs, sarkans, zilganpelēks, retāk – zilganzaļš. Daudz tumšāku krāsu un nereti zaļganu nokrāsu granītam piešķir biotīts un raga rūda. Dekoratīvā ziņā vērtīgāks ir gaišpelēks ar zilu nokrāsu, sarkans tumšos piesātinātos toņos un zaļgani zilais granīta paveids.
"Šķirņu nosaukumu granītam veidojas tāpat kā marmoram, - Ņina Piskunova atver katalogu. – Nosaukumā tāpat ir divi trīs vārdi, no kuriem viens apzīmē akmens krāsu, otrais – par karjera izvietojumu vai uzsver asociāciju ar kādu zīmējumu. Piemēram, populārais Giallo Veneziano – dzeltens akmens no Venēcijas karjera. Importētājvalstu vidū līdztekus jau pieminētajai Itālijai varam izcelt arī Franciju, Vāciju, Grieķiju, Brazīliju un Norvēģiju. Mēs parasti iepērkam materiālus Itālijā un Spānijā, arī Ķīnā, kas pēdējā laikā rada nopietnu konkurenci vadošajiem ražotājiem un importē galvenokārt smalkgraudu granītu.
Interjerā granīts tiek izmantots sienu apdarē (tai skaitā arī mitrās telpās), kāpnēs, galda virsmu un kolonnu veidošanā, turklāt tāpat kā marmors lieliski piemērots kamīnu ārējai apdarei. Granīts ir lieliski piemērots izmantošanai virtuvē – atšķirībā no "delikātā" marmora tas ir izturīgs pret traipiem, cirtieniem, skrāpējumiem, karstumu un tas nebojājas karstas pannas vai atklātas liesmas iedarbībā. Šim akmenim raksturīga īpaša izturība, to bieži izmanto krastmalu un pieminekļu izveidē, dažādu celtņu apšūšanā, obelisku un kolonnu izgatavošanā.
Granīta masīvums un blīvums, tā plašās faktūras iespējas padara to par vienu no pamatmateriāliem monumentālajā skulptūrā.
Akmens skaistumam un izsmalcinātībai
"Travertīns ir akmens starpforma starp kaļķakmeni un marmoru," Ņina sāk stāstījumu par atlikušajiem diviem akmeņu veidiem – travertīnu un oniksu:
"Ja kaļķakmeni lielā spiedienā atstāt vairākus gadu tūkstošus, no tā izveidojas travertīns. Savukārt, atstājot vairākus tūkstošus gadu spiedienā travertīnu, veidojas marmors.
Travertīnu ar pilnām tiesībām varam uzskatīt par antīkās pasaules akmeni numur viens: kā celtniecības un apdares materiāls iekšējai un ārējai apdarei tas tika plaši izmantots jau kopš senseniem laikiem. To bija iecienījuši Romas imperatori, arhitekti un celtnieki: ne velti vislielākā celtne, kas pilnīgi celta no travertīna, joprojām ir slavenais Romas Kolizejs. Pilnīgi vai gandrīz pilnīgi no travertīna uzcelti daudzi citi arhitektūras šedevri Senajā Romā.
Visbiežāk šis materiāls sastopams baltā, dzeltenā, brūnā, sarkanā krāsā, kā arī to starptoņos. Cik satriecoši skaits ir dabiski baltais travertīns, ir redzējis ikviens, kas apmeklējis Turciju: slavenie travertīna noslāņojumi kalnu nogāzē Pamukkalē pat iekļauti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Sastopami arī intensīvas krāsas akmeņi, un parasti tie ir neatkārtojamā krāsu gammā: medus, dzintara dzeltenā, rožaini sārtā krāsā... Vislabākās šā materiāla šķirnes tiek importētas no Irānas, Turcijas un Itālijas, kur atrodas slavenās travertīna atradnes Tivolī pilsētiņā netālu no Romas.
"Tomēr man vismīļākais akmens ir onikss – dārgs, bet neaprakstāmi skaits materiāls, kurš burtiski "pieprasa", lai tiktu novietots visredzamākajā vietā, - mūsu saruna par akmeņiem tuvojas noslēgumam. – Oniksam, kurš bija slavens Senajā Ēģiptē, Asīrijā un Babilonā, nav līdzvērtīgu materiālu interjera dekorēšanā: oniksa izmantošana telpas apdarē piešķirs interjeram izsmalcinātību ar vieglu eksotikas akcentu.
Oniksa krāsu gammas bagātība spēj pārsteigt jebkuru iztēli: no šā akmens iespējams izveidot īstu varavīksni. Oniksa krāsu nosaka tajā esošie piemaisījumi. Baltajā oniksā to saturs ir minimāls. Dzeltenā, brūnā vai sarkanā krāsa liecina par dzelzs oksīdu klātbūtni, tumši zaļā – par magnija un vara, gaiši zaļā – par vara un dzelzs saturu.
Līdztekus krāšņumam, labajām pulējuma īpašībām un apstrādāšanas iespējām (šādas priekšrocības piemīt arī marmoram), oniksam piemīt arī kāda unikāla īpašība. Tas ir caurspīdīgums, kas nav raksturīgs nevienam citam akmenim.
Pateicoties īpašajam kristālu un kalcija karbonāta šķiedru izvietojumam dabā, onikss spēj laist cauri gaismas starus līdz 50 – 60 mm dziļi, kas ļauj sienu un kamīnu apdarē radīt diezgan neparastu efektu un pat izmantot to vitrāžas stiklojumos.
Savukārt krāsu bagātība ļauj no oniksa radīt pat mozaīku panno. Tomēr tā vēl nav iespēju robeža – saskaņā ar leģendu, Senajā Jeruzalemē Zālamana tempļa sienās logi vispār nebija pat paredzēti – tie bija veidoti no oniksa un caur tiem plūda pietiekami daudz gaismas. Pārbaudīt, kā iespējams nodrošināt gaismu telpā bez logiem, iespējams apmeklējot citā līdz mūsdienām saglabātā būvē – Guremira mauzolejā Uzbekijas pilsētā Samarkandā. Pēc atgriešanās Latvijā (kur, starp citu, jau sastopamas oniksa durvis) izmantot redzēto, projektējot pašu mitekli.
Andrejs Beļajevs
Autora foto
