Apkures konferenci iesāk ar pretrunām centrālās apkures jautājumā
Šā gada aprīlī interneta portāls building.lv sadarbībā ar sabiedrisko attiecību aģentūru P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības rīkoja konferenci (apaļā galda diskusiju) par mūsdienīgas apkures risinājumiem Latvijas pilsētās, kas ir viens no galvenajiem jauno pašvaldību uzdevumiem.
Latvijas Siltumuzņēmumu asociācija, Nacionālā enerģētikas konfederācija, Latvijas Lielo pilsētu asociācija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija šā gada 24.martā iesniedza Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai priekšlikumus likumprojektam Grozījumi Enerģētikas likumā, kas paredz ierobežot siltumenerģijas lietotāju tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu.
Ņemot vērā, ka likuma grozījumi skar ļoti lielu iedzīvotāju daļu, papildus to izskatīšanai Saeimā nepieciešams grozījumu vērtējums arī sabiedrībā.
Priekšlikumi likumprojektam Grozījumi Enerģētikas likumā par izmaiņām likuma 50.pantā skar ne tikai siltuma patērētāju tiesības, bet arī rosina izvērtēt apkures situāciju Latvijas pilsētās kopumā. Šī iemesla dēļ konferencē par mūsdienīgas apkures risinājumiem Latvijas pilsētās tika pārspriesti iespējamie risinājumi, lai optimizētu centralizētās apkures sistēmas un analizētu alternatīvās apkures iespējas, kā arī, lai samazinātu apkures radīto piesārņojumu un palielinātu gāzes kā ekoloģiski tīrākā un patērētājiem ērtākā kurināmā izmantošanu.
Konferencē piedalījās Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors Artūrs Vīksna, ekonomists Romāns Vitkovskis, A/s Latvijas Gāze pārstāvis Mārtiņš Gedrovičs, SIA Ionica direktors Rūdolfs Toms Bērziņš, SIA Arttec valdes loceklis Gints Lūsis un praktizējošs apkures ierīkotājs
Jānis Rancāns.
Ekonomists Romāns Vitkovskis diskusiju iesāka ar atziņa, ka "vispirms ir jānoskaidro, ko mēs sauksim par centralizēto apkuri un ko sauksim par cita veida apkuri? Tehniskajā literatūrā teikts, ka centralizētā apkure ir tā, kur vairāki patērētāji "barojas" no viena avota." Tā kā presē bieži vien tiek pausts, ka pašvaldības nodrošinātā apkure jebkurā gadījumā ir centralizēta, Romāns Vitkovskis uzsvēra, ka par centralizēto apkuri nekādā gadījumā nevar uzskatīt tikai pašvaldības centralizēto apkuri.
Ņemot vērā savu atrašanās vietu pasaules kartē, Latvija vienmēr būs spiesta rēķināties ar to, ka būs nepieciešams siltums. "Otrkārt, mēs patērējam milzīgu kvantumu enerģijas, lielākoties importētas, no kuras vismaz trešā daļa ir gāze, daļa ir importētie produkti un tikai trešdaļa ir koksne. Tas viss atstāj lielāku iespaidu uz Latvijas ekonomiku," norādīja Romāns Vitkovskis. Viņš arī atgādināja par daudzajām, mantojumā atstātajām neatbilstošajā siltumtrasēm: "Vēl padomju laikos bija atļauja būvēt mājas pēc tādiem siltumizolācijas standartiem, kas vairāk atbilst Ukrainai nevis Latvijai, jo siltums bija ļoti lēts." Tas ir viens no iemesliem, kā dēļ Latvijā siltums tiek patērēts nevajadzīgi daudz. Vēl kāds iemesls ir tas, ka lielākajā daļā pašvaldību siltuma apgādes sistēmas ir projektētas lielākam siltuma patēriņam, lielākai siltuma pārvadei, un ļoti maz uzmanības pievērsts izolācijai. "Līdz ar to var teikt, ka esam saņēmuši ļoti smagu mantojumu."
Rietumos, piemēram, jau no paša sākuma siltuma apgādes sistēmas tiek būvētas pietiekami izolētas, tādēļ tiek apmainītas tikai neliela daļa no nokalpojušām caurulēm. "Mūsu situācijā uzreiz ir jāsalabo milzīgs kvantums, kas veido tādu visai nepatīkamu ainu – ir dzirdēts, ka nu lietosim tikai centralizēto apkuri utt., ka pašvaldības tagad grib piesiet klientus pie sava siltumapgādes uzņēmuma, lai viņi maksā par siltumu, vēl šo to, arī administratīvos izdevumus apmaksā. Rodas jautājums – ko tad darīt?" jautāja Romāns Vitkovskis. Pats atbildot, ka ir izdevumi, kurus neviens tarifs nespēj pavilkt. Otrkārt, būtu nepieciešama konkurence, kas apturētu cenu kāpumu. Jau tika labots Enerģētikas likuma 50. pants, kas īpašniekam ļāva izvēlēties, kādu apkuri viņš vēlētos. Tātad konkurence tika radīta, "taču tas nenozīmē, ka visiem jāatdalās centrālās apkures, jābūvē savas iekārtas vai jābūvē cita siltuma sistēma."
Otrkārt, konkurences izveidošanos traucē daudzdzīvokļu mājas, jo dzīvokļu īpašnieki nevar savā starpā vienoties par apkures veidu. Turklāt ir novērots, ka Latvijā 85 000 ģimeņu vidēji mēnesī patērē mazāk par 2 vatiem elektrības. Tas nozīmē, ka ļoti daudz tiek taupīts. Romāns Vitkovskis norāda, ka it kā viss mums ir: likumdošana, kas ļauj izvēlēties apkures veidu, arī piedāvājums tirgū ir pietiekams, ir banku un Eiropas valstu atbalsts visādiem projektiem, kas ir paredzēti apkures sistēmas uzlabošanai un infrastruktūrai, ir pietiekami daudz privātīpašumu. Bet nav pietiekami daudz informācijas par to, "tīri ekonomiski – ciparu, ar kādiem projektiem, risinājumiem kas ir iegūstams."
Paula Pīpkalēja
Latvijas Siltumuzņēmumu asociācija, Nacionālā enerģētikas konfederācija, Latvijas Lielo pilsētu asociācija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija šā gada 24.martā iesniedza Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai priekšlikumus likumprojektam Grozījumi Enerģētikas likumā, kas paredz ierobežot siltumenerģijas lietotāju tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu.
Ņemot vērā, ka likuma grozījumi skar ļoti lielu iedzīvotāju daļu, papildus to izskatīšanai Saeimā nepieciešams grozījumu vērtējums arī sabiedrībā.
Priekšlikumi likumprojektam Grozījumi Enerģētikas likumā par izmaiņām likuma 50.pantā skar ne tikai siltuma patērētāju tiesības, bet arī rosina izvērtēt apkures situāciju Latvijas pilsētās kopumā. Šī iemesla dēļ konferencē par mūsdienīgas apkures risinājumiem Latvijas pilsētās tika pārspriesti iespējamie risinājumi, lai optimizētu centralizētās apkures sistēmas un analizētu alternatīvās apkures iespējas, kā arī, lai samazinātu apkures radīto piesārņojumu un palielinātu gāzes kā ekoloģiski tīrākā un patērētājiem ērtākā kurināmā izmantošanu.
Konferencē piedalījās Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors Artūrs Vīksna, ekonomists Romāns Vitkovskis, A/s Latvijas Gāze pārstāvis Mārtiņš Gedrovičs, SIA Ionica direktors Rūdolfs Toms Bērziņš, SIA Arttec valdes loceklis Gints Lūsis un praktizējošs apkures ierīkotājs
Jānis Rancāns.
Ekonomists Romāns Vitkovskis diskusiju iesāka ar atziņa, ka "vispirms ir jānoskaidro, ko mēs sauksim par centralizēto apkuri un ko sauksim par cita veida apkuri? Tehniskajā literatūrā teikts, ka centralizētā apkure ir tā, kur vairāki patērētāji "barojas" no viena avota." Tā kā presē bieži vien tiek pausts, ka pašvaldības nodrošinātā apkure jebkurā gadījumā ir centralizēta, Romāns Vitkovskis uzsvēra, ka par centralizēto apkuri nekādā gadījumā nevar uzskatīt tikai pašvaldības centralizēto apkuri.
Ņemot vērā savu atrašanās vietu pasaules kartē, Latvija vienmēr būs spiesta rēķināties ar to, ka būs nepieciešams siltums. "Otrkārt, mēs patērējam milzīgu kvantumu enerģijas, lielākoties importētas, no kuras vismaz trešā daļa ir gāze, daļa ir importētie produkti un tikai trešdaļa ir koksne. Tas viss atstāj lielāku iespaidu uz Latvijas ekonomiku," norādīja Romāns Vitkovskis. Viņš arī atgādināja par daudzajām, mantojumā atstātajām neatbilstošajā siltumtrasēm: "Vēl padomju laikos bija atļauja būvēt mājas pēc tādiem siltumizolācijas standartiem, kas vairāk atbilst Ukrainai nevis Latvijai, jo siltums bija ļoti lēts." Tas ir viens no iemesliem, kā dēļ Latvijā siltums tiek patērēts nevajadzīgi daudz. Vēl kāds iemesls ir tas, ka lielākajā daļā pašvaldību siltuma apgādes sistēmas ir projektētas lielākam siltuma patēriņam, lielākai siltuma pārvadei, un ļoti maz uzmanības pievērsts izolācijai. "Līdz ar to var teikt, ka esam saņēmuši ļoti smagu mantojumu."
Rietumos, piemēram, jau no paša sākuma siltuma apgādes sistēmas tiek būvētas pietiekami izolētas, tādēļ tiek apmainītas tikai neliela daļa no nokalpojušām caurulēm. "Mūsu situācijā uzreiz ir jāsalabo milzīgs kvantums, kas veido tādu visai nepatīkamu ainu – ir dzirdēts, ka nu lietosim tikai centralizēto apkuri utt., ka pašvaldības tagad grib piesiet klientus pie sava siltumapgādes uzņēmuma, lai viņi maksā par siltumu, vēl šo to, arī administratīvos izdevumus apmaksā. Rodas jautājums – ko tad darīt?" jautāja Romāns Vitkovskis. Pats atbildot, ka ir izdevumi, kurus neviens tarifs nespēj pavilkt. Otrkārt, būtu nepieciešama konkurence, kas apturētu cenu kāpumu. Jau tika labots Enerģētikas likuma 50. pants, kas īpašniekam ļāva izvēlēties, kādu apkuri viņš vēlētos. Tātad konkurence tika radīta, "taču tas nenozīmē, ka visiem jāatdalās centrālās apkures, jābūvē savas iekārtas vai jābūvē cita siltuma sistēma."
Otrkārt, konkurences izveidošanos traucē daudzdzīvokļu mājas, jo dzīvokļu īpašnieki nevar savā starpā vienoties par apkures veidu. Turklāt ir novērots, ka Latvijā 85 000 ģimeņu vidēji mēnesī patērē mazāk par 2 vatiem elektrības. Tas nozīmē, ka ļoti daudz tiek taupīts. Romāns Vitkovskis norāda, ka it kā viss mums ir: likumdošana, kas ļauj izvēlēties apkures veidu, arī piedāvājums tirgū ir pietiekams, ir banku un Eiropas valstu atbalsts visādiem projektiem, kas ir paredzēti apkures sistēmas uzlabošanai un infrastruktūrai, ir pietiekami daudz privātīpašumu. Bet nav pietiekami daudz informācijas par to, "tīri ekonomiski – ciparu, ar kādiem projektiem, risinājumiem kas ir iegūstams."
Paula Pīpkalēja
