Arhitekti parasti pret lielveikalu projektēšanu ir noskaņoti negatīvi. Kad uzņēmos šo darbu, kolēģi bija pārsteigti, šķita, ka tas ir zem arhitekta prestiža- projektēt lielveikalu

Foto: Arhitekti parasti pret lielveikalu projektēšanu ir noskaņoti negatīvi. Kad uzņēmos šo darbu, kolēģi bija pārsteigti, šķita, ka tas ir zem arhitekta prestiža- projektēt lielveikalu; autors: Arhitekti parasti pret lielveikalu projektēšanu ir noskaņoti negatīvi. Kad uzņēmos šo darbu, kolēģi bija pārsteigti, šķita, ka tas ir zem arhitekta prestiža- projektēt lielveikalu

Intervija ar arhitekti, arhitektu firmas "Kubs" direktori Zani Kalinku.

Nesen noslēdzās Latvijas arhitektūras 2003.gada labāko darbu skate, kurā lielā balva tika piešķirta arhitektu biroja "Kubs" arhitektiem Zanei Kalinkai, Pēterim Venckovičam un Jurim Laurim par objektu- tirdzniecības centrs "RIMI" Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 112. Tāpēc uz sarunu aicinājām Zani Kalinku, lai runātu par mūsdienu arhitektūras vērtībam un noskaņojumu, atzinību saņemot. Viņa gan brīdina, ka ir praktiķe, tāpēc gara runāšana īsti neesot viņas modē, labāk padodoties dažādas praktiskas lietas. Iespējams tieši Zanes Kalinkas praktiķes pieeja šo interviju vērsa tik interesantu. Savus spriedumus par lielveikalu buma ietekmi uz sabiedrību un arhitektūru gan izdariet paši!

Kādas ir šābrīžā sajūtas Jūsu birojā? Cik svarīga Jums kā arhitektei ir šāda veida atzinība?
Šī ir Arhitektu savienības balva, līdz ar to domāju, ka arhitektu sabiedrībā tā kotējas augstu. Protams, birojam lielakais ieguvums no tā visa ir publicitāte- par mums vairāk tiek ziņots presē, jūtam cilvēku interesi- tas ir patīkami, un gandarījums ir liels.

Jāatzīst, ka vismaz mani pārsteidza fakts, ka par labāko projektu atzīts lielveikals.
Jā, arhitekti parasti pret lielveikalu projektēšnu ir noskaņoti negatīvi. Kad uzņēmos šo darbu, kolēģi bija pārsteigti, šķita, ka tas ir zem arhitekta prestiža- projektēt lielveikalu. Bet es atbildēju, ka kādam ir jāprojektē arī tie. Konkrētajā vietā cilvēkiem šāds veikals bija ļoti vajadzīgs, tas man deva stimulu. Arī veikala novietne rosināja iztēli.

Ar ko šis konkrētais objekts- tirdzniecības centrs "RIMI" Krišjāņa Valdemāra ielā, ir īpašs, kā Jums šķiet, kāpēc tieši tas ieguva galveno godalgu?
Sākumā tas mums bija ļoti grūts objekts- tuvu pilsētas centram bija jāizvieto milzīgs veikals. Agrāk tajā vietā bija atradusies fabrika, teritorija bija sliktā stāvoklī, ēkas nolaistas. Vidū atradās ūdenstornis un vairāki koki. Pēc ilgām pārdomām izlēmām šo ūdenstorni atstāt kā vertikālo akcentu. Saglabājām arī blakus esošo mazo Kareivju ielu, gar to saglabājām arī mūra fragmentus. Līdz ar to ēkas vizuālo tēlu radījām tādu, lai šī jaunbūve iekļautu gan vertikālo ūdenstorni, gan veco mūra sienu- jauno savienojām ar veco. Ūdenstornis tagad kalpo kā ieejas akcents un veikala pazīšanās zīme.

Vai pēc šī projekta realizēšanas kaut kādā mērā izdevies graut lielveikalu stereotipus? Vai esat gatavi projektēt vēl kādu lielveikalu?
Jā, esam gatavi. Man šķiet, ka arhitektam vienmēr jāprot darīt darbu tā, lai pēc tam nebūtu kauns. Mums vienmēr jāatbild par saviem darbiem. Kāds kolēģis ir teicis, ka dakteri savas kļūdas apglabā, bet arhitekti apstāda ar kokiem. (Smejas)
Stereotipus gribētos graut, gribētos, lai mainās arī pasūtītaju attieksme, lai viņi būtu ar mieru ieguldīt mazliet vairāk un rezultātā iegūt kvalitatīvāku veikalu.

Cik ilgi Latvijā vēl turpināsies lielveikalu bums?
Es neesmu šo tēmu pētījusi. Pasūtītājs izdara izvēli, izpēta tirgu, konkrēto vietu. Kamēr būs pieprasījums, tikmēr būvēs. Kad pieprasījums kritīsies, lielveikalus sāks jaukt nost un vietā būvēt ko jaunu. Tā ir tirgus ekonomika. Piemērs šajā ziņā ir Krasta iela, kur viss sākās ar nelieliem objektiem, kas kļuva arvien lielāki. Līdz ar to zeme palika arvien dārgāka- katrs nākošais zemes pircējs būvē vietā ko jaunāku un grandiozāku.

Cik veiksmīgi Valdemāra ielas lielveikalā veidojās Jūsu sadarbība ar būvuzņēmējiem?
Vislabāk ir, kad pasūtītājs mums vēršas pie mums, mēs projektējam, būvnieki būvē. Šajā gadījumā pasūtītājs sākumā pasūtīja skiču projektu, pēc tam izsludināja celtnieku konkursu. Līdz ar to sanāca, ka strādājām celtnieku pakļautībā- pasūtītāji bija viņi. Tas bija grūti- jāiztop diviem- gan celtniekiem, kas vēlējās uzbūvēt lētāk, gan pasūtītājam, kas vēlējās kvalitatīvu darbu un materiālus. Piedevām bija jācīnās par savām interesēm, lai ēka būtu arhitektoniski kvalitatīva.

Vai būvnieku vēlme ieekonomēt kopumā nav uzskatāma par mūsdienu būvniecības tendenci?
Negribu vainot būvniekus. Liela daļa vainas ir pasūtītājos, kuri izsludina konkursus un izvēlas lētāko piedāvājumu. Pēc tam vienkārši ir jāiekļaujas tajās izmaksās. Ja pasūtītājs nav labi izanalizējis piedāvājumu, tajā ieliktos materiālus, var gadīties, ka rezultāts liks vilties.

Kā Jums sokas šogad? Vai top objekti, ar kuriem leposieties nākamā gada arhitektu skatē?
Tikko nodevām ekspluatācijā "Tomsona terases"- dzīvojamo māju Tomsona ielā 30, pašlaik nodošanas kārtībā ir biroju ēka Tērbatas un Lāčplēša ielu stūrī, varbūt līdz gada beigām tiks uzbūvēta ēka Kalpaka ielā 7. Tātad mums ir jau vismaz trīs objekti, kurus, iespējams, izvirzīsim skatei.

Kādas izmaiņas arhitektu ikdienā domājat sagaidīt maijā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā?
Domāju, ka viss ir tikai uz labu. Vabrūt normalizēsies algu jautājums, visiem arhitektiem un būvniekiem būs vienādāki noteikumi un iespējas. Ceru, ka sakarā ar projektēšanas un celtniecības darba apjoma pieaugumu mazināsies negodīgas konkurences fakti (cenu pazemināšana zem pašizmaksas robežas), kāda šobrīd vērojami tirgū.

Foto: Arhitekti parasti pret lielveikalu projektēšanu ir noskaņoti negatīvi. Kad uzņēmos šo darbu, kolēģi bija pārsteigti, šķita, ka tas ir zem arhitekta prestiža- projektēt lielveikalu; autors: Arhitekti parasti pret lielveikalu projektēšanu ir noskaņoti negatīvi. Kad uzņēmos šo darbu, kolēģi bija pārsteigti, šķita, ka tas ir zem arhitekta prestiža- projektēt lielveikalu

Šobrīd nereti arhitekti un pasūtītāji izsaka sašutumu par birokrātiju mūsu valstī- projektu saskaņošanas process ir garš un bieži vien sarežģīts. Kāda ir Jūsu pieredze šajā ziņā?
Jā, saskaņošana kļūst arvien grūtāka. Rīgas centrā, piemēram, pašlaik projektēt un saskaņot kaut ko ir ļoti grūti. Bet tas ir jāņem vērā- sākot projektēšanu, jābrīdina pasūtītājs. Eiropā arī saskaņošana nav viegla. Iespējams, dažkārt birokrātija pie mums varētu būt elastīgāka, taču kontrolei ir jābūt, jāpārbauda, vai visi normatīvi ir ievēroti. Visgrūtāk ir ar radošo procesu- kurš noteiks, kāds arhitektūras virziens ir pareizāks, kā ir vai nav pareizi projektēt.

Tas tad arī varbūt ir iesmesls runām par korupciju. Starp citu- ko Jūs domājat par plaši aprunāto Lejnieka kunga gadījumu?
Lejnieka kungu labi pazīstu, viņš man ir labs kolēģis jau no seniem laikiem. Domāju, ka šis notikums ir tikai provokācija. Te man akmens jāmet žurnālistu dārziņā, tiešām nezinu, kāpēc šis jautājums tika tik ļoti izcelts un Lejnieka kungu par noziedznieku pataisīja vēl pirms tiesas. Visam, ko tagad runā, absolūti neticu, manuprāt, šis ir šausmīgs gadījums.

Cerēsim, ka viss atrisināsies!
Mazliet cita tēma- kā Jūs vērtējat mūsdienu arhitektūru? Kurus materiālus uzskatāt par mūsdienīgākajiem, kādas ir galvenās tendences?
Vienmēr esmu paudusi pārliecību, ka katrā laikā jābūvē no materiāliem, kas ir aktuāli, laikmetīgi. Pie tam mūsdienu tehnoloģija pieļauj konstrukcijas atstāt atklātas, var droši parādīt, kā būvēta māja. Šodien būvējam galvenokārt no betona, mūsdienīgas ir karkasa mājas, stikla fasādes, lieli stiklojumi, metāls, bieži apdarē tiek pielietoti dabīgie materiāli- koks, akmens, keramika. Man šķiet nepieņemami, ka daži cenšas atdarināt vēsturiskās mājas, mākslīgi tās imitēt. Esmu pret to, jo katram laikam ir jāatstāj savas liecības. Piekrītu, ka ir jāievēro konkrētās vietas mērogi, ēku augstumi, fasādes dalījumi, detaļu intensitāte fasādēs, bet materiālu un formu izvēle ir katra laika arhitektu ziņā.

Kā aizsākās Jūsu interese par arhitektūru, kura brīdī sapratāt, ka vēlaties nodarboties tieši ar to?
Laikam jau galvenais ievirzītājs bija mana mamma. Biju padsmitniece, kad būvējām savu dārza māju. Mamma, viņa savulaik beigusi Fiziskās kultūras un sporta institūtu, pati projektēja māju, mēs- bērni palīdzējām būvēt, mūrēt, iekārtot interjeru, un tas man iepatikās. Tālākais jau notika vienkārši- aizgāju studēt, pēc tam ilgu laiku strādāju projektēšanas institūtā "Pilsētprojekts", līdz 1991.gadā kopā ar meitu nodibināju savu firmu. Arī tagad firmā strādāju kopā ar savu meitu, kura ir laba arhitekte, gan arī dēlu, kurš ir arī arhitekts un veic galvenos kompjūtergrafikas darbus birojā. Visi esam viena komanda.

Kas ir patīkamākie brīži arhitektes karjerā, kas ir lielakais gandarījums un prieks par sevi?
Patīkamie brīži katrā objektā ir vairāki. Sākumā ir patīkami, kad pēc ilgām pārdomām rodas projekta ideja, pirmās skices. Nākamais patīkamais brīdis ir, kad sāk veidoties mājas aprises, jo lai arī cik liela ir pieredze projektēšanā, vienmēr paliek kaut minimālas šaubas, vai ir izplānots pareizi un vai viss būs kārtībā. Trešais moments ir, kad māja tiek nodota, redzu, ka viss kārtībā. Visbeidzot ir patīkami, ja darbs patīk arī citiem, saņemam komplimentus- tas nozīmē, ka viss patiešām ir pareizi.

Vai ir iespējams izdalīt objektus, kas pašai bijuši īpaši tuvi un mīļi?
Katrā objektā ir ieguldīts liels darbs, tāpēc grūti pateikt, kuri man ir veiksmīgāki, kuri ne. Tas ir tāpat kā par bērniem, nevaru pateikt, ka kādu mīlu vairāk. Katram ir savi plusi un mīnusi.

Linda Tunte,
www.building.lv