Baltijas valstis vēl arvien nespēj vienoties par kopīgu enerģētikas politiku
Foto: Baltijas valstis vēl arvien nespēj vienoties par kopīgu enerģētikas politiku
"Kamēr pērkons nav norībējis, tikmēr baltieši viens no otra turēsies nostāk" – tāds diemžēl ir un paliek mūsu triju valstu vienotības centienu patiesais raksturojums, ziņo "Latvijas Avīze".
"Kamēr pērkons nav norībējis, tikmēr baltieši viens no otra turēsies nostāk" – tāds diemžēl ir un paliek mūsu triju valstu vienotības centienu patiesais raksturojums. Tas attiecas arī uz "kopējo" enerģētisko politiku. Par to lieku reizi varēja pārliecināties kārtējā Baltijas asamblejas sesijā, kas notika Igaunijas mazpilsētā Vīlandē. Elektroapgādes draudošās problēmas bija vissāpīgākais jautājums, par kuru tur kārtējo reizi tika atgādināts triju valstu parlamentu delegācijām.
Manuprāt, nu jau pat vairs savlaicīgi neatrisināms jautājums. Jo tam ir cits mērogs nekā, piemēram, baltiešu politiķu iemīļotai cīņai pret kiberterorismu, kas viegli un patīkami "atrisināma", par NATO naudu iekārtojot attiecīgu iestādi un nodrošinot dažus datorspeciālistus ar militāru karjeru.
Kā asamblejā tika ne reizi vien uzsvērts, Baltija joprojām paliek no pārējās Eiropas Savienības energotirgiem atšķirta "sala". Ar vecās Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu 2009. gada nogalē Lietuva vairs nebūs strāvas eksportētāja, tai pašai būs deficīts – tādēļ Baltija automātiski un traģiskos apjomos kļūs atkarīga no Krievijas (pagaidām lētās) enerģijas piegādēm. "Lielajam lācim" ir jābūt galīgam mieramikam, lai neizmantotu tik brīnišķīgu iespēju paspaidīt baltiešus ekonomiski un politiski.
Savukārt "Estlink" 350 megavatu kabelim, kas savieno Igauniju ar Somiju, ir vairāk simboliska nekā praktiska nozīme. Tāpat ilgus gadus vārdos kaismīgi būvētajai energolīnijai uz Poliju vai kabelim uz Zviedriju īsta jēga būs vien tad, kad šo un citu vienotos tīklos saistīto valstu ražotājiem radīsies biznesa interese piegādāt Baltijas tirgum strāvu. (Citādi energotilti kalpos citam mērķim – piemēram, ļaujot Daugavas HES kaskādei pelnīt ar elektrības eksportu citu tīklu sastrēgumstundās, atmetot ar roku vietējām vajadzībām.)
Lai "pieslēgtos Eiropai" un mazinātu atkarību no Krievijas, vispirms ir jāizveido Baltijai kopējs elektrības tirgus, kuram ir vienots tiesisks regulējums (nevis katrā valstī citādi noteikumi), vienota tīklu sistēma un brīva konkurence. Jo viena gada laikā mēs paši nevaram uzcelt sev pietiekamu daudzumu energoražotņu, tāpēc arī nav neviena cita ceļa, kā mums tikt pie kaut cik lētas vai pat vispār jebkādas elektrības vajadzīgajos apjomos.
Ar brīvo tirgu rastos citus piegādātājus pietiekami ieinteresējošs patērētāju apjoms, kurš varētu vairāk vai mazāk brīvi izvēlēties sev strāvas piegādātāju. Bet tad valdībām būtu jāizbeidz vietējo energouzņēmumu monopols un/vai politiskās privilēģijas – bet tieši te arī slēpjas klupšanas akmens.
Manuprāt, nu jau pat vairs savlaicīgi neatrisināms jautājums. Jo tam ir cits mērogs nekā, piemēram, baltiešu politiķu iemīļotai cīņai pret kiberterorismu, kas viegli un patīkami "atrisināma", par NATO naudu iekārtojot attiecīgu iestādi un nodrošinot dažus datorspeciālistus ar militāru karjeru.
Kā asamblejā tika ne reizi vien uzsvērts, Baltija joprojām paliek no pārējās Eiropas Savienības energotirgiem atšķirta "sala". Ar vecās Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu 2009. gada nogalē Lietuva vairs nebūs strāvas eksportētāja, tai pašai būs deficīts – tādēļ Baltija automātiski un traģiskos apjomos kļūs atkarīga no Krievijas (pagaidām lētās) enerģijas piegādēm. "Lielajam lācim" ir jābūt galīgam mieramikam, lai neizmantotu tik brīnišķīgu iespēju paspaidīt baltiešus ekonomiski un politiski.
Savukārt "Estlink" 350 megavatu kabelim, kas savieno Igauniju ar Somiju, ir vairāk simboliska nekā praktiska nozīme. Tāpat ilgus gadus vārdos kaismīgi būvētajai energolīnijai uz Poliju vai kabelim uz Zviedriju īsta jēga būs vien tad, kad šo un citu vienotos tīklos saistīto valstu ražotājiem radīsies biznesa interese piegādāt Baltijas tirgum strāvu. (Citādi energotilti kalpos citam mērķim – piemēram, ļaujot Daugavas HES kaskādei pelnīt ar elektrības eksportu citu tīklu sastrēgumstundās, atmetot ar roku vietējām vajadzībām.)
Lai "pieslēgtos Eiropai" un mazinātu atkarību no Krievijas, vispirms ir jāizveido Baltijai kopējs elektrības tirgus, kuram ir vienots tiesisks regulējums (nevis katrā valstī citādi noteikumi), vienota tīklu sistēma un brīva konkurence. Jo viena gada laikā mēs paši nevaram uzcelt sev pietiekamu daudzumu energoražotņu, tāpēc arī nav neviena cita ceļa, kā mums tikt pie kaut cik lētas vai pat vispār jebkādas elektrības vajadzīgajos apjomos.
Ar brīvo tirgu rastos citus piegādātājus pietiekami ieinteresējošs patērētāju apjoms, kurš varētu vairāk vai mazāk brīvi izvēlēties sev strāvas piegādātāju. Bet tad valdībām būtu jāizbeidz vietējo energouzņēmumu monopols un/vai politiskās privilēģijas – bet tieši te arī slēpjas klupšanas akmens.
