Černobiļas retrospektīva – 22 gadi pēc traģēdijas
Foto: Černobiļas retrospektīva – 22 gadi pēc traģēdijas
2008.gada 26.aprīli apritēja divdesmit divi gadi, kopš notika pasaulē lielākā un postošākā civilā kodolkatastrofa – sprādziens un tam sekojošais ugunsgrēks Černobiļas Atomelektrostacijas (AES) ceturtajā energoblokā.
2008.gada 26.aprīli apritēja divdesmit divi gadi, kopš notika pasaulē lielākā un postošākā civilā kodolkatastrofa – sprādziens un tam sekojošais ugunsgrēks Černobiļas Atomelektrostacijas (AES) ceturtajā energoblokā.
Gadu gaitā daudz diskutēts par šīs katastrofas iemesliem – par to, kā šāda mēroga nelaime vispār varēja notikt, un kādu fatālu apstākļu sakritība uzskatāma par to "nelaimīgo kombināciju", kas vēlāk salauza simtiem tūkstošu cilvēku likteņus un izdzēsa daudz cilvēku dzīvības.
Černobiļas AES 4.energobloka avārija uzskatāma par vienu no melnākajām lappusēm pasaules civilās atomenerģētikas vēsturē – bezprecedenta avāriju gan primāro postījumu, gan ilgtermiņa ietekmes uz vidi, gan arī cilvēku upuru skaita ziņā. Šiem jautājumiem, skarot Černobiļas AES avārijas tēmu, gan rakstošajos, gan elektroniskajos mēdijos veltīta lielākā daļa uzmanības.
Tomēr, šie jautājumi nav vienīgie, kas būtu aktualizējami minētās problēmas adekvāta atspoguļojuma sakarā.
Ne mazāk svarīga, bet daudz mazāk apskatīta tēma ir Černobiļas AES 4.energobloka avārijas iemeslu konstatācijas un tās seku izvērtējums.
Parasti, ar masu mēdiju starpniecību, sabiedrība tiek nostādīta "acīm redzama fakta priekšā": Černobiļas katastrofa parāda atomenerģētikas nozares attīstības ekoloģisko, sociālo un tehnoloģisko risku pamatotību un pat neizbēgamību.
Bēdīgi, bet fakts – Černobiļas AES avārijas piemērs tiek attiecināts uz visu civilās atomenerģētikas sektoru kopumā, it kā norādot – Černobiļas AES bēdīgais liktenis sagaida vai visas pasaules darbojošās AES, ja cilvēki neatteiksies no kodolenerģijas izmantošanas.
Šis ir ārkārtīgi pateicīgs "spekulāciju" temats, kura konsekvences daļēji noteikušas arī Baltijas un citu ES valstu iedzīvotāju noraidošo nostāju pret kodolenerģijas izmantošanu civiliem mērķiem – proti, elektroenerģijas ražošanai.
Nepārvaramās bailes no atomenerģētikas objektu tuvuma un ar tā ekspluatāciju saistītajām problēmām izjūt arī daudzi Latvijas iedzīvotāji, maldīgi uzskatot, ka, no Černobiļas AES avārijas mēroga katastrofas, nebūs pasargāti arī viņi, ja Baltijas reģionā tiks būvēta jauna atomelektrostacija.
Diemžēl vēl joprojām daudzu cilvēku priekšstatos atomenerģētika būtu pielīdzināma "mūžīgam ļaunumam" – kaut kam, pret ko obligāti ir jāiestājas vai vislabāk – jācīnās.
Kas šo pozīciju varētu mainīt? Vai detalizētāki Černobiļas AES 4.energobloka avārijas rašanās iemeslu skaidrojumi varētu palīdzēt saprast, ka šāda veida traģēdijas atkārošanās iespēja mūsdienu apstākļos ir nereāla?
Aizvadītajos divdesmit gados ir tapuši daudzi zinātniskie darbi, kas veltīti dažādiem Černobiļas AES katastrofas aspektiem – gan tās rašanās iemeslu, gan ietekmes uz vidi izvērtējumam, gan arī citiem ne mazāk svarīgiem un nozīmīgiem jautājumiem.
No tiem šajā materiālā apskatām tikai divus – avārijas cēloņa versijas, kā arī avārijas ietekmes uz vidi īss izvērtējumu.
22 avārijas iemeslu izpētes gadi
Pat tagad – 22 gadus pēc Černobiļas AES stacijā notikušās katastrofas, tiek diskutēts pat to, kas tad īsti bija 4.energobloka avārijas cēlonis – vai tā bija tikai un vienīgi tehniska kļūme, vai arī tehniskās kļūmes iespējamības "graujošo iznākumu" pietuvināja un padarīja par reālu cits – proti, cilvēciskais faktors?!
Iespējams, ka katastrofas pamatā bija traģiska sakritība, kura gala rezultāts mums visiem ir labi zināms. Tomēr, pilnīgi viennozīmīga atbilde uz to, kas vainojams Černobiļas katastrofas izraisīšanā, vēl joprojām netiek dota. Izskan versijas, kuru patiesuma izvērtējums atstājam atomenerģētikas jomas profesionāļu ziņā.
Informatīvos nolūkos sniedzam vien izplatītāko katastrofas iemeslu versiju izklāstu, kas papildināt ar īsiem komentāriem:
1) oficiālā versija – Černobiļas AES 4.energoblokā notikušajā katastrofā vainojama nezināma tehniska kļūme – tā esot atklājusies tikai plānveida eksperimenta – Černobiļas AES 8.turboģeneratora izmēģinājuma norises gaitā.
Respektīvi, atbildīgs par avārijas situācijas rašanos it kā nav neviens – viss atbildība tiek pārlikta uz "nejaušības faktoru".
2) otrā – reālākā versija, uz kuru norādīts arī vairākos autoritatīvos pētījumos, ir t.d. "kombinētā versija" – saskaņā ar to, tiek izteikti apgalvojumi, ka Černobiļas AES 8.turboģeneratora izmēģinājuma plāns ticis sastādīts pavirši, kā arī, tā izstrādes gaitā fiksētas vairākas nepilnības.
Par to, piemēram, lasām žurnāla Atomnaja Energija 1986.gada 5. (novembra) numurā publicētajā materiālā ar nosaukumu Iesniegšanai MEGATE paredzēta, informatīva atskaite par Černobiļas AES notikušo avāriju un tās sekām. Šīs versijas būtība ir sekojoša: Černobiļas AES 4.energobloka 8.turboģeneratora darbības problēmu (tā tika konstatēta jau krietni agrāk) novēršanai bija nepieciešams veikt turboģeneratora darbības testēšanu strauji pieaugošas slodzes apstākļos.
Tomēr, izstrādājot tehnisko dokumentu, kurā atrunāta eksperimenta norises gaita, tika pieļautas vairākas būtiskas kļūdas un nepilnības, kas noveda pie katastrofāla eksperimenta iznākuma.
Arī šajā versijā pastāv "X faktors" – cilvēki, kuru rīcība vai, tieši pretēji, bezdarbība, noveda pie katastrofāla eksperimenta iznākuma.
3) bieži vien pie reālākajām katastrofas versijām tiek pieskaitīta arī tā dēvētā "politiskā versija" – proti, ka kļūmīgās aplēses izmēģinājuma plānā nav iezagušās nejauši, bet tajā apzināti iestrādātas lai nodemonstrētu "PSRS atomenerģētikas plašās iespējas". Lai arī pastāvot argumenti, kas šo versiju varētu pamatot, tomēr tās ticamība ir apšaubāmāka nekā pirmo divu versiju gadījumā.
Avārijas sekas: viens energobloks kā simts atombumbas
Tomēr, lai arī kādi būtu bijuši avārijas iemesli, "Černobiļas avārijas seku statistika" ir skarba – apkārtējās videi nodarītais kaitējums, ko radīja AES ceturtā energobloka reaktora sprādziens un tam sekojošais ugunsgrēks, ir grūti aptverams.
Zināms, ka uz sprādziena brīdi 4. energobloka reaktorā atradās ap 200 tonnām kodoldegvielas - urāna dioksīds (UO2). Par to, RBMK – 1000 tipa kodolreaktora gadījumā, izmatots neliela bagātinājuma urāna dioksīds (1, 86 235U).
Radioaktīvo vielu emisijas, kas aizsākās īsi pēc eksplozijas un turpinājās līdz pat sarkofāga uzklāšanai, apjoms atbilst apmēram 50 – 250 miljoniem Ci (kirī), kas, pēc, aptuveniem aprēķiniem, varētu būt ekvivalenta 100, uz Nagasaki un Hirosimas pilsētām nomesto, atombumbu radītajai radioaktīvo vielu emisijai.
Pie tam, uz katastrofas laiku kodoldegvielas dalīšanās produkti bija sasnieguši maksimālo radioaktivitātes līmeni, jo kodolreaktorā bija paredzēta kodoldegvielas nomaiņa.
Eksplozijas rezultātā no reaktora nenoplūda visi kodoldegvielas dalīšanās produkti – dažādos avotos tiek minēti pretrunīgi dati, lai gan parasti noplūdušās kodoldegvielas procentuālās aplēses svārstās 3,8 – 20% robežās.
2005.gadā, Ukrainas varasiestādes nāca klajā ar paziņojumu, ka avārijas rezultātā esot noplūduši tikai 5%, reaktorā atrodošās, kodoldegvielas dalīšanās produktiem.
Galvenie ietekmes uz vidi faktori:
joda ( l – 131), cēzija (Cs – 137) un stroncija( Sr – 90) emisija.
Taču arī ar šo salīdzinoši nelielo procentuālo radioaktīvo vielu emisiju pietika, lai radītu nopietnu atmosfēras un augsnes radioaktīvo piesārņojumu un padarītu par "mirušo zonu" vairāku kilometru joslu ap Černobiļas AES.
Arī par to, vai atlikušais kodoldegvielas daudzums vēl pilnībā atrodas, sagrauto 4.energobloku sedzošā, sarkofāga iekšienē, tiek izteiktas dažādas un visai pretrunīgas versijas, tomēr pēdējo gados arvien pamatotāka šķiet esam prominentā krievu kodolfiziķa – Kurčatova Institūta pētnieka Konstantīna Čečerova un viņa vācu kolēģa – Sebastiāna Flugbeila izvirzītā teorija.
Šie zinātnieki apgalvo, ka lielākā daļa sprādziena brīdī nenoplūdušo kodoldegvielas dalīšanās materiālu, caur augsni jau nonākusi apkārtējā vidē. Šo teoriju zinātnieki pamato ar zināmiem fizikālajiem apstākļiem (temperatūras režīms utt.), kas valda sarkofāga iekšienē, kā arī pilnīgi reālo iespēju atlikušajai kodoldegvielai un citiem radioaktīvajiem atkritumiem nonākt tiešā, ilgstošā saskarē ar augsnes virskārtu.
Zinātnieki lēš, ka galvenās trīs radioaktīvās vielas, kas pirmajās dienās pēc Černobiļas AES katastrofas visvairāk piesārņoja apkārtējo vidi, bija radioaktīvais joda izotops I – 131, radioaktīvais cēzija izotops Cs – 137, kā arī radioaktīvais stroncija izotops Sr – 90.
Katastrofas seku likvidācijas speciālisti un pētnieki uzskata, ka dažu dienu laikā pēc avārijas atmosfērā nokļuva ap 50% no visa, reaktorā atrodošā I – 131, kā arī vismaz 30% no visa Cs – 137.
Grafīta degšanas procesā radušies, dūmi ļāva radioaktīvajām vielām pacelties apmēram 1500 metru augstumā virs zemes. Tādējādi, vēja un atmosfēras augšējo slāņu kustības rezultātā, radioaktīvās vielas sasniedza Baltiju, Skandināvijas reģionu, Poliju, Vācijas, Šveices, Lielbritānijas un pat Francijas Ziemeļu daļu.
Ņemot vērā to, ka joda, cēzija un stroncija radioaktīvo izotopu pussabrukšanas periods ir ļoti dažāds, atšķiras arī šo vielu "aktīvās bīstamības’ periods: tā, radioaktīvā joda izotopa I – 131 pussabrukšanas periods ir ļoti īss – tas ilgs tikai 8, 01 dienu, tādējādi šī viela vislielāko bīstamību rada tieši pirmajās dienās pēc nonākšanas atmosfērā. Tā, nokļūstot cilvēka organismā, uzkrājas vairogdziedzera audos, un var radīt nopietnus cilvēka veselības traucējumus.
Radioaktīvā cēzija Cs – 137 izotopa pussabrukšanas periods ir 11 000 dienas jeb apmēram 30 gadus ilgs, un šīs vielas izplatījuma areāls pēc avārijas bija vislielākais – ap 125 000 – 146 000 kvadrātkilometru.
Šī viela vēl joprojām var radīt draudus apkārtējai videi un cilvēka veselībai.
Savu bīstamību vēl joprojām saglabā arī, katastrofas brīdī noplūdušais, stroncija Sr – 90 izotops (tā pussabrukšanas periods ir 10 400 dienas, jeb aptuveni 29 gadus ilgs), tāpat kā, kodoldegvielas dalīšanās procesā radušies un katastrofas rezultātā noplūdušie, aktinīdu grupas kodoldegvielas dalīšanās produkti.
To pussabrukšanas periods var būt pat vairākus tūkstošus gadu ilgs, un tieši šīs vielas ilgtermiņā rada vislielāko un noturīgāko radioaktīvā piesārņojuma bīstamību.
Gadu gaitā daudz diskutēts par šīs katastrofas iemesliem – par to, kā šāda mēroga nelaime vispār varēja notikt, un kādu fatālu apstākļu sakritība uzskatāma par to "nelaimīgo kombināciju", kas vēlāk salauza simtiem tūkstošu cilvēku likteņus un izdzēsa daudz cilvēku dzīvības.
Černobiļas AES 4.energobloka avārija uzskatāma par vienu no melnākajām lappusēm pasaules civilās atomenerģētikas vēsturē – bezprecedenta avāriju gan primāro postījumu, gan ilgtermiņa ietekmes uz vidi, gan arī cilvēku upuru skaita ziņā. Šiem jautājumiem, skarot Černobiļas AES avārijas tēmu, gan rakstošajos, gan elektroniskajos mēdijos veltīta lielākā daļa uzmanības.
Tomēr, šie jautājumi nav vienīgie, kas būtu aktualizējami minētās problēmas adekvāta atspoguļojuma sakarā.
Ne mazāk svarīga, bet daudz mazāk apskatīta tēma ir Černobiļas AES 4.energobloka avārijas iemeslu konstatācijas un tās seku izvērtējums.
Parasti, ar masu mēdiju starpniecību, sabiedrība tiek nostādīta "acīm redzama fakta priekšā": Černobiļas katastrofa parāda atomenerģētikas nozares attīstības ekoloģisko, sociālo un tehnoloģisko risku pamatotību un pat neizbēgamību.
Bēdīgi, bet fakts – Černobiļas AES avārijas piemērs tiek attiecināts uz visu civilās atomenerģētikas sektoru kopumā, it kā norādot – Černobiļas AES bēdīgais liktenis sagaida vai visas pasaules darbojošās AES, ja cilvēki neatteiksies no kodolenerģijas izmantošanas.
Šis ir ārkārtīgi pateicīgs "spekulāciju" temats, kura konsekvences daļēji noteikušas arī Baltijas un citu ES valstu iedzīvotāju noraidošo nostāju pret kodolenerģijas izmantošanu civiliem mērķiem – proti, elektroenerģijas ražošanai.
Nepārvaramās bailes no atomenerģētikas objektu tuvuma un ar tā ekspluatāciju saistītajām problēmām izjūt arī daudzi Latvijas iedzīvotāji, maldīgi uzskatot, ka, no Černobiļas AES avārijas mēroga katastrofas, nebūs pasargāti arī viņi, ja Baltijas reģionā tiks būvēta jauna atomelektrostacija.
Diemžēl vēl joprojām daudzu cilvēku priekšstatos atomenerģētika būtu pielīdzināma "mūžīgam ļaunumam" – kaut kam, pret ko obligāti ir jāiestājas vai vislabāk – jācīnās.
Kas šo pozīciju varētu mainīt? Vai detalizētāki Černobiļas AES 4.energobloka avārijas rašanās iemeslu skaidrojumi varētu palīdzēt saprast, ka šāda veida traģēdijas atkārošanās iespēja mūsdienu apstākļos ir nereāla?
Aizvadītajos divdesmit gados ir tapuši daudzi zinātniskie darbi, kas veltīti dažādiem Černobiļas AES katastrofas aspektiem – gan tās rašanās iemeslu, gan ietekmes uz vidi izvērtējumam, gan arī citiem ne mazāk svarīgiem un nozīmīgiem jautājumiem.
No tiem šajā materiālā apskatām tikai divus – avārijas cēloņa versijas, kā arī avārijas ietekmes uz vidi īss izvērtējumu.
22 avārijas iemeslu izpētes gadi
Pat tagad – 22 gadus pēc Černobiļas AES stacijā notikušās katastrofas, tiek diskutēts pat to, kas tad īsti bija 4.energobloka avārijas cēlonis – vai tā bija tikai un vienīgi tehniska kļūme, vai arī tehniskās kļūmes iespējamības "graujošo iznākumu" pietuvināja un padarīja par reālu cits – proti, cilvēciskais faktors?!
Iespējams, ka katastrofas pamatā bija traģiska sakritība, kura gala rezultāts mums visiem ir labi zināms. Tomēr, pilnīgi viennozīmīga atbilde uz to, kas vainojams Černobiļas katastrofas izraisīšanā, vēl joprojām netiek dota. Izskan versijas, kuru patiesuma izvērtējums atstājam atomenerģētikas jomas profesionāļu ziņā.
Informatīvos nolūkos sniedzam vien izplatītāko katastrofas iemeslu versiju izklāstu, kas papildināt ar īsiem komentāriem:
1) oficiālā versija – Černobiļas AES 4.energoblokā notikušajā katastrofā vainojama nezināma tehniska kļūme – tā esot atklājusies tikai plānveida eksperimenta – Černobiļas AES 8.turboģeneratora izmēģinājuma norises gaitā.
Respektīvi, atbildīgs par avārijas situācijas rašanos it kā nav neviens – viss atbildība tiek pārlikta uz "nejaušības faktoru".
2) otrā – reālākā versija, uz kuru norādīts arī vairākos autoritatīvos pētījumos, ir t.d. "kombinētā versija" – saskaņā ar to, tiek izteikti apgalvojumi, ka Černobiļas AES 8.turboģeneratora izmēģinājuma plāns ticis sastādīts pavirši, kā arī, tā izstrādes gaitā fiksētas vairākas nepilnības.
Par to, piemēram, lasām žurnāla Atomnaja Energija 1986.gada 5. (novembra) numurā publicētajā materiālā ar nosaukumu Iesniegšanai MEGATE paredzēta, informatīva atskaite par Černobiļas AES notikušo avāriju un tās sekām. Šīs versijas būtība ir sekojoša: Černobiļas AES 4.energobloka 8.turboģeneratora darbības problēmu (tā tika konstatēta jau krietni agrāk) novēršanai bija nepieciešams veikt turboģeneratora darbības testēšanu strauji pieaugošas slodzes apstākļos.
Tomēr, izstrādājot tehnisko dokumentu, kurā atrunāta eksperimenta norises gaita, tika pieļautas vairākas būtiskas kļūdas un nepilnības, kas noveda pie katastrofāla eksperimenta iznākuma.
Arī šajā versijā pastāv "X faktors" – cilvēki, kuru rīcība vai, tieši pretēji, bezdarbība, noveda pie katastrofāla eksperimenta iznākuma.
3) bieži vien pie reālākajām katastrofas versijām tiek pieskaitīta arī tā dēvētā "politiskā versija" – proti, ka kļūmīgās aplēses izmēģinājuma plānā nav iezagušās nejauši, bet tajā apzināti iestrādātas lai nodemonstrētu "PSRS atomenerģētikas plašās iespējas". Lai arī pastāvot argumenti, kas šo versiju varētu pamatot, tomēr tās ticamība ir apšaubāmāka nekā pirmo divu versiju gadījumā.
Avārijas sekas: viens energobloks kā simts atombumbas
Tomēr, lai arī kādi būtu bijuši avārijas iemesli, "Černobiļas avārijas seku statistika" ir skarba – apkārtējās videi nodarītais kaitējums, ko radīja AES ceturtā energobloka reaktora sprādziens un tam sekojošais ugunsgrēks, ir grūti aptverams.
Zināms, ka uz sprādziena brīdi 4. energobloka reaktorā atradās ap 200 tonnām kodoldegvielas - urāna dioksīds (UO2). Par to, RBMK – 1000 tipa kodolreaktora gadījumā, izmatots neliela bagātinājuma urāna dioksīds (1, 86 235U).
Radioaktīvo vielu emisijas, kas aizsākās īsi pēc eksplozijas un turpinājās līdz pat sarkofāga uzklāšanai, apjoms atbilst apmēram 50 – 250 miljoniem Ci (kirī), kas, pēc, aptuveniem aprēķiniem, varētu būt ekvivalenta 100, uz Nagasaki un Hirosimas pilsētām nomesto, atombumbu radītajai radioaktīvo vielu emisijai.
Pie tam, uz katastrofas laiku kodoldegvielas dalīšanās produkti bija sasnieguši maksimālo radioaktivitātes līmeni, jo kodolreaktorā bija paredzēta kodoldegvielas nomaiņa.
Eksplozijas rezultātā no reaktora nenoplūda visi kodoldegvielas dalīšanās produkti – dažādos avotos tiek minēti pretrunīgi dati, lai gan parasti noplūdušās kodoldegvielas procentuālās aplēses svārstās 3,8 – 20% robežās.
2005.gadā, Ukrainas varasiestādes nāca klajā ar paziņojumu, ka avārijas rezultātā esot noplūduši tikai 5%, reaktorā atrodošās, kodoldegvielas dalīšanās produktiem.
Galvenie ietekmes uz vidi faktori:
joda ( l – 131), cēzija (Cs – 137) un stroncija( Sr – 90) emisija.
Taču arī ar šo salīdzinoši nelielo procentuālo radioaktīvo vielu emisiju pietika, lai radītu nopietnu atmosfēras un augsnes radioaktīvo piesārņojumu un padarītu par "mirušo zonu" vairāku kilometru joslu ap Černobiļas AES.
Arī par to, vai atlikušais kodoldegvielas daudzums vēl pilnībā atrodas, sagrauto 4.energobloku sedzošā, sarkofāga iekšienē, tiek izteiktas dažādas un visai pretrunīgas versijas, tomēr pēdējo gados arvien pamatotāka šķiet esam prominentā krievu kodolfiziķa – Kurčatova Institūta pētnieka Konstantīna Čečerova un viņa vācu kolēģa – Sebastiāna Flugbeila izvirzītā teorija.
Šie zinātnieki apgalvo, ka lielākā daļa sprādziena brīdī nenoplūdušo kodoldegvielas dalīšanās materiālu, caur augsni jau nonākusi apkārtējā vidē. Šo teoriju zinātnieki pamato ar zināmiem fizikālajiem apstākļiem (temperatūras režīms utt.), kas valda sarkofāga iekšienē, kā arī pilnīgi reālo iespēju atlikušajai kodoldegvielai un citiem radioaktīvajiem atkritumiem nonākt tiešā, ilgstošā saskarē ar augsnes virskārtu.
Zinātnieki lēš, ka galvenās trīs radioaktīvās vielas, kas pirmajās dienās pēc Černobiļas AES katastrofas visvairāk piesārņoja apkārtējo vidi, bija radioaktīvais joda izotops I – 131, radioaktīvais cēzija izotops Cs – 137, kā arī radioaktīvais stroncija izotops Sr – 90.
Katastrofas seku likvidācijas speciālisti un pētnieki uzskata, ka dažu dienu laikā pēc avārijas atmosfērā nokļuva ap 50% no visa, reaktorā atrodošā I – 131, kā arī vismaz 30% no visa Cs – 137.
Grafīta degšanas procesā radušies, dūmi ļāva radioaktīvajām vielām pacelties apmēram 1500 metru augstumā virs zemes. Tādējādi, vēja un atmosfēras augšējo slāņu kustības rezultātā, radioaktīvās vielas sasniedza Baltiju, Skandināvijas reģionu, Poliju, Vācijas, Šveices, Lielbritānijas un pat Francijas Ziemeļu daļu.
Ņemot vērā to, ka joda, cēzija un stroncija radioaktīvo izotopu pussabrukšanas periods ir ļoti dažāds, atšķiras arī šo vielu "aktīvās bīstamības’ periods: tā, radioaktīvā joda izotopa I – 131 pussabrukšanas periods ir ļoti īss – tas ilgs tikai 8, 01 dienu, tādējādi šī viela vislielāko bīstamību rada tieši pirmajās dienās pēc nonākšanas atmosfērā. Tā, nokļūstot cilvēka organismā, uzkrājas vairogdziedzera audos, un var radīt nopietnus cilvēka veselības traucējumus.
Radioaktīvā cēzija Cs – 137 izotopa pussabrukšanas periods ir 11 000 dienas jeb apmēram 30 gadus ilgs, un šīs vielas izplatījuma areāls pēc avārijas bija vislielākais – ap 125 000 – 146 000 kvadrātkilometru.
Šī viela vēl joprojām var radīt draudus apkārtējai videi un cilvēka veselībai.
Savu bīstamību vēl joprojām saglabā arī, katastrofas brīdī noplūdušais, stroncija Sr – 90 izotops (tā pussabrukšanas periods ir 10 400 dienas, jeb aptuveni 29 gadus ilgs), tāpat kā, kodoldegvielas dalīšanās procesā radušies un katastrofas rezultātā noplūdušie, aktinīdu grupas kodoldegvielas dalīšanās produkti.
To pussabrukšanas periods var būt pat vairākus tūkstošus gadu ilgs, un tieši šīs vielas ilgtermiņā rada vislielāko un noturīgāko radioaktīvā piesārņojuma bīstamību.
