Darbaspēka piesaistīšanā var atcerēties senas metodes

Foto: Darbaspēka piesaistīšanā var atcerēties senas metodes; autors: Darbaspēka piesaistīšanā var atcerēties senas metodes

Ministru prezidents Aigars Kalvītis, nobažījies par inflācijas augošo līkni, izteica diezgan dīvainu aicinājumu – ne tikai valsts un pašvaldību sektorā, kas būtu visnotaļ saprotami, bet arī privātajā sektorā iesaldēt algas vai vismaz ierobežot to kāpumu.

Doma būtībā nav slikta, un ministru prezidenta rūpe arī saprotama, vēl vairāk, ja vien varētu to realizēt, tas palīdzētu daudziem būvkompāniju vadītājiem un finanšu direktoriem plānot un paredzēt finanšu plūsmu. Taču vai nu viss tik vienkārši būs?? Neba nu visi būvuzņēmumi būs tik solidāri un paklausīgi katram valdības vadītāja vārdam. Skaidrs, ka brīvās konkurences apstākļos, esošā darbaspēka trūkuma apstākļos tas ir pilnīgi nerealizējams pasākums, jeb, citējot par klasiku kļuvušo izteicienu – "slima suņa murgi". Pat, ja pieņemtu, ka notiek brīnums un tiešām Latvijas būvuzņēmēji iesaldēs algas, ir pilnīgi skaidrs, ka liela daļa būvniecībā nodarbinātā darbaspēka aizplūdīs uz citām ES valstīm.

Jautājums, kā risināt darbaspēka problēmu, ir un būs aktuāls vēl vismaz nākamos 5 gadus. Var, protams, piesaistīt darbaspēku no dienvidaustrumu puses un dažiem tas visnotaļ sekmīgi izdodas. Taču šis risinājums ir īslaicīgs un atkarīgs no daudziem nekontrolējamiem ārējiem faktoriem. Nav grūti iztēloties situāciju, kad kāda partija pirms vēlēšanām noteikti cels dienas gaismā kādus krimināla rakstura gadījumus, kurus pastrādājuši viesstrādnieki no NVS valstīm. Sabiedrības viedoklis attiecībā uz viesstrādnieku izmantošanu krasi izmainīsies, jau tagad tas nav diez cik pozitīvs. Lielās kompānijas var atļauties ievest un uzturēt viesstrādniekus, taču mazajām tas neatmaksājas un nekas cits neatliek, kā celt cenas un palielināt darbinieku atalgojumus. Tas, protams, atsevišķos sektoros ietekmēs mazo uzņēmumu konkurētspēju ar lielajiem, taču, kā saka franči C'est la vie.

Daži varbūt izeju meklēs, pārprofilējoties darbam ar "pelēkajām" vai "puspelēkajām" brigādēm, bet, ņemot vērā valsts ieņēmumu dienesta uzsākto cīņu ar aplokšņu naudām, šis, protams, ir visriskantākais pasākums. Tādā gadījumā – kur gan rast risinājumu darbinieku algām, ja nav īsta seguma to izmaksāšanai? Kā jau viss šai pasaulē, jaunais ir labi aizmirsts vecais. Atliek tikai atcerēties, kā rīkojās pirms pāris gadiem ministru kabineta vadītāja krēslā sēdošais Einārs Repše ar savu slaveno aforismu: "Kā var nesolīt?". Princips tas pats, kas latvju tautas dziesmā- "Solīt sola, bet nedeva".

Ideja pavisam vienkārša – mazās būvfirmas, visbiežāk ar skanīgu nosaukumu, piemēram "Enerģētiskā vide" u.tml., izvietot internetā sludinājumus, ka jauna, strauji augoša celtniecības kompānija meklē darbiniekus ar labu atalgojumu u.t.t. Pietiekami advancētam uzņēmumam ir pat sava mājas lapa. Kompānija celtniecības objektos visbiežāk ir apakšuzņēmēja, tā noslēdz līgumu ar darbiniekiem, nosakot, ka samaksas likme ir pēc padarītā (akorda), vai arī norādot, cik par katru piemēram, kvadrātmetru pienākas atalgojums, vai tikai vienojoties par likmi mutiski.

Viss, protams, ir skaisti līdz pirmajai algas dienai, kad tiek izmaksāta tikai daļa no solītā. Argumenti var būt visdažādākie – pasūtītājs nav samaksājis, darbi nav izdarīti pietiekami kvalitatīvi, vajag visu pārtaisīt, firmai trūkst līdzekļu celtniecības materiālu iegādei, tāpēc, lai darbi neapstātos un būtu nodrošināts darbs arī turpmāk, materiāli tiek iepirkti daļēji no algām paredzētās summas, alga pilnā apmērā tiks izmaksāta, kad nodos objektu u.tml. Tā tiek radīti apstākļi, lai cilvēki paši aizietu un neko neprasītu.

Tiem, kas uzstājīgāki un nostrādājuši ilgāk nekā 1 vai 2 nedēļas, norāda, ka nav aktu par padarīto darbu un tāpēc nevar aprēķināt, cik īsti jāmaksā. Būvdarbu vadītājs visticamāk, tad jau strādā citā objektā, vai arī pats aizgājis prom. Kompānijas vadītājs piemēram, Juris Xnieks nodod valdes locekļa amatu kādam uzticamam radiniekam piemēram, dēlam Koļam Xniekam, vai ekstrēmākos gadījumos pat kādam nezināmam Ziepniekkalna, vai Imantas klaidonim. Juridiskā adrese ir tā patālāk no Rīgas, teiksim., Ludzā, bet Rīgas birojs, kur bija uzņēmuma administrācija, ir likvidēts.

Vēl viltīgākie nereti pat pamanās nenoslēgt darba līgumus, tiekas ar darba ņēmējiem objektos, vienojas par samaksu un sola atvest līgumus "rīt", cilvēki sāk darbu, paiet 1 vai 2 nedēļas, līdz darbinieki saprot, ka līgumu nebūs, un aiziet. Ietaupījums no viena cilvēka 100 – 750 lati, summa atsevišķam indivīdam nav tik nozīmīga, lai tērētu laiku un enerģiju tās atgūšanai, sevišķi gadījumos, kad nav juridiski noslēgti darba līgumi. Savukārt uzņēmumam darbaspēks tiek gandrīz bez maksas, vienīgi noņemšanās ar darbinieku plūsmu, kad atkarībā no objekta lieluma tajā vidēji "pastrādā" 30 – 50 cilvēkui. Tas, protams, nevar neietekmēt darbu kvalitāti, bet tāpēc jau var "pieņemt" atkal citus, kas labo iepriekš pieļautās paviršības...

Ir tāda anekdote: Tēvs un dēls ar koferiem rokās skrien uz vilcienu, pieskrējuši pie vagona durvīm, noliek zemē koferus, lai padodot iekāptu iekšā, tad pēkšņi durvis aizcērtas un vilciens aiziet. Tēvs dusmās sit dēlam pa seju, tas sašutis izsaucas: "Kāpēc, par ko?" Uz to tēvs atbild: "A ko darīt!"
Tā arī kādas mazās būvfirmas ir atradušas atbildi uz "A ko darīt!". Kāds tiek nolikts zem sitiena, šai gadījumā darbinieki. Latvija ir maza valsts, kur ziņas ātri izplatās, un skaidrs: ilgi šādi uzņēmumi, protams, nevar pastāvēt, taču neviens neliedz dibināt nākamo ar tikpat skanīgu nosaukumu, pieteikt skaistus lozungus par inovāciju, ilgtspējīgu attīstību u.t.t.

Lai cik tas dīvaini arī būtu, šāda pieeja itin veiksmīgi iekļaujas tik aktuālajās pretinflācijas pasākumu aktivitātēs.

Jānis Celtnieks