Daudzveidīgā Latvijas pilsētu pieredze

Foto: Daudzveidīgā Latvijas pilsētu pieredze; autors: Daudzveidīgā Latvijas pilsētu pieredze

Pēdējā laikā Latvijā vērojams zināms progress - rajonu pilsētās parādās ainavu arhitekti, tāpat, piemēram, Tukumā, Liepājā, kur tādu nebija, arī Daugavpilī.

Bieži kā pozitīvs piemērs tiek minēta Ventspils. Šajā pilsētā man pašam ir nācies daudz strādāt - ledushalles teritorijas labiekārtojums bija mans projekts, Skeitparks, Kuldīgas ielas posma un Lauku ielas rekonstrukcija u.c. Tomēr kopumā Ventspils ir raiba kā dzeņa vēders.

Ir spoži arhitektūras un ainavu arhitektūras piemēri, tēlaini runājot, - zelta maliņa, bet nav vienotas koncepcijas. Īpaši gribētos izcelt Ventspils augstskolas iekšpagalma apstādījumus - funkcionāli, nepārsātināti, ar funkcijai atbilstošiem stādījumiem. Pilsētas nostāja - visam ir jābūt, tā sakot, ar cukura piegaršu.

Tā, piemēram, ar igauņu kolēģiem esam sadarbojušies kāda skiču projekta izstrādē. Ēka, mūsuprāt, prasīja skaudru, raupju teritorijas veidošanas risinājumu, bet tam tika pārvilkts krusts - vajag tā romantiski, krāsaini. Pat bruģis Ventspilī - jo raibāks, jo labāk.

Tomēr kopumā šī pilsēta ir īpašs gadījums pozitīvā nozīmē. Apsveicami, ka pašvaldība ir gatava ieguldīt naudu tās sistemātiskā sakopšanā, un, lai cik ilgs būtu saskaņošanas process un kādas domstarpības rastos, vienots redzējums tomēr tiek panākts, sākas projekta īstenošana, un pēc neilga laika ir gatavs rezultāts. Piemēram, Rīgā nereti ir tā, ka ielas projekts tiek izstrādāts un tad parasti sadalīts pa kārtām. Pirmajā kārtā labākajā gadījumā - brauktuves un ietves segums, bet pārējo atliek realizēt nenoteiktā nākotnē. Pēc kāda laika inženiertīklus ekspluatējošie dienesti tur ierīko savas komunikācijas, bet ielu apstādījumi tiek aizmirsti.

Ventspils, protams, ir sakārtota vide. Patīkami, ka kaut kas notiek un cilvēki profesionāli strādā. Rīgai un daudzām citām pilsētām līdz tādam līmenim vēl tāls ceļš ejams.

Galvaspilsētā šobrīd ir daudz strīdīgu projektu, kur atkal parādās birokrātija un likumdošanas nepilnības, piemēram, "Saules akmens" gadījums. Labi, ka vismaz

Rīgas dome ir atzinusi, ka nepilnības projektu izskatīšanas gaitā pastāv. "Saules akmens", es ceru, būs pirmais objekts Pārdaugavas attīstībā, jo Pārdaugavā nav vērojama aktīva jaunceltņu būvniecība.

Nesen tika uzbūvēts lielveikals "Olympia". Es domāju, ka no arhitektūras un pilsētvides attīstības viedokļa tam tur nebija jābūt. Lai pati ēka šāda vai tāda, bet no funkcionālā viedokļa

šajā vietā nevajadzēja atrasties tirdzniecības centram. Triangula bastions, manuprāt, nav tik liels ļaunums, kā nereti tiek izkliegts - nav tā, ka šis bastions ir vienīgais, ko var redzēt, braucot pa Vanšu tiltu.

Ja arī tas ainavā neiederas, tad skatu noteikti nebojā. Šķērsojot Akmens tiltu, redzes leņķis ir šaurāks un koncentrētāks. Braucot no Pārdaugavas puses, būve redzama no pustilta, bet, tuvāk ejot, zūd aiz kokiem un panorāmu netraucē.

Nākot no stacijas puses, 11.Novembra krastmalas ietve izlokās ap Triangula bastionu. Tā stiklotais loks šo līčloču efektu pastiprina, un rodas iespaids, ka ceļš ir pakārtots celtnei - speciāli uzbūvēta māja un tai apkārt apliekts ceļš. Tas rada neomulības sajūtu, bet, ja zini, ka trotuārs vienmēr ir bijis izlocīts, tad netraucē.

Domāju, ka kontrasti pilsētvidē ir apsveicami. Daudzi gan apgalvo, ka neko nedrīkst būvēt tur, kur jau ir vērā ņemama apbūve, taču klusībā atzīst, ka rezultāts tomēr ir interesants."