Direktore kā savējā savā komandā - Gunta Zepa

Foto: Direktore kā savējā savā komandā - Gunta Zepa; autors: Direktore kā savējā savā komandā - Gunta Zepa

Laikā, kad top building.lv veidotā jaunā būvniecības gadagrāmata, sarunājamies ar mūsu sadarbības partneri, uzņēmuma "Interinfo Latvija" direktori Guntu Zepu. Viņas pārliecība – veiksmīga biznesa pamatā ir uzņēmumam motivēti un lojāli darbinieki un arvien jauni un jauni produkti, ko pārdot.

Kā aizrit ikdiena uzņēmumā "Interinfo Latvija"?
Patiesībā dienas ir diezgan vienādas, jo mūsu pamatbizness ir nemainīgs – tirdzniecības cilvēki iet un pārdod produktu, bet pārējie to īsteno, kā arī apkopo iegūto informāciju. Atšķirībā varbūt no citiem uzņēmumiem mūsu specifika ir tāda, ka mēs vispirms pārdodam un tikai pēc tam veidojam produktu.

Ko tieši jūs pārdodat?
Mēs pārdodam informācijas pakalpojumus jeb reklamēšanās iespējas Latvijas uzņēmumiem trīs uzziņu kanālos – tālruņu katalogos, internetā, un uzziņās pa telefonu. Sadarbībā ar Lattelecom un 1188 zīmolu, mēs izdodam piecus privātpersonu un uzņēmumu 1188 Tālruņu katalogus - Rīga, Zemgale, Vidzeme, Kurzeme un Latgale. Paši vēl izdodam Latvijas uzņēmumu katalogu Latvija + . Kopā ar Lattelecom veidojam 1188 uzņēmumu katalogu internetā, kā arī uzņēmumu datubāzi 1188 uzziņu dienestam. Kopā ar portālu Building.lv jau otro gadu veidojam būvniecības gadagrāmatu Būvniecības gadagrāmata Building.lv.

Cik darbinieku strādā "Interinfo Latvija"?
Kopā pašlaik esam 97 cilvēki. Tas nav daudz. Kaimiņvalstīs ir līdzīgas kompānijas, kur strādā vairāk par 150 darbiniekiem. Salīdzinājumam varētu teikt, ka "Interinfo Latvija" ir vidējs uzņēmums informācijas pakalpojumu pārdošanas nozarē.

Nav grūti vadīt tik daudz cilvēku? Deviņdesmit septiņi cilvēki tomēr nav tas pats kas trīsdesmit.
Patiesībā vadītājam ir vienalga, vai viņš vada 30 vai 97 cilvēkus. Pamata lietas darbā ir vienādas. Uzņēmumā jāvalda iekšējai kārtībai, ir jābūt skaidriem procesiem un procedūrām, kas jāveic. Iepriekšējā darbā (pirms tam 10 gadus strādāju pavisam citā nozarē – pārtikas preču ātrās tirdzniecības pārdošanā) nācās vadīt 37 cilvēkus. Varēju to paveikt arī mutiski.

Taču tagad esmu sapratusi, ka tikai runājot vien darbs uz priekšu var arī neiet. Tādēļ esmu pārliecinājusies, ka veiksmīga darba pamatā ir rakstiski fiksēta darba organizācija no abām pusēm – gan darba devēja, gan darbinieka. Tad visiem ir skaidrs, kas jādara, bet man vieglāk izsekot, vai darbs tiek padarīts atbilstošā kvalitātē. Citādi nākas saskarties ar atrunām, kas ne vienmēr ir godprātīgas, kā, piemēram, viens ir teicis tā, otrs sapratis vēl kaut kā, bet es pavisam ko citu esmu gribējusi sagaidīt no darbiniekiem. Jā, tas patiesībā ir arī mans lielākais atklājums, kopš vadu "Interinfo Latvija".

Kā dzīves ceļš jūs aizveda līdz "Interinfo Latvija" direktores amatam?
Varētu teikt, ka tā bija gandrīz apstākļu sakritība. Iepriekšējā darbavietā biju nostrādājusi 10 gadus, un manā izaugsmē tur bija iestājusies zināma stagnācija. Man piedāvāja šo darbu, un es piekritu. Aizgāju no globāla pārtikas ražošanas un izplatīšanas uzņēmuma un sāku strādāt pavisam citā nozarē. Tas sakrita ar laiku, kad beidzu Biznesa administrācijas maģistra studijas Rīgas Biznesa skolā, tāpēc varēju atļauties uzņemties papildus slodzi, mainot darbavietas.

Taču no iepriekšējās darba vietas paņēmu līdzi tajā iegūto vērtīgo pieredzi. Viena no svarīgākajām atziņām – cilvēkiem, kas ienāk uzņēmumā, uzreiz nemaz nav jāsaprot, kurš no darbiniekiem ir priekšnieks. Viņš noteikti nav tas, kurš runā visskaļāk vai prot un atļaujas sist dūri galdā. Daudz vairāk direktors var panākt, ja motivē un rosina darbiniekus pašiem pieņemt lēmumus, līdz ar to iegūstot darbinieka līdzatbildību par rezultātu. Man iepriekšējā darba vietā bija ļoti daudz pozitīvu vadītāju, no kuriem mācījos. Redzēju, lai arī cik dažādu nacionalitāšu (no amerikāņa līdz grieķim un dienvidafrikānim) cilvēki strādā starptautiskajā uzņēmumā, ja darbā valda vienoti principi, tad darbi visiem rit veiksmīgi uz priekšu. Turklāt ne tikai no padotajiem gaidīja šo principu ievērošanu, bet arī vadītāji darīja to pašu.

Uzskatu, ka mans lielākais izaicinājums "Interinfo Latvija" ir spēt sastrādāties ar visiem kā komandas loceklim, nevis kā lielam priekšniekam, kurš uzspiež savu viedokli. Bet tas iespējams līdz zināmai robežai, jo ir situācijas, kad jārīkojas autoritatīvi, sevišķi, kad sastopos ar negodprātīgu attieksmi. Man ir svarīga lojalitāte. Gribas, lai visi darbinieki ir uzņēmumam lojāli. Nevaru pakļaut kompromisiem tādus jēdzienus, kā uzticība un godīgums. Nevar būt pa pusei godīgs, vai šodien godīgs un rīt mazliet negodīgs. Tāpēc vērtējot darbiniekus, es sāku no šīm lietām.

Darbiniekam var būt atšķirīgs viedoklis par dažādiem viņa kompetencē esošiem jautājumiem, un tas pat ir labi. Lielu lomu lēmumu pieņemšanā piešķiru diskusijām, kur visiem ir iespēja izteikt savu viedokli. Bet diskusijas nevar būt pašmērķis, un ne pie kā nenovest. Tas ir tikai kā līdzeklis, lai iegūtu vislabāko lēmumu, kur visi tā brīža zināmie plusi un mīnusi ir apzināti. Un to var iegūt tikai tad, ja visi viedokļi ir izklāstīti. Reizēm to pārprot, īpaši darbinieki, kas nav raduši uzklausīt citu domas, kā arī nav gatavi atkāpties no sava viedokļa un iet uz kompromisu kopējas lietas vārdā.

Nākas darbā risināt arī kādas problēmsituācijas?
Nākas gan. Esmu dzirdējusi sev adresētus pārmetumus, ka es šai uzņēmumā neesmu nekāda direktore, ka tagad te katrs ir direktors. Es uz to raugos ļoti pozitīvi, jo tā ir pirmā pazīme, ka darbinieki ir sākuši domāt, parādīt iniciatīvu, kontaktēties ar kolēģiem. Citi savukārt kolēģa iniciatīvu, priekšlikumus uztver kā pieteikumu uz direktora krēslu. Tās ir pārejošas grūtības. Cenšos izskaidrot pārējiem, cik svarīgi ir katram, īpaši jau vadītājiem, domāt par to kā katru darbu izdarīt vislabāk, visproduktīvāk, nevis mēmi sekot pavēlēm un ne par ko neatbildēt. Taču viņiem šķiet, ja es skaļi nekliedzu, nepavēlu, autoritatīvi nepieņemu lēmumus, tad es arī nevadu uzņēmumu. Tas man, sākot šeit strādāt, bija pirmais brīnums, ka cilvēki negrib piedalīties un būt līdzatbildīgi par kopējo lietu.

Manuprāt, rezultatīvi komandā nevar strādāt darbinieki, kuri tikai gaida, kad kāds no augšas teiks priekšā, kā vajag strādāt. Ja esi vidējā līmeņa vadītājs, tad arī pašam ir jāspēj pieņemt lēmumi un jāprot izdomāt, kā būtu pareizāk. Man patīk, ja mani darbinieki ir aktīvi, ja viņi vēlas mācīties, nevis tādi, kas uzskata, ka ir visgudrākie. Mana pieredze liecina, ka iedomīgums un augstprātība nav tālu no zema intelekta.

Kā pati jūtaties, strādājot uzņēmumā, kur līdz jūsu atnākšanai bija citas prasības un citas prioritātes?
Mainīt kompānijas kultūru ir visgrūtāk. Ja kaut kam ticu un esmu guvusi apstiprinājumu savai pārliecībai arī teorētiskajās zināšanās, nevaru samierināties. Gribas konkrēto lietu darīt tikmēr, līdz tā sanāk. Man ir savi ētiskie un personīgie standarti, kurus darbā ievēroju. Nevaru prasīt no citiem to, ko pati neesmu gatava darīt, bet arī nevaru par viena darbinieka pārkāpumiem pievērt acis, bet par cita pārkāpumiem ne. Ir, protams, tādi uzņēmuma direktori, kuri tver dzīvi vieglāk, sevi mierinot ar domu, ka pastrādās te kādu laiku un ies prom. Bet es tā nevaru. Tur, kur es esmu, man gribas savest visu kārtībā. Jā, varbūt iekams līdz tam tieku, esmu dabūjusi sirmus matus, bet nevaru visu pamest pusratā.

Spēku man dod gandarījuma sajūta, kad kāds novērtē manu darbu. Bet jāatzīst, šādu momentu nav bijis daudz, jo cilvēki mūsu sabiedrībā nav pieraduši paust tikai atzinību. Man bija tikšanās ar mūsu norvēģu vadību. Tad arī sapratu, ka nav tomēr tā, ka pilnīgi visi redz tikai ļauno. Toreiz manu darbu labi novērtēja, kas man apliecināja, ka esmu ar savu vadības stilu uzsākusi pareizo virzienu. Ceļš gan nav viegls. Tā drīzāk joprojām ir liela cīņa, lai sasniegtu labus rezultātus. Kad kļūs garlaicīgi, tad domāšu, ko darīt tālāk.

Darbinieku trūkums, jo tik daudzi emigrējuši uz Īriju, neapmierinātība ar algu – cik pazīstamas ir šīs problēmas jūsu uzņēmumā?
Šogad esam ļoti daudz darījuši darbinieku labā, lai viņi būtu apmierinātāki ar darbu. Risinājām gan algas jautājumu, gan nodrošinājām viņus ar dažādām sociālām garantijām – veselības apdrošināšanu, sporta kluba apmeklējumiem, dažādiem pasākumiem. Tāpat mūsu uzņēmumā ir arī savas tradīcijas.

Organizējam Ziemassvētku balles un sporta spēles kopā ar ģimeni, mazas ballītes, kad atzīmējam kāda liela projekta sākumu vai beigas. Negribētu teikt, ka maniem darbiniekiem trūkst kaut kas būtisks, kas ir citos uzņēmumos, drīzāk gluži pretēji. Es kā darba devēja nevaru justies vainīga, ka varbūt kāds jūtas ar darbu neapmierināts un grib tomēr braukt uz Īriju. Esmu darījusi, visu, kas manos spēkos, lai cilvēkiem būtu labi šeit strādāt.

Otra lieta, ka darbiniekam ir jāsaprot, ka pretī ir jādod savs godprātīgs darbs, lai abas puses būtu ieguvējas, un nākotnē būtu iespējams piešķirt nākamo labumu, nevis kaut kas jāņem nost, ja uzņēmums nepilda sev izvirzītos uzdevumus un mērķus.

Kādi ir tuvākie mērķi, kurus gribētu sasniegt?
Uzņēmuma ietvaros esam uzsākuši dažādus projektus, viens no tiem – uzlabojam datu bāzi. Gribam ieviest beidzot tādu datu bāzi, lai patiešām var uz to paļauties, lai visi ražošanas procesi norit vienas datu bāzes ietvaros, nevis četrās, kā tas notiek līdz šim. Ja tas mums izdosies, domāju, arī iekšējais darbs kļūs vieglāks, pieļausim mazāk kļūdu. Tas ir mans uzdevums, ko tagad esmu sev izvirzījusi. Gribu, lai visi darbi ir plūstoši un caurredzami, lai ikviena nodaļa redz, ko izdarījusi cita, kādi kam ir panākumi.

Pagaidām mums tā nav. Ar jauno datu bāzi ikviens darbinieks varēs redzēt, cik daudz ir pārdots tirdzniecībā, kā klājas uzņēmumam. Esmu dzirdējusi bažas, ka citiem šī informācija šķiet konfidenciāla. Kad sāku strādāt "Interinfo Latvija", šeit valdīja tāda kā slepenības aura – lai tikai uzņēmuma darbinieki neuzzinātu, kādi ir kompānijas rezultāti. To esmu mainījusi. Man šāda situācija šķiet absurda, jo kā gan var iegūt lojālus, motivētus darbiniekus, ja viņi nezina, kādi ir firmas panākumi vai krīzes. Tirdzniecībā mums ir konsultanti, vairākas grupas, divi direktori. Uzskatu, ka ne tikai viņiem jāzina, kā klājas citiem, bet arī grāmatvedībai un ražošanas daļai jāzina, kā klājas uzņēmumam.

Par savu pienākumu uzskatu iesaistīt visus darbiniekus firmas dzīvē – tikai tā var motivēt darbiniekus strādāt. Protams, tāpat jādodas pārdot jau esošie projekti, jāveido jauni. It sevišķi tas attiecas uz drukāto produktu jomu, jo ilgi vienādā tempā nevar noturēties. Cilvēkiem produkts apnīk, un viņi vēlas iegādāties ko jaunu. Strādāju "Interinfo Latvija" jau pusotru gadu un pa šo laiku esmu ievērojusi, ka jaunumu vienmēr var pārdot. Vairāk vai mazāk veiksmīgi, bet pārdot var. Protams, nevar pārspīlēt un katru dienu izlaist jaunu grāmatu, bet ir jārada jaunumi. Tas ir gan klientam interesantāk, gan arī tam, kurš grib pirkt šo grāmatu. Sakārtot iekšējos procesus, izveidot uzņēmumam lojālu darbinieku komandu un veidot jaunus, atraktīvus produktus – tad mēs varētu ļoti labi dzīvot.

Žurnāliste Krista Akmentiņa
Foto: no personīgā arhīva