Eiropā valda uzskats, ka 70% mantojuma iet bojā apzinātas cilvēku darbības rezultātā un tikai 30% naudas trūkuma dēļ

Foto: Eiropā valda uzskats, ka 70% mantojuma iet bojā apzinātas cilvēku darbības rezultātā un tikai 30% naudas trūkuma dēļ; autors: Eiropā valda uzskats, ka 70% mantojuma iet bojā apzinātas cilvēku darbības rezultātā un tikai 30% naudas trūkuma dēļ

Intervija ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītāju Juri Dambi.

VKPAI vadītājs Juris Dambis pēc izglītības ir arhitekts, vada Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, kurā salīdzinājumā ar citām valsts institūcijām strādā visvairāk arhitektu. Acīmredzot tāpēc Inspekcijai ir tik precīzi spriedumi vai par katru no Rīgas ēkām. Dambja kungs savu dienesta pienākumu dēļ tiek saistīts ar ne vienu vien būvniecības konfliktu Latvijā. Kā jau vienmēr- visvairāk tiek pamanīti un nosodīti tieši tie, kas kaut ko dara. Tas nav viegli, jo saskaras dažādas intereses un par prioritāti jāizvirza kultūras mantojuma saglabāšana neaizmirstot attīstības iespējas.

Latvijā ir samērā daudz vēsturiski nozīmīgu un saudzējamu objektu. Pēc kādiem principiem strādā VKPAI, lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus?
Kultūras mantojuma saglabāšanas darbu var sadalīt it kā divās daļās: praktiskais darbs, lai glābtu sliktā stāvoklī esošos pieminekļus, uzraudzītu to restaurāciju, un kopējās situācijas kontrole, neatļaujot degradēt kultūrvēsturisko vidi. Eiropā valda uzskats, ka 70% mantojuma iet bojā apzinātas cilvēku darbības rezultātā un tikai 30% naudas trūkuma dēļ. Latvijā mēs nevaram pietiekami daudz līdzekļus veltīt mantojuma praktiskai glābšanai, jo valsts ekonomiskais stāvoklis nav spožs. Mēs varam mēģināt nepieļaut apzinātu kultūrvēsturiskās vides bojāšanu- tas ir virziens, kurā inspekcija pēdējos gadus aktīvi strādā.

Kā Jūs vērtējat Latvijas būvnieku izpratni- cik lielā mērā viņi rīkojas saskaņā ar noteikumiem?
Es domāju, ka Latvijai ir viena liela kopēja problēma- ir sabrukusi plānošanas sistēma, un tās vietā nav radīta jauna un pietiekami kvalitatīva. Būvnieks nav vainīgs, ka viņš kaut ko uzbūvē, bet vēlāk izrādās, ka ne īstajā vietā un veidolā. Par to ir atbildīgi plānotāji, politiķi, arhitekti un plānošanas sistēma kopumā. Līdz ar to nekādā gadījumā nevaru vainot būvniekus. Es te nerunāju par atsevišķiem gadījumiem, kad kļūdas rodas būvnieku neuzmanības vai apzinātas darbības dēļ.

Vai šobrīd mūsu valstī ir daudz vēsturisku objektu, kuriem pastāv draudi?
Valsts aizsardzībā ir 8431 kultūras pieminekļi - tas ir liels apjoms. Latvijā ir augsts autentiskuma līmenis- ir daudz oriģinālu un nepārveidotu objektu, tāpēc arī mantojuma saglabāšanas darbs ir grūtāks nekā citās valstīs. Pēdējos 20 gados ir diezgan daudz pazaudēts, darām visu, lai saglabātu pašlaik esošo.

Cik procentu mantojuma laika gaitā zūd neatgriezeniski?
Eiropā nav nevienas valsts, kurā laika gaitā daļa mantojuma neietu bojā. Tas ir neizbēgami. Taču jācenšas, lai zaudējuma procents būtu pēc iespējas mazāki un netiktu zaudētas ļoti lielas vērtības. Kopumā mantojuma tehniskais stāvoklis valstī ir labs- neskatīsimies uz nodrupušām fasādēm un tamlīdzīgiem sīkumiem.
Ja runājam par cipariem- 1% ir daļēji vai pilnīgi bojā gājuši objekti, 18%- labā stāvoklī, 43%- apmierinošā stāvoklī, 34%- sliktā stāvoklī, 4%- avārijas stāvoklī. Tie nav slikti rādītāji. Vissliktākajā stāvoklī ir pilsdrupas, muižas un pilis. Šeit lielākā problēma ir nauda.

Cik daudz līdzekļu pašlaik piešķir valsts un cik būtu nepieciešams?
Valsts budžeta piešķirtā nauda ir aptuveni viena desmitā daļa no nepieciešamā minimuma. Mēs saprotam mūsu valsts ekonomiskās iespējas. Taču arī likumdevējiem un valdībai vajadzētu izprast, ka kultūras mantojums ir ekonomiska vērtība. Tā ir nedaudz apputējusi nauda, kas kaut kur guļ un netiek izmantota. Jo vairāk naudas iegulda mantojumā, jo vairāk tā nāk atpakaļ budžetā- objekta apskatē cilvēks naudu iztērē vairākkārt- braucot (pērkot benzīnu), pusdienojot, nopērkot biļeti, maksājot par naktsmājām u.tt.- no tā visa tiek maksāti nodokļi valsts kasē. Spilgts piemērs ir Vecrīga- tur ik dienas apgrozās liels skaits tūristu, daudzas firmas vēlas birojus tieši šeit. Tā ir pievilcīga vide, kas tiek lietota un pelna naudu. Ceru, ka pienāks brīdis, kad šo nodokļu naudu mantojums sāks saņemt atpakaļ no valsts.

Varbūt šajā situācijā vairāk vajadzētu domāt par privātā kapitāla, sponsoru piesaistīšanu?
Tas jau tiek darīts. Likumdošanā ir teikts, ka par pieminekļa uzturēšanu un saglabāšanu ir atbildīgs tā saimnieks. Valsts veic kontroles funkciju un mēģina palīdzēt. Domāju, ka pēdējos piecos gados attieksme pret mantojumu ir uzlabojusies. Ir beigusies sociālisma laika pieeja, kad tika uzskatīts, ka piemineklis ir sastingusi vērtība, kuru nedrīkst lietot un pārveidot. Piemineklis nedrīkst būt muzejiski sastindzis.
Problēmas rodas, ja īpašnieks nepietiekami pārzina mantojuma saglabāšanas filozofiju. Naudas ieguldīšana nereti iznīcina lielas vērtības- nauda ir jāprot ieguldīt tā, lai maksimāli tiktu saglabāts oriģināls. Mūsu cilvēku izpratne ir nepietiekama, tāpēc atbildīgajām institūcijām ir daudz darba, lai visu uzraudzītu.

Ko vainosim pie nepietiekamās izpratnes?
Uzskatu, ka nav pareizi vainot pašus cilvēkus. Tās ir padomju laika sekas- tad eksistēja daudzi dažādi ierobežojumi un liegumi. Neatkarības atgūšanas laikā pieminekļi ieguva jaunus īpašniekus, kuriem ne vienmēr ir liela mīlestība pret konkrēto objektu. Izpratnei nepieciešams laiks.

Viens no lielākajiem rīdzinieku lepnumiem ir Vecrīga.
Rīga ir iekļauta UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Rīgas vērtība ir ne tikai Vecrīga. Pilsēta UNESCO sarakstā iekļuva ar jūgendstila kvalitāti. Līdz ar to unikālā teritorija ir daudz plašāka par Vecrīgu. Tādas pilsētas kā Vecrīga Eiropā ir vairākas, bet tādas, kā Rīga kopumā, vairāk nav. Līdz ar to man kā speciālistam šķiet, ka Vecrīga pati par sevi nav pati lielākā vērtība, bet vērtība ir kopumā, ko veido viduslaiku apbūve, bulvāru loks, apzaļumojuma sistēmas, jūgendstila un koka apbūve.

Vai unikālajā Rīgas daļā, t.sk. Vecrīgā, būtu pieļaujama jaunu ēku būvniecība?
Kultūras mantojums ir patiesas autentiskas vērtības bez jebkādām falsifikācijām. Katrs laiks atstāj pēdas telpā. Katram laikam ir raksturīga sava arhitektūra. Pilsēta nav un nedrīkst būt sastingusi, tā attīstās un mainās. Rīga ir vērtīga ar dažādu laiku arhitektūru- tas viss kopā veido unikālu kolekciju. Mēs tagad nevaram pielikt punktu un pateikt, ka tālāk vairs nekas neattīstīsies. Vietās, kur apbūve ir zudusi, ir pieļaujama jaunu ēku būvniecība atbilstoši mūsdienu arhitektūras prasībām. Tām nevajadzētu būt kopijām vai replikām ar skatu atpakaļ. Esmu kategoriski pret tādu pieeju. Modernajiem risinājumiem ir jāiekļaujas esošajā vidē ar apbūves mērogu raksturu un arhitektūras radīto noskaņu. Es neuzskatu, ka Vecrīgu būtu jāatstāj mierā. Lai saglabātu pilsētbūvniecisko sistēmu, ir jāaizpilda tukšie robi. VKPAI ir izstrādājusi pilsētas attīstības koncepciju.

Nesen valsti pāršalca ziņa par ugunsgrēku Cesvaines pilī. Kam vajadzētu uzņemties vainu par šo gadījumu?
Tā bija liela nelaime. Domāju, ka tā ir konkrētu vietējo pils apsaimniekotāju vaina. Attiecīgie ugunsdzēsības dienesti jau bija izteikuši brīdinājumus. Pilī nebija sakārtotas elementāras lietas. Ja objektam nav atbildīga saimnieka, sekas ir šādas. Nevienas kontrolējošās iestādes spēkos nav izsekot līdzi katram sīkumam. Tagad ugunsdrošības jautājumiem citos objektos tiek pievērsta lielāka vērība- acīmredzot tā bija mācība arī citiem.

Ko tālāk?
Tagad ir jāatjauno jumts, jārestaurē pils. Rodas nākamais jautājums- kā izmantot pili? Pašvaldība iesaka tur izvietot vietējās kultūras iestādes un citas savas vajadzības. Es domāju, ka pili vajadzētu veidot kā kultūras tūrisma objektu. Valsts ir piešķīrusi lielus līdzekļus pils atjaunošanai, taču redzam, ka pašvaldībai nav savas koncepcijas. Mēs devām savus ieteikumus, kā labāk rīkoties, taču pašvaldība tik un tā visu izdara pa savam.

Jūsu vārds joprojām bieži tiek minēts "Saules akmens" sakarā. Kāda ir šī stāsta Jūsu versija?
1997.gadā liela daļa Rīgas teritorijas tika iekļauta UNESCO sarakstā. Tika iesaistītas visas ieinteresētās puses, lai lemtu par pilsētas tālāko attīstību, tika nolemts izstrādāt detalizētu vēsturiskā centra plānojumu, to uzņēmās izdarīt Rīgas Dome. Tā kā plānojuma izstrādāšana kavējās, VKPAI izstrādāja savu konceptuālu dokumentu "Vīzija 2020", kurā tika izklāstītas pamatidejas pilsēta attīstībai, piedāvātas iespējas būvniecības attīstībai Rīgā. VKPAI viena pati nevar aizpildīt tukšumu plānošanā, ja pārējās puses neiesaistās. Liela daļa investoru vēl nenāk šejienes tirgū, jo gaida gatavu plānu, kur, ko un kā drīkst būvēt, viņi negrib riskēt. Ir nepieciešami skaidri "SPĒLES NOTEIKUMI".

Foto: Eiropā valda uzskats, ka 70% mantojuma iet bojā apzinātas cilvēku darbības rezultātā un tikai 30% naudas trūkuma dēļ; autors: Eiropā valda uzskats, ka 70% mantojuma iet bojā apzinātas cilvēku darbības rezultātā un tikai 30% naudas trūkuma dēļ

Acīmredzot ir jārodas šādiem "saules akmens" gadījumiem, lai visi sarosītos un lietas pavirzītos uz priekšu.
Tas ir ļoti smags gadījums. Visi zināja prasības apbūvei šajā vietā. Jau iepriekš bija notikušas diskusijas par augstceltņu būvniecību šajā rajonā. Tika noteikts, ka jebkura būvniecība minētajā vietā ir jāsaskaņo ar VKPAI. Konkrētiem uzņēmējiem bija vai nu jāgriežas pie mums vai vienkārši jāapiet mūs. Viņi izvēlējās otro variantu. Mēs to pamanījām, kad bija jau izrakta būvbedre. Ja mēs būtu informēti laikus, nekas tāds nenotiktu. Šīs jautājums tika izskatīts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma komitejas 27. sesijā, pieņemtais lēmums nav Latvijai glaimojošs. Tagad ir jādomā, ko darīt, lai neapkaunotu Latvijas vārdu.
Uzskatu, ka ir svarīgi labākās un skaistākās pilsētas vietas atstāt pilsētas vai valsts īpašumā nākotnes attīstībai. Šobrīd nav naudas, lai tur būvētu, bet vienmēr tā nebūs. Nauda radīsies. Labs saimnieks labāko vienmēr atstāj sev. Pie mums ir otrādi.

Vai VKPAI darbības laikā ir bijuši gadījumi, kad apturat nozīmīgus objektus?
Jā, tādu ir bijis daudz. Man nāk prātā gadījums, kad tika paredzēts stacijas laukumā būvēt augstceltni, kas līdzīga "Reval Hotel Latvija", mēs to apturējām, jo tādā ēka neiederētos minētajā vietā un sabiedrība būtu šokā. Augstceltņu būvniecība bija paredzēta arī Republikas laukumā, arī to mēs nepieļāvām. Agresīvi vai muļķīgi attīstības priekšlikumi tiek ierosināti regulāri un visbiežāk tos sabiedrība neierauga, jo izdodas tos apturēt. Uzskatu, ka arī Rātsnams ir apkaunojums Rīgas pilsētai- tur ir veidotas senlaicīgas fasādes, bet mūsdienīgs stiklotu konstrukciju jumts. Tās ir lielas pretrunas. Mēs cīnāmies par vēsturiskā centra kvalitātes saglabāšanu, taču jāsaprot, ka nevaram aizstāt arī visu citu dienestu darbību.
Mēs nepildām pilsētas galvenā plānotāja vai galvenā arhitekta lomu un līdz ar to šajās jomās varam tikai norādīt pieļautās kļūdas, bet nevaram par tām atbildēt.

Projektu apturēšana ir visai riskants un drošs solis. Vai Jums nav nācies izjust to uz savas ādas?
Jā, ne jau velti savā mājā esmu ierīkojis signalizāciju. Braucot automašīnā dažkārt ir jāskatās, vai kāds neseko. Arī draudīgi telefona zvani nav nekas neparasts manā dzīvē. Ir bijuši gadījumi, kad naktī vairākas reizes iedarbojas signalizācija. Tā ir nervoza atmosfēra. Es gan ceru, ka tas drīz beigsies ir jau pieņemts Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums. Ceru, ka tiks izstrādāts pilsētas plānojums un tad visiem būs vienādi atklāti un skaidri spēles noteikumi un nebūs tā, ka vispirms uzbūvē un pēc tam meklē vainīgos.

Linda Tunte,
www.building.lv