Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un Itālijā
Būvenerģētika Ēku energoveiktspējas noteikšanas, energoefektivitātes un arī energosertifikācijas jautājumi daudzās Eiropas Savienības valstīs enerģētikas politikas veidotāju uzmanības lokā nonākuši relatīvi nesen: īsi pirms Ēku energoefektivitātes direktīvas pieņemšanas 2003. Šis dokuments uzliek par pienākumu visām Savienības dalībvalstīm izstrādāt un ieviest ēku energoveiktspējas noteikšanas kritērijus, kā arī izstrādāt metodiku, pēc kuras veicama ēku energosertifikācija un nosakāma to energoefektivitātes pakāpe.
Foto: Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un Itālijā; autors: Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un ItālijāLai arī pēdējais direktīvas ieviešanas termiņš jau sen ir pagājis, vairums ES valstu iesniegušas Eiropas Komisijā (EK) oficiālu lūgumu pagarināt direktīvas prasību ieviešanas termiņu vēl uz trim gadiem.
Tomēr starp vecajām dalībvalstīm – ēku energoveiktspējas pasākumu ieviešanas pionierēm –skaitliski ir vairāk tādu, kam uzkrātā pieredze palīdzējusi ne tikai veiksmīgi izpildīt direktīvas izvirzītās prasības noteiktajos termiņos, bet arī gūt zināmas dividendes no šāda "federālā likumdošanas akta" ieviešanas.
Tās ir valstis, kur būvniecības un ēku renovācijas sektors ir cieši un nesaraujami saistīts ar to energoefektivitātes nodrošinājumu – valstis, kur ēku projektēšana, būvniecība, renovācija un inženiertehniskā apsaiste iet roku rokā.
Viena no veiksmīgākajām šajā jomā noteikti ir Francija.
Ievērības cienīgs ir arī Itālijas piemērs.
Ēku energoefektivitātes politikas galvenie aspekti ES
"Ēku energoefektivitāte" un "ēku energoveiktspēja" – šie termini jau vismaz desmit vai piecpadsmit gadus ir bijuši pazīstami lielākajā daļā ES valstu, proti, vecajās dalībvalstīs.
Turklāt doma pievērsties šim energoresursu taupīšanas segmentam ir bijusi objektīvi predisponēta (dažādos laikos veikti pētījumi rāda, ka aptuveni 40 % visu ES patērēto energoresursu tiek tērēti ēku ekspluatācijai).
Nīderlandē, Dānijā, Lielbritānijā, Francijā un citās ES dalībvalstīs ēku energoveiktspējas reglamentācijas likumdošanas izstrāde aizsākās krietni pirms EK konsultāciju sākuma. Jāuzsver, ka ieinteresēti šādu kritēriju izstrādē un ieviešanā bija ne tikai ēku apsaimniekotāji un iedzīvotāji, bet arī būvnieki un inženiertehnisko komunikāciju projektētāji.
Foto: Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un Itālijā; autors: Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un ItālijāAr ko interesants Francijas piemērs?
Ēku energoefektivitātes kritēriju iekļaušanai Francijas likumdošanas aktos ir vairāk nekā desmit gadus ilga vēsture, bet pirmās konsultācijas un aktivitātes ēku energoveiktspējas minimālo prasību noteikšanā saistāmas ar aizvadītā gadsimta astoņdesmito gadu vidu.
Nevalstiskā iniciatīva
1986.gadā QUALITEL (nevalstiska organizācija, kas darbojās būvniecības un būvuzraudzības jomā) saņēma pirmo Valsts Standartizācijas un sertifikācijas padomes atļauju ieviest Label Qualitel standartu jaunu ēku energoveiktspējas kritēriju noteikšanai.
Šie standartizācijas kritēriji tika noteikti pēc sekojošām pozīcijām: telpu akustiskie rādītāji, enerģijas izmaksas apkurei un ūdens uzsildīšanai, apsaimniekošanas izdevumi, elektroinstalāciju apkopes izdevumi, santehnikas tīklu uzturēšanas izmaksas un telpu termālais komforts (thermal comfort) vasaras periodā.
Standartizācijas sistēmas pamati
Standartizācijas rezultāti tika piesaistīti vienkāršai vērtēšanas sistēmai – no 1 līdz 5 ballēm (ļoti vāji – izcili).QUALITEL standartizācijas programmas ieviešanas laikā 1987. gadā tika radīta pirmā speciālā ēku energosertifikācijas metodika, pēc kuras laika posmā no 1991 .līdz 1996. gadam (pēc ēku energoefektivitātes noteikšanas normatīvo aktu paketes, un tai sekojošā ēku energoefektivitātes likuma pieņemšanas) tika sertificētas 140 000 ēkas.
Pirmās datorizētās ēku energopatēriņa kalkulācijas sistēmas izstrāde
20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Francijas Enerģētikas Aģentūra (ADEME) izstrādāja arī pirmo datorizēto ēku energopatēriņa kalkulācijas sistēmu (balstīta uz Minitel – franču interneta priekšteča – bāzes).
Ar šīs sistēmas palīdzību varēja veidot optimālu vienas ģimenes mājas gada energopatēriņa struktūru (kWh), kā izejas datus izmantojot reālās (testējamās) ēkas rādītājus. Aprēķināts, ka no1995. gada, kad sistēma kļuva pieejama lietotājiem, to ik mēnesi izmanto aptuveni 400 cilvēku.
Foto: Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un Itālijā; autors: Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un ItālijāProblēmjautājumu ieskicējums
Galvenās problēmas, ar ko sākotnēji nācās saskarties ēku energoefektivitātes un veiktspējas noteikšanas sakarā, bija būvniecības sektorā valdošās šaubas par šādu kritēriju izstrādes nepieciešamību, kā arī divu lielo kompāniju – Electricite de France un Gaz de Franc – apgrūtinātā vienošanās par enerģijas patēriņa vienībām, kurās efektivitātes līmenis būtu izsakāms.
Pirmās problēmas risinājums tika panākts samērā ātri, jo objektīvais energoresursu cenu kāpums, kas deviņdesmito gadu beigās arvien vairāk bija izjūtams visās valsts tautsaimniecības jomās, vārda tiešā nozīmē piespieda būvniecības sektora atbildīgās amatpersonas un arī būvniecības kompānijas piekrist konsultācijām vispusīgi pieņemamu un objektīvi pamatotu ēku energoveiktspējas kritēriju noteikšanai (sfērā, kas attiecināma tieši uz būvniecību un renovāciju).
Šie kritēriji tika izstrādāti tik pamatīgi un kvalitatīvi, ka vēlāk tos par pamatu savai metodikai pārņēma citas ES valstis (piemēram, Nīderlande un, ar nelielām, objektīvi nepieciešamām lokālām korekcijām, Itālija).
Arī enerģijas patēriņa vienību jautājums tika atrisināts, izstrādājot kopējā enerģijas patēriņa koeficienta noteikšanas metodi, kas turpmākajos gados tika atzīta arī citu Eiropas valstu ēku energoefektivitātes likumdošanā.
Foto: Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un Itālijā; autors: Eiropas Savienības ēku energoefektivitātes politikas izstrāde un iedzīvināšana: 20 gadu pieredze Francijā un ItālijāSAVE un jaunie ēku energoveiktspējas parametri
1996. gadā, SAVE direktīvas iedzīvināšanas gaitā tika noteikti konkrēti, strikti jauno ēku energoveiktspējas parametri (summējot būvniecības un ekspluatācijas kritērijus).
Tajā pašā gadā nacionālajā likumdošanā tika iestrādāti pirmie ēku energoveiktspējas noteikšanas kritēriji (ar pieļaujamā maksimuma un minimuma atzīmi), kas attiecināmi uz visām valstī esošajām ēkām (izņemot nedaudzus industriālos un lauksaimniecības objektus).
Aprēķini tika veikti pēc vairāku gadu gaitā izstrādātas metodikas.
Siltuma zudumu jautājums ēkās – aktualitāte Nr.1
No 2000. līdz 2003. gadam Francijā tika aktualizēts īpaši jūtīgais un sāpīgais jautājums par siltuma resursu zudumu ēkās, kas cieši saistīts ar inovatīvu, bieži vien konkrētiem klimatiskiem apstākļiem nepiemērotu, ēku konstrukciju ienākšanu būvniecības apritē.
Ēkas, kuru arhitektoniskie risinājumi neparedz adekvātu ārsienu siltināšanu, ēkas ar milzīgām stiklotām fasādēm, tām pielāgojamie energoefektivitātes kritēriji, tāpat kā ēku siltumapgādes lokalizācija (iekšējās aizdedzes (internal combustion) un Stirlinga tipa ģeneratori, mikroturbīnas, tvaika turbīnas un, iespējams, ūdeņraža energoagregāti (tā dēvētās degvielas šūnas)) un decentralizācija (ES ilgtermiņa programma European Local Electricity Production (ELEP), kuras ietvaros tiek veikts nozīmīgs analītiskās pētniecības darbs plašāku decentralizētās enerģijas ražošanas pasākumu atbalstam un stimulēšanai) šobrīd ir franču būvenerģētiķu uzmanības degpunktā.
Turpinājums sekos.
Latinzenieris.lv / "Enerģija un Pasaule"
