Ēku energoveiktspējas noteikšana un energosertifikācija Francijā
Ēku energoefektivitātes kritēriju iekļaušana Francijas likumdošanas aktos saistāma ar vairāk kā desmit gadus ilgu pagātni, bet pirmās konsultācijas un aktivitātes, ēku energoveiktspējas minimālo prasību noteikšanā – aizvadītā gadsimta astoņdesmito gadu vidu.
Foto: Ēku energoveiktspējas noteikšana un energosertifikācija Francijā; autors: Ēku energoveiktspējas noteikšana un energosertifikācija FrancijāĒku energoefektivitātes kritēriju iekļaušana Francijas likumdošanas aktos saistāma ar vairāk kā desmit gadus ilgu pagātni, bet pirmās konsultācijas un aktivitātes, ēku energoveiktspējas minimālo prasību noteikšanā – aizvadītā gadsimta astoņdesmito gadu vidu.
1986.gadā QUALITEL (nevalstiska organizācija, kas darbojās būvniecības un būvuzraudzības jomā) saņēma pirmo valsts standartizācijas un sertifikācijas padomes atļauju ieviest Label Qualitel standartu jaunu ēku energoveiktspējas kritēriju noteikšanai. Šie standartizācijas kritēriji tikai noteikti, vadoties pēc sekojošām pozīcijām: telpu akustiskie rādītāji, enerģijas izmaksas apkurei un ūdens uzsildīšanai, apsaimniekošanas izdevumi, elektroinstalāciju apkopes izdevumi, santehnikas tīklu uzturēšanas izmaksas un telpu ‘termālais komforts" (thermal comfort) vasaras periodā. Standartizācijas rezultāti tika piesaistīti vienkāršai vērtēšanas sistēmai – no 1 līdz 5 ballēm (ļoti vāji – izcili).QUALITEL standartizācijas programmas izvēršanas laikā 1987.gadā tika radīta pirmā speciālā ēku energosertifikācijas metodika, pēc kuras laika posmā no 1991.-1996.gadam (pēc ēku energoefektivitātes noteikšanas normatīvo aktu paketes, un tai sekojošā ēku energoefektivitātes likuma pieņemšanas) tika sertificētas 140 000 ēkas.
20.gadsimta 90 – to gadu sākumā Francijas Enerģētikas Aģentūra (ADEME) izstrādāja arī pirmo datorizēto ēku energopatēriņa kalkulācijas sistēmu (balstīta uz Minitel – franču interneta priekšteča, bāzes). Ar šīs sistēmas palīdzību varēja veidot optimālu vienas ģimenes mājas gada energopatēriņa struktūru (kWh), kā izejas datus izmantojot reālās (testējamās) ēkas rādītājus. Aprēķināts, ka kopš sistēma kļuvusi pieejama lietotājiem 1995. gadā, to ik mēnesi izmanto aptuveni 400 cilvēku.
Galvenās problēmas, ar ko sākotnēji nācās saskarties ēku energoefektivitātes un veiktspējas noteikšanas sakarā, bija būvniecības sektorā valdošās šaubas par šādu kritēriju izstrādes nepieciešamību, kā arī divu lielo kompāniju – Electricite de France un Gaz de France apgrūtinātā vienošanās par enerģijas patēriņa vienībām, kurās efektivitātes līmenis būtu izsakāms. Pirmās problēmas risinājums tika panākts salīdzinoši drīz, jo, objektīvais energoresursu cenu kāpums, kas arvien vairāk 90 – to gadu beigās bija izjūtams visās valsts tautsaimniecības jomās, tiešā vārda nozīmē piespieda būvniecības sektora atbildīgās amatpersonas un arī būvniecības kompānijas piekrist konsultācijām vispusīgi pieņemamu un objektīvi pamatotu ēku energoveiktspējas kritēriju noteikšanai (sfērā, kas attiecināma tieši uz būvniecību un renovāciju). Šie kritēriji tika izstrādāti tik pamatīgi un kvalitatīvi, ka vēlāk tos par pamatu savai metodikai pārņēmušas citas ES valstis (piemēram, Nīderlande un, ar nelielām objektīvi nepieciešamām ‘lokālām’ korekcijām - Itālija).
Foto: Ēku energoveiktspējas noteikšana un energosertifikācija Francijā; autors: Ēku energoveiktspējas noteikšana un energosertifikācija FrancijāArī enerģijas patēriņa vienību jautājums tika atrisināts, izstrādājot kopējā enerģijas patēriņa koeficienta noteikšanas metodi, kas turpmākos gados "nostrificēta" arī citu Eiropas valstu ēku energoefektivitātes likumdošanā.
1996. gadā, t.d. SAVE direktīvas iedzīvināšanas gaitā, tika noteikti konkrēti, strikti jauno ēku energoveiktspējas parametri (summējot būvniecības un ekspluatācijas kritērijus). Tajā pat gadā nacionālajā likumdošanā tika iestrādāti pirmie ēku energoveiktspējas noteikšanas kritēriji (ar pieļaujamā maksimuma un minimuma atzīmi), kas attiecināmi uz visām valstī atrodošajām ēkām (izņemot nedaudzus industriālos un lauksaimniecības objektus). Aprēķini tika veikti pēc vairāku gadu gaitā izstrādātas metodikas.
No 2000. – 2003.gadam Francijā aktualizēts īpaši jūtīgais un sāpīgais siltuma resursu zuduma jautājums ēkās, kas cieši saistīts ar inovatīvu, bieži vien konkrētiem klimatiskiem apstākļiem nepiemērotu, ēku konstrukciju ienākšanu būvniecības apritē.
Ēkas, kuru arhitektoniskie risinājumi neparedz adekvātu ārsienu siltināšanas pasākumu veikšanu, ēkas ar milzīgām stiklotām fasādēm – tām pielāgojamie energoefektivitātes kritēriji, tāpat kā ēku siltumapgādes lokalizācija (iekšējās aizdedzes (internal combustion) un Stirlinga tipa ģeneratori, mikro turbīnas, tvaika turbīnas un, iespējams, ūdeņraža enegoagregāti (t.d. degvielas šūnas)) un decentralizācija (ES ilgtermiņa programma European Local Electricity Production (ELEP), kuras ietauvos tiek veikts nozīmīgs analītiskās pētniecības darbs plašāku decentralizētās enerģijas ražošanas pasākumu atbalstam un stimulēšanai) šobrīd ir franču būvenerģētiķu uzmanības degpunktā.
