Elektroenerģiju ģenerēs, izmantojot no kūtsmēsliem iegūtu biogāzi
Foto: Elektroenerģiju ģenerēs, izmantojot no kūtsmēsliem iegūtu biogāzi
Koģenerācijas elektrostacijai "Mežacīruļi" paredzēts neparasts vietējais kurināmais – biogāze, ko iegūs no fermas kūtsmēsliem un saimniecības skābbarības kultūrām, ko raudzēs skābbarības tvertnēs, ziņo "Latvijas Avīze".
Jelgavas rajona Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecība "Mežacīruļi" "Lauku attīstības programmas 2007. – 2013. gadam" pasākuma "Atbalsts uzņēmumu radīšanai un attīstībai (ietverot ar lauksaimniecību nesaistītu darbību dažādošanu)" apakšpasākuma "Enerģijas ražošana no lauksaimniecības un mežsaimniecības izcelsmes biomasas" ietvaros šā gada 3. decembrī apstiprināšanai iesniedza drosmīgu projektu "Koģenerācijas elektrostacija "Mežacīruļi". Šai stacijai paredzēts neparasts vietējais kurināmais – biogāze, ko iegūs no fermas kūtsmēsliem un saimniecības skābbarības kultūrām, ko raudzēs skābbarības tvertnēs.
Uz jautājumu, vai nav bailes no tik liela un sarežģīta projekta, "Mežacīruļu" saimnieks Juris Cīrulis atbild: "1997. gadā Rāmavas izstādē, kad paņēmu amerikāņu traktoru "John Deere 6900", vienu no pirmajiem Latvijā, toreizējais televīzijas lauku korespondents Jānis Dimants neizpratnē jautāja – vai jūs saprotat, ko jūs darāt? Protams, toreiz risks bija liels, tehnika tik dārga, ka nedrīkstēju to uzticēt nevienam mehanizatoram, vienīgi pats sev un savam dēlam Pēterim, strādājām uz maiņām. Arī tagad, izšķiroties par daudz dārgākiem projektiem, vajadzīga liela drosme, bet cita ceļa taču nav un nemaz nevar būt."
Projekts ar milzīgu nozīmi
"Uz jauno projektu esam gājuši septiņus gadus," turpina J. Cīrulis. "Šobrīd tas ir ļoti aktuāls, jo visās vīlēs jūtam ekonomiskās krīzes spiedienus. Būtībā tieši tagad izšķiras – izdzīvos piena lopkopība un pārējā lauksaimniecība vai neizdzīvos. Attīstītajās rietumvalstīs jau kur tas laiks, kad lauku ražošana ir modernizēta. Mēs Latvijā, lai arī Eiropas Savienība mudina un atbalsta, vēl arvien minstināmies, baidāmies riskēt, baidāmies sasprindzināt spēkus. Es sadūšojos un atrotīju piedurknes. Mana elektrostacija, kuru darbinās biogāze no kūtsmēsliem un skābbarības kultūrām, taču būs nekas cits kā noslēgtais cikls enerģētikā un saimniecības ekoloģiskā sakārtošana. Beidzot mums jāsaprot, ka jāsaimnieko ne vien efektīvi, bet arī videi draudzīgi."
Saimnieks vedina aplūkot skābbarības tvertnes, kas nosegtas ar baltu plēvi un nostiprinātas ar vecām automobiļu riepām. Un skaidro, ka metānu, kas ir galvenā biogāzes sastāvdaļa, iegūšot no skābbarības kultūrām, kas kādu laiku būs atradušās raudzēšanas tvertnēs.
"Mums, lauku saimniekiem, jānovērtē Eiropas centieni palīdzēt izmantot Latvijas atjaunojamos energoresursus. Tomēr tā nav tikai zemnieku problēma, būtībā tā ir arī valsts politiski ekonomiskā problēma. Latvijā grib būvēt ogļu staciju vai dabas gāzes staciju. Bet ja mēs, lauksaimnieki, neizmantosim savas iespējas, ko dod kūtsmēsli un skābbarības kultūras, Latvijai var nepietikt arī ar divām ogļu stacijām. Ogles un gāze jāimportē, šo kurināmo cenas aug. Nu tad būsim tik gudri un izmantosim savu vietējo kurināmo, kas iegūts ar bioķīmijas palīdzību!"
Šā gada februārī J. Cīrulis Lauku attīstības programmas pasākuma "Lauku saimniecību modernizācija" konkursam iesniedza projektu "Slaucamo govju novietnes "Mežacīruļi" jaunbūve 400 govīm". Taču pēc sarindošanas atbilstoši projektu atlases kritērijiem finansējuma trūkuma dēļ projekta pieteikums tika noraidīts. Ar piebildi, ka uz atbalstu būs iespēja pretendēt atkārtoti.
Projektu pieteikumus raksta paši
Tā kā "Mežacīruļu" saimniekam Jurim Cīrulim ir zināšanas un darba pieredze dažādās lauksaimniecības nozarēs un viņa dzīvesbiedrei saimniecības projektu menedžerei Vijai Cīrulei augstākā izglītība bioloģijā un ķīmijā, turklāt vēl maģistra grāds pedagoģijā, projektus viņi izstrādā paši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka palīdzību sniedz bērni, kas ir izstudējuši un apguvuši dažādas mūsdienām nepieciešamās prasmes.
"Protams, tas, ka ar projektiem tiekam galā paši, nepatīk ne tirgotājiem, ne pasūtītājiem, ne tiem, kas projektu rakstīšanā iesituši roku," atzīst V. Cīrule. "Tam par iemeslu ir iesīkstējušais un reizēm pat speciāli propagandētais uzskats, ka zemniekam pašam tas jau nav pa spēkam. Bet mums ir! Ja paši darām, zinām, ko darām, bet, ja kāds palīgs vai pakalpojumu firma, reizēm tu, cilvēk, pats nesaproti, uz ko īsti esi gājis."
J. Cīrulis gan piebilst, ka, lai arī pašiem ir daudz zināšanu un liela pieredze, tik un tā reizēm viņi lūdzot kāda speciālista, piemēram, arhitekta vai būvnieka, konsultāciju. Un nenoliedzami, ka, ja nebūtu agrākās SAPARD projektu pieredzes, viņiem noteikti rastos dažādi samežģījumi.
Izrādās, Cīruļu ģimene jau labu laiku pirms Lauku attīstības programmas sākuma tikusi galā ar trim SAPARD projektiem. Jau pirmais no tiem ļāvis iegādāties graudu sējmašīnu "Airstar Primera DMC 601", traktoru "John Deere 6920 S", rulonu presi "KR 130 Mini Stop", rupjās lopbarības maisītāju izdalītāju "JF PA 12", graudu piekabi "LMR 12", rituļu smalcinātāju "ELHO Rotor Cutter 1500" un kūtsmēslu izkliedētājpiekabi "PTU 6.0/14A".
"Arī otrais SAPARD projekts mums deva iespēju tikt pie tehnikas no dažādām Eiropas valstīm – traktora ar frontālo iekrāvēju no Itālijas, kūts aprīkojumu iekārtām nepiesietai govju turēšanai no Polijas, piena dzesētāja no Francijas, iekārtas slaukšanas zāles pagarināšanai un modernizēšanai no Vācijas, zāles pļāvēja no Zviedrijas, fermas iekārtas vēja aizsardzībai un temperatūras regulēšanai no Somijas," tā J. Cīrulis. "Bet ar trešo SAPARD tikām pie 100 grūsnām telēm no Igaunijas."
"Mežacīruļu" saimnieki, kas apkopj 230 govju, 250 jaunlopu un apsaimnieko 650 hektārus zemes, vienā balsī apgalvo, ka viņiem projektu pieteikumus rakstīt bijis viegli, un tiem zemniekiem, kas vēl nav sadūšojušies vai arī jau raksta, iesakot nebaidīties un, sakopojot visus spēkus, apgūt pēc iespējas vairāk zināšanu un uzzināt visu nepieciešamo informāciju. Paši pagaidām par jaunu projektu nedomājot, finanšu piesaistei kādu citu Lauku attīstības programmas pasākumu neizmantošot. Kad nostabilizēšot saimniecību, tad gan metīšoties kādā jaunā projektā ar pilnu krūti. Iespējas taču nedrīkstot laist garām, tas saimniecībai un visai Latvijai būtu liels grēks.
Uz jautājumu, vai nav bailes no tik liela un sarežģīta projekta, "Mežacīruļu" saimnieks Juris Cīrulis atbild: "1997. gadā Rāmavas izstādē, kad paņēmu amerikāņu traktoru "John Deere 6900", vienu no pirmajiem Latvijā, toreizējais televīzijas lauku korespondents Jānis Dimants neizpratnē jautāja – vai jūs saprotat, ko jūs darāt? Protams, toreiz risks bija liels, tehnika tik dārga, ka nedrīkstēju to uzticēt nevienam mehanizatoram, vienīgi pats sev un savam dēlam Pēterim, strādājām uz maiņām. Arī tagad, izšķiroties par daudz dārgākiem projektiem, vajadzīga liela drosme, bet cita ceļa taču nav un nemaz nevar būt."
Projekts ar milzīgu nozīmi
"Uz jauno projektu esam gājuši septiņus gadus," turpina J. Cīrulis. "Šobrīd tas ir ļoti aktuāls, jo visās vīlēs jūtam ekonomiskās krīzes spiedienus. Būtībā tieši tagad izšķiras – izdzīvos piena lopkopība un pārējā lauksaimniecība vai neizdzīvos. Attīstītajās rietumvalstīs jau kur tas laiks, kad lauku ražošana ir modernizēta. Mēs Latvijā, lai arī Eiropas Savienība mudina un atbalsta, vēl arvien minstināmies, baidāmies riskēt, baidāmies sasprindzināt spēkus. Es sadūšojos un atrotīju piedurknes. Mana elektrostacija, kuru darbinās biogāze no kūtsmēsliem un skābbarības kultūrām, taču būs nekas cits kā noslēgtais cikls enerģētikā un saimniecības ekoloģiskā sakārtošana. Beidzot mums jāsaprot, ka jāsaimnieko ne vien efektīvi, bet arī videi draudzīgi."
Saimnieks vedina aplūkot skābbarības tvertnes, kas nosegtas ar baltu plēvi un nostiprinātas ar vecām automobiļu riepām. Un skaidro, ka metānu, kas ir galvenā biogāzes sastāvdaļa, iegūšot no skābbarības kultūrām, kas kādu laiku būs atradušās raudzēšanas tvertnēs.
"Mums, lauku saimniekiem, jānovērtē Eiropas centieni palīdzēt izmantot Latvijas atjaunojamos energoresursus. Tomēr tā nav tikai zemnieku problēma, būtībā tā ir arī valsts politiski ekonomiskā problēma. Latvijā grib būvēt ogļu staciju vai dabas gāzes staciju. Bet ja mēs, lauksaimnieki, neizmantosim savas iespējas, ko dod kūtsmēsli un skābbarības kultūras, Latvijai var nepietikt arī ar divām ogļu stacijām. Ogles un gāze jāimportē, šo kurināmo cenas aug. Nu tad būsim tik gudri un izmantosim savu vietējo kurināmo, kas iegūts ar bioķīmijas palīdzību!"
Šā gada februārī J. Cīrulis Lauku attīstības programmas pasākuma "Lauku saimniecību modernizācija" konkursam iesniedza projektu "Slaucamo govju novietnes "Mežacīruļi" jaunbūve 400 govīm". Taču pēc sarindošanas atbilstoši projektu atlases kritērijiem finansējuma trūkuma dēļ projekta pieteikums tika noraidīts. Ar piebildi, ka uz atbalstu būs iespēja pretendēt atkārtoti.
Projektu pieteikumus raksta paši
Tā kā "Mežacīruļu" saimniekam Jurim Cīrulim ir zināšanas un darba pieredze dažādās lauksaimniecības nozarēs un viņa dzīvesbiedrei saimniecības projektu menedžerei Vijai Cīrulei augstākā izglītība bioloģijā un ķīmijā, turklāt vēl maģistra grāds pedagoģijā, projektus viņi izstrādā paši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka palīdzību sniedz bērni, kas ir izstudējuši un apguvuši dažādas mūsdienām nepieciešamās prasmes.
"Protams, tas, ka ar projektiem tiekam galā paši, nepatīk ne tirgotājiem, ne pasūtītājiem, ne tiem, kas projektu rakstīšanā iesituši roku," atzīst V. Cīrule. "Tam par iemeslu ir iesīkstējušais un reizēm pat speciāli propagandētais uzskats, ka zemniekam pašam tas jau nav pa spēkam. Bet mums ir! Ja paši darām, zinām, ko darām, bet, ja kāds palīgs vai pakalpojumu firma, reizēm tu, cilvēk, pats nesaproti, uz ko īsti esi gājis."
J. Cīrulis gan piebilst, ka, lai arī pašiem ir daudz zināšanu un liela pieredze, tik un tā reizēm viņi lūdzot kāda speciālista, piemēram, arhitekta vai būvnieka, konsultāciju. Un nenoliedzami, ka, ja nebūtu agrākās SAPARD projektu pieredzes, viņiem noteikti rastos dažādi samežģījumi.
Izrādās, Cīruļu ģimene jau labu laiku pirms Lauku attīstības programmas sākuma tikusi galā ar trim SAPARD projektiem. Jau pirmais no tiem ļāvis iegādāties graudu sējmašīnu "Airstar Primera DMC 601", traktoru "John Deere 6920 S", rulonu presi "KR 130 Mini Stop", rupjās lopbarības maisītāju izdalītāju "JF PA 12", graudu piekabi "LMR 12", rituļu smalcinātāju "ELHO Rotor Cutter 1500" un kūtsmēslu izkliedētājpiekabi "PTU 6.0/14A".
"Arī otrais SAPARD projekts mums deva iespēju tikt pie tehnikas no dažādām Eiropas valstīm – traktora ar frontālo iekrāvēju no Itālijas, kūts aprīkojumu iekārtām nepiesietai govju turēšanai no Polijas, piena dzesētāja no Francijas, iekārtas slaukšanas zāles pagarināšanai un modernizēšanai no Vācijas, zāles pļāvēja no Zviedrijas, fermas iekārtas vēja aizsardzībai un temperatūras regulēšanai no Somijas," tā J. Cīrulis. "Bet ar trešo SAPARD tikām pie 100 grūsnām telēm no Igaunijas."
"Mežacīruļu" saimnieki, kas apkopj 230 govju, 250 jaunlopu un apsaimnieko 650 hektārus zemes, vienā balsī apgalvo, ka viņiem projektu pieteikumus rakstīt bijis viegli, un tiem zemniekiem, kas vēl nav sadūšojušies vai arī jau raksta, iesakot nebaidīties un, sakopojot visus spēkus, apgūt pēc iespējas vairāk zināšanu un uzzināt visu nepieciešamo informāciju. Paši pagaidām par jaunu projektu nedomājot, finanšu piesaistei kādu citu Lauku attīstības programmas pasākumu neizmantošot. Kad nostabilizēšot saimniecību, tad gan metīšoties kādā jaunā projektā ar pilnu krūti. Iespējas taču nedrīkstot laist garām, tas saimniecībai un visai Latvijai būtu liels grēks.