Energoefektīvā būvniecība – tās universālais iedalījums un potenciālā pielāgojamība Latvijas apstākļiem

Foto: Energoefektīvā būvniecība – tās universālais iedalījums un potenciālā pielāgojamība Latvijas apstākļiem; autors: Energoefektīvā būvniecība – tās universālais iedalījums un potenciālā pielāgojamība Latvijas apstākļiem

Energoefektīvā, jeb zema enerģijas patēriņa, būvniecība ir jēdziens, ar kuru bieži vien tiek apzīmēts visplašākā spektra enerģiju taupošu ēku veidi, kas, lai arī ir visai līdzīgi, tomēr niansēs būtiski atšķiras.
Galvenais, visus energfoefektīvās būvniecības ēku tipus vienojošais, faktors ir to energoresursu patēriņa līmenis – šajā pozīcijā tiek summēts gan ēkas siltuma, gan arī elektroenerģijas patēriņš uz vienu tās plātības kvadrātmetru gadā. Ne tikai Eiropā, bet arī ASV un Kanādā par energoefektīvu ēku tiek uzskatīta jebkura veida – sabiedriskā, komerciālā vai individuālā ēka, kuras enerģijas patēriņš gada laikā svārstās no 20-30 kWh/m2/gadā.
Šis enerģijas patēriņa daudzums ir ārkārtīgi neliels, un pēc būtības, neupurējot energoefektivitātes dēļ iekštelpu komfortu, Eiropā var tikt sasniegts vienīgi Centrālajos un Dienvidu reģionos. Skandināvijas un Eiropas ZA daļā – arī Baltijas valstīs, par optimālu energoefektīvas ēkas patēriņu būtu uzskatāmas 30-35 kWh/m2/gadā, tomēr arī šādi rādītāji, ņemot vērā sezonālās temperatūras svārstības un izteikto gadalaiku mainību, nav viegli sasniedzami.

Tikai dažās Eiropas valstīs šobrīd apstiprināti nacionālie zemas enerģijas patēriņu ēku standarti – visplašāk analizētie un pielietotie ir Vācijas "Zemas enerģijas patēriņa ēkas" (Niedrigenergiehaus) un Šveices nacionālais MINERGIE standarts.
Tie, attiecīgi paredz, ka par zemas enerģijas patēriņa ēkām uzskatāms būves, kuru enerģijas nepārsniedz 50 un 42 kWh/m2/gadā.

Tāpat, paralēli šiem visai liberālajiem standartiem, eksistē arī Vācijā izstrādātais un daudzās Eiropas valstīs ar nelielām atrunām akceptētais "Pasīvās, jeb īpaši zemas enerģijas patēriņa ēkas" (Passivhaus) standarts. Tas paredz, ka ēkas enerģijas patēriņam nebūtu jāpārsniedz 15 kWh/m2/gadā.

Lai panāktu ēkas atbilstību kaut vai visliberālākajiem enerģiju taupošas ēkas kritērijiem, jārēķinās ar to, ka enerģijas taupība jāuztver kā mērķis, nevis līdzeklis īpaši modernas un īpašas dzīves vides radīšanā.
Energoefektīvās ēkas koncepta iedzīvināšana ir komplekss, dārgs un arī tehniski komplicēts pasākums.
Energoefektīva ēka – tās ir īpaši projektētas un ekspluatētas ēkas inženiertehniskās sistēmas (īpaši karstā ūdens apgādes, apkures un ventilācijas sistēmas), atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana siltuma un elektroenerģijas ražošanai, tā ir lokālā enerģijas ģenerācija vai mikro koģenerācija, kā arī īpašas konstrukcijas un energoefektivitātes logu un durvju sistēmas.

Liela nozīme šo ēku enerģijas patēriņa režīma uzturēšanai ir arī tās arhitektoniskajam veidolam, būvniecībā izmantotājiem izolācijas un siltināšanas materiāliem, kā arī konstrukciju salaiduma vietu pareizai hermetizācijai.
Energoefektīva ēka kritēriju panākšana nevar tikt uzskatīts par inženiertehnisko projektētāju, būvnieku un projekta pasūtītāju pašmērķi – šāda veida ēkas galvenā sūtība ir kalpot cilvēkiem – tiem, kas tajā dzīvos vai uzturēsies, vecot darba pienākumus. Līdz ar to, iekštelpu komforta nosacījumiem jābūt adekvātiem – gan iekštelpu mitruma, vēdināšanas vai dzesēšanas, gan temperatūras režīmam jāatbilst cilvēka subjektīvā komforta prasībām.

Tomēr, ne vienmēr šāda ideāla kombinācija – ļoti augsta ēkas energoefektivitāte un optimāls iekštelpu komforts, ir viegli sasniedzama.
Šī mērķa sasniegšanai, izvēloties jebkuru no energoefektīvās būvniecības veidiem, projekta pasūtītājam jābūt gatavam investēt daudz lielākus līdzekļus ne tikai pašas ēkas projektēšanā un būvniecībā, bet galvenokārt, tās inženiertehnisko sistēmu izveidē.

Energoefektīvās būvniecības veidi ir dažādi, un dažādi ir jēdzieni un termini, ar kuriem tos apzīmē, tomēr, neiedziļinoties ļoti smalkās niansēs, iespējams izdalīt četrus būtiskākos energoefektīvās, jeb zema enerģijas patēriņa ēku tipus.
Pirmais ir tā dēvētā ekoloģiskā, jeb zaļā būvniecība; otrais – jau minētā pasīvā ēka, un trešais – nulles enerģijas ēkas, ko varam aplūkot vairāk teorētiski, ne praktiski gan Eiropas un citu valstu, gan, protams, arī Latvijas kontekstā.
Lai saprastu, ar ko būtiski atšķiras visi šie energoefektīvās būvniecības tipi, jāsniedz neliels, shematisks ieskats to galvenajos "taupības komponentos" – kādas iekārta, tehnoloģijas vai būvniecības un projektēšanas principi raksturīgi visām enerģiju taupošajām ēkām kopumā, un kuri raksturo tikai vienu vai divus minēto ēku tipus.

Turpinājums sekos.