"Esam piedzīvojuši dažādas attīstības stadijas, arī tādas, kad visiem izmaksāta alga, bet sev - nekā," atceras būvfirmas "Būvuzņēmums "Asme" direktors Dainis Mūsiņš

Ar būvfirmas "Būvuzņēmums "Asme" direktoru Daini Mūsiņu tiekamies Audēju ielas biroja telpās, kuras pavasarī paredzēts atstāt, pārceļoties uz Pārdaugavu. Teicienu par kurpnieku un zābakiem pēc gandrīz 10 gadu intensīva darba beidzot varēs apgāzt.


10 gadu garumā, kopš dibināšanas 1992. gadā, esam sasnieguši vērā ņemamu progresu, stabili aizņemot vidus nišu aiz Latvijas lielajiem 20 būvuzņēmumiem un pirms mazajām firmām. Strādājam vidēja mēroga būvniecības un rekonstrukcijas objektos, kur darbus pamatā finansē ārzemju investīcijas kompānijas. Ar dažām - Celcius Properties un jo īpaši - LWF (Londonas Daugavas vanagi), kuriem Latvijā pieder samērā daudz īpašumu, kam nepieciešama rekonstrukcija, restaurācija vai jāveic būvēšana - izviedojusies ilgstoša sadarbība. Kaut vai minam viesnīcu "Radi un draugi" Mārstaļu ielā, kurai 1992.gadā tika veikta ēkas rekonstrukcija, 1996.gadā jaunās ēkas būve (starp citu, pirmā jaunbūve Vecrīgā 2. neatkarības laikā!) un trešās ēkas būvniecība 2000.gadā; Electrolux Latvia biroju un noliktavas ēkas rekonstrukcija K.Barona ielā; Anglikāņu baznīcas renovācija un daudzi citi objekti.

Vai veicat visus būvniecības darbus?
Šis ir pirmais gads, kopš pašu spēkiem veicam pilnīgi visus darbus, lai gan lielajiem objektiem nepieciešamība pēc apakšuzņēmējiem joprojām būs. Cena, ko maksā par būvēšanu ir tika zema, ka, atdodot vēl daļu no tās vēl kādam, tu atrauj savai attīstībai. Turklāt zemā cena nosaka arī kvalitātes samazināšanos, ko vismaz savā firmā var kontrolēt.
Kurus darbus līdz šim neveicātģ Santehniskos. Pirms 5 gadiem gan nācās šādu nodaļu slēgt, bet mūsdienu nepieciešamība pierādīja tās vajadzību.

Paša sirdij tīkamākie objekti?
Šovasar pabeidzām darbus Peldu ielā 23, kur veicām gan restaurāciju, gan rekonstrukciju ar ļoti individuālu pieeju. 4 mēnešos grausts pārtapa patiešām ekskluzīvā viesnīcā. Vēl jāmin visi trīs "Radi un draugi" objekti, no kuriem katrs, gan rekonstruētā ēka, gan jaunbūves ir unikāls darbs.
Paralēli rekonstrukcijai, restaurācijai un būvniecībai, mēs nodarbojamies ar vecu ēku pamatu nostiprināšanu, izmantojot unikālu injekcijas mikropāļu metodi, kuru bez mums izmanto vēl tikai viena firma Igaunijā. Ievērojamākie veikumi ir Aldara ielas nams un Maikapara nams Rīgā.

Vai ir kāds(-i) objekts(-i), par kuru(-iem) gribētos teikt: "Mēs gan būtu uztaisījuši labāk!"?
Tā ir ļoti filozofiska lieta. Kad kādā no jaunajiem lielveikaliem tu redzi, kā celtnieki vēro kolēģu paveikto un katrs no viņiem domā, ka būtu izdarījis labāk, tā ir viena lieta, bet reālā tāme, pasūtītāja iegribas utt - pavisam cita. Tu jau redzi tikai rezultātu, bet ir tik daudz zemūdens akmeņu, par kuriem neesi informēts. Kaut vai tagad aplūkojot "Radi un draugi" 1.viesnīcas pirms 8-9 gadiem veiktos darbus, liekas, ka varēja daudz labāk, bet toreiz pat ģipškartonu nācās vest no Igaunijas. Mums, protams, interesē kolēģu veikums, taču kritizēt neko nevēlos.

Kompānijas, ar kurām sadarbojaties ciešāk?
Mums diez ko nepatīk strādāt cita pakļautībā un pēdējo 2 gadu laikā izdevies nebūt par apakšuzņēmēju nevienā objektā. Atrodoties kāda vadībā, tu esi pakļauts diktātam, kas dažkārt nav nemaz loģisks. Labāk pirmais puisis ciemā, nekā otrais pilsētā! - tāds varētu būt mūsu lozungs.

Vai kādas(-u) valsts(-u), vai kompāniju būvmateriāliem dodat īpašu priekšroku?
Man šķiet, ka pamatā visi produkti kļuvuši tik līdzvērtīgi, ka nekādu speciālu priekšroku nav vajadzības dot. Piemēram, krāsošanai izmantojam VivaColor krāsas, ar kurām panākam to pašu efektu, ko citi ar dārgākām. Cita lieta - dekoratīvā krāsošana. Apdares darbiem pamatā lietojam Knauf produkciju - dažādus apmetuma veidus, ģipškartonu.

Vai būvniecības apjomi Latvijā Jums šķiet ievērojami pieauguši?
Man grūti spriest par Latviju kopumā, jo pamatā sanāk strādāt Rīgā, bet tas, ko novēroju savā firmā, liecina, ka pēdējos 3 gados tempi ir manāmi pieauguši. Vēl 1998.gadā mums bija 3 darbu vadītāji, tagad - 5 projektu vadītāji un kādi 8 darbu vadītāji. Arī štati ir ievērojami pieauguši - no ap 50 kopumā pirms gadiem trim, līdz tam, ka pašlaik dažā objektā to ir vairāk nekā 200. Tai pat laikā šī straujā attīstība uzliek pienākumus - lai pilnvērtīgi varētu vadīt lielāku objektu darbus nepieciešams ISO sertifikāts, kura iegūšanai tagad apzināti strādājam pie stingra menedžmenta. Tas prasa daudz laika un pūļu, bet šķiet vērts.

Tā kā "Būvuzņēmumam "Asme" bieži sanāk strādāt tieši Vecrīgas objektos, ko domājat par būvniecības attīstību šajā pilsētas daļā?
Mēs jau neesam arhitekti vai mākslinieki... Kā pilsonis gan redzu, ka attīstības plāns nav izstrādāts un cilvēki, kam ir nauda, var atļauties visu ko. Dizains lai paliek arhitektu ziņā, lai gan arī tur nav nekādas vienprātības - viens Okupācijas muzeju sauc par vērtību, otrs - gatavs tūlīt pat norakt pazemē.

Globālās problēmas, ar kurām sastopaties? Daudzi būvnieki sūdzas par nepieciešamību "eļļot" ierēdņus valsts vai pašvaldības pasūtījuma iegūšanai.
Stingri vien eļļot... Lai gan valsts pasūtījums vēl nav nekas, salīdzinājumā ar to, kā pagājušajā vasarā nocīnījāmies par Pasaules bankas konkursu - lielāku bedri pat iedomāties nevar! Un viņi vēl brīnās, ka aizvien mazāk būvfirmu piesakās, un katru gadu tās ir citas. Pēc visiem kvalitātes un kvantitātes kritērijiem mēs vinnējām 3 konkursus, bet beigās diskvalificēja par visneiedomajamākajām lietām.

Piemēram?
Par komatiem. Nav runa ne par kādu loģiku. Mums ir 2 tāmnieki, kas nodarbojas aprēķiniem. Agrāk mēs vācām visu iespējamo mūsu nozares konkursu sludinājumus un pieteicāmies. Pilnīgi bezrezultatīva nodarbošanās 2 gadu garumā. Dažkārt pat paziņoja, ka it kā OK, bet pēdējā brīdī slēgtā sēdē pieņem lēmumu, ka nekā. Izanalizējot šo situāciju, nolēmām turpmāk nepiedalīties konkursos, par kuriem neesam pārliecināti. Piesakāmies tikai tad, ja esam daudzmaz droši, ka varētu to pasūtījumu iegūt. Protams, arī tad nav runa par kādu garantētu uzvaru, taču daudz reālāka tā ir gan. Profesionāli jau visi Latvijas būvnieki ir līdzīgi, jo strādnieku kontingents ir ierobežots - vienu dienu viņš strādā pie manis, otru - citā būvkompānijā, trešo - vēl citā, un tā viņi rotē.

Jebkura uzņēmuma pamatvērtība ir cilvēki. Vai varat atļauties viņus papildus izglītot?
Esmu gandrīz pats vecākais kompānijā. Visi projektu, darbu vadītāji ir vecumā līdz 30, tātad - cita enerģija, cita dziņa - iedod viņam biļeti uz attiecīgo izstādi, vai apmaksā semināru, un viņš kā sūklis uzsūks visu nepieciešamo. Neviens vairs nav jāmudina, jo saprot zināšanu nozīmību. Darba vadītājs ir ļoti atbildīga persona - viņam jāatskaitās gan saviem strādniekiem, gan administrācijai, gan klientam, un no tiem, kas to nav sapratuši, ir nācies šķirties.

Kā Jūs raksturotu savu vadības stilu?
Padotie jau saka, ka esmu bijis pārāk labs, tāpēc pēdējos 2 gados nācies kļūt stingrākam. Burkāna un pātagas princips - nekas labāks jau nav izgudrots. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka abas lietas jālieto saskanīgi, un neviena nedrīkst gūt virsroku. Cits strādā idejas, cits - materiāla stimula dēļ, taču šķiet, ka visi šeit esam sapratuši, ka tikai labs pašreizējais veikums atnesīs jaunu. Slikti strādāsi un nākamā darba nebūs vispār. Es jau vispār uzskatu, ka reklāma celtniecības nozarē nedarbojas vispār, varbūt ABC katalogs un jūsu portāls, jo tie ir šauri specializēti, bet labākās rekomendācijas var dot kaimiņš kaimiņam, kas bijis apmierināts ar mūsu darbu.

Kāda ir Jūsu darbdiena?
8.00 tā sākas šeit, birojā un ilgst līdz aptuveni septiņiem vakarā. Vasarā, gaišā laikā daudz produktīvāk strādājas. Lai gan pēdējos gados vairs nejūt būvniecības sezonas raksturu - visu, izņemot fasāžu un jumtu darbus, var veikt arī ziemā. Paradoksāli, bet visvairāk pasūtījumu ir tieši rudenī un ziemā.

Vai Jūs sevi sauktu par darbaholiķi?
Nē!

Tātad Jums atrodas laiks arī kādam vaļaspriekam?
Jā. Esmu gan strādājis 10 gadus, lai to atļautos. Man ir divi partneri, tāpēc bez satraukumu varu atstāt lietas un aizbraukt nedēļu atpūsties. Tā tas ir pēdējos divus gadus un uzreiz jūt, ka rodas pavisam cita atdeve, spēja paskatīties uz lietām no malas.

Kam tieši Jūs veltāt šo atpūtas laiku? Daudzi vadītāji apgalvo, ka tikai darbs ir viņu vaļasprieks un atpūta.
Makšķerēšanai - šogad pat 3 reizes biju; riteņbraukšanai; ziemā - slēpošanai, ar kuru gan sāku aizrauties kopš pagājušā gada. Domāju, ka patiesībā katram ir kāds vaļasprieks, varbūt tikai nevēlas vai kautrējas atklāt.

Tomēr ģimenei jau tāpat nesanāk veltīt pienācīgu daudzumu uzmanības?
Tā jau ir, ka viņi cieš visvairāk. Kaut vai biroja darba laiks, kas pakārtots klientam un atvērts tik ilgi, cik vajadzīgs - kaut līdz astoņiem deviņiem vakarā. Pēdējā laikā, gan mēģinu veltīt vairāk laika savējiem.

Ar ko nodarbojas Jūsu kundze?
Pēdējo gadu - mājsaimniece. Pirms tam 4 gadus bija pārvaldniece S.Bukinholta kompānijā.

...un jaunā paaudze?
...vēl mācās pamatskolā. Manā laikā jau daudzi neredzēja jēgu izglītībai, bet tagad robežas vaļā, ir iespējas braukt un novērtēt, cik daudz var panākt ar zināšanām. Kad beidzu RPI, zināju, ka pēc inženiera varēšu būt vecākais inženieris, tad iecirkņa vecākais inženieris, un viss - aldziņa no 120 līdz 200 rubļiem. Partijā negribēju stāties un arī nemaz nevarētu, jo rados leģionāri vai trimdā aizbraukušie, tāpēc griesti skaidri. Kaut vai angļu valoda, kas ideoloģijas dēļ tik atstāta novārtā un ko tagad man intensīvi jāapgūst, - jaunajiem tā lieta vispār neizraisa jautājumus.

Jūs jau pieskārāties izglītības tēmai. Cik gara bija karjera no RPI celtniecības inženiera diploma saņemšanas līdz būvfirmas vadītāja sēdeklim?
Patiesībā ceļš bija īss - pēc institūta 10 gados kļuvu no darbu vadītāja līdz vecākajam darbu vadītājam. Sākumā strādāju kādā iestādē, kurā vispār nebija, ko darīt - tikai saņemt aldziņu. Tā kā vēlējos tomēr redzēt reālus sava darba augļus, pārgāju uz kāda zivsaimniecības kolhoza celtniecības iecirkni. Šādi iecirkņi tajos laikos bija kas līdzīgs mazai firmai - savs budžets, nelimitētas algas, bet izstrāde pēc valsts normām - vārdu sakot, saimnieciskais aprēķins. Bija gan interesanti strādāt, jo salīdzinoši brīvi varēja rīkoties, gan labāki materiāli. Tur nostrādāju 7 gadus, līdz sākās kooperatīvu laiks un 1989.gadā jau biju nodibinājis savu. Gandrīz uzreiz sākām nodarboties ar būvniecību un to darām vēl šobaltdien. Esam piedzīvojuši dažādas attīstības stadijas, arī tādas, kad visiem izmaksāta alga, bet sev - nekā, arī maksātnespēju utt, bet tas viss mūs ir tikai saliedējis un stiprinājis.


Juris Rudenis,

www.building.lv