Iluzorās ainiņas pilsētā bez down-town
Jau vēlajos viduslaikos populārā tehnika trompe l’Oeil (acu apmāns) pašlaik pārdzīvo jaunu atdzimšanu. Tā nav sveša ne tikai Parīzes vai Berlīnes arhitektūrā, bet arī mūsu pašu Aizkrauklē – visjaunākajā Latvijas pilsētā, kuras vēsturiskā centra neesamību novada arhitekts Juris Letinskis kompensē ar krāšņām detaļām pilsētas ierindas hruščovku fasāžu un balkonu noformēšanā.
Jau vēlajos viduslaikos populārā tehnika trompe l’Oeil (acu apmāns) pašlaik pārdzīvo jaunu atdzimšanu. Tā nav sveša ne tikai Parīzes vai Berlīnes arhitektūrā, bet arī mūsu pašu Aizkrauklē – visjaunākajā Latvijas pilsētā, kuras vēsturiskā centra neesamību novada arhitekts Juris Letinskis kompensē ar krāšņām detaļām pilsētas ierindas hruščovku fasāžu un balkonu noformēšanā.
Tromplejs jeb acu apmāns – tas ir māksliniecisks attēls, kas rada realitātes ilūziju. Trompe l’Oeil tehnika kļuva moderna ne šodien, un pat ne vakar, bet gan teju aizvēsturiskajos laikos. Saskaņā ar kādu sengrieķu leģendu, divi mākslinieki – Zevskis un Parāzijs reiz sarīkojuši savstarpēju sacensību, kurš no viņiem visreālistiskāk attēlos vīnogu ķekaru. Pirmais savu darbu atklāja Zevskis: vīnogas viņa gleznā bija tik dabiskas, ka putni tās centās knābāt. Pieņēmis apsveikumus par savu veiksmīgo darbu, Zevskis lūdza sāncensi beidzot noņemt skrandās saplēsto pārklāju no viņa darba un parādīt savu veikumu. Strīdā uzvarēja Parāzijs: Zevska lūgumu viņš nekādi nevarēja izpildīt: pārklājs bija uzgleznots vēl reālāk nekā konkurenta vīnogu ķekars.
Stila trompe l’Oeil uzplaukums notika renesanses periodā: iluzorās gleznas greznoja ikvienas pils (palacco) fasādes, bet gleznotāji uz sienām zīmēja ne tikai oranžērijas un ainavas, bet pat arhitektūras detaļas un veselas "istabas". Galvenā prasība, kas tika izvirzīta stilam trompe l’Oeil, bija reālisms: tāpēc monumentālie gleznojumi ne tikai paplašināja telpu, bet nereti pat maldināja skatītāju. Pasaules literatūrā aprakstīts ne mazums gadījumu, kad viesi mēģinājuši "ieiet" iluzorajā galerijā, kas tika uzgleznota pēc saimnieka pasūtījuma.
Šodienas "mānekļi" daudzējādā ziņā turpina šīs tradīcijas, un par šā žanra izcilāko mākslinieku tiek uzskatīts franču gleznotājs Žilbērs Kudēns, kurš ar pseidoarkām, pseidovitrīnām, pseidokāpnēm un pat pseidotrotuāriem un pseidoielām rotā Francijas un Kvebekas kroplīgāa celtnes. Tie, kuri bieži mēdz apmeklēt Berlīni, labi pazīst daudzstāvu nama sienu pašā Oranienburgas centrā, kuru apgleznojis plašā sabiedrībā īpaši nezināms andergraunda autors par godu 2006. gada pasaules futbola čempionātam, kurš norisinājās Vācijā (foto). Mani ieinteresēja trompe l’Oeil tēma, bet diemžēl diezgan ilgi es pie mums, Latvijā, nevarēju atrast tai piemērus – pie mums sienas lielākoties "okupējuši" reklāmnieki, un šādu "mānekļu" mākslinieciskā vērtība (raugoties tieši no trompe l’Oeil viedokļa) arī ir atbilstoša, tāda popkorniska.
Bet reiz man izgadījās braukt cauri Aizkrauklei – pilsētiņai 80 kilometru atstatu no Rīgas un, man pašam par lielu izbrīnu, uz kādas nama sienas galvenajā – Lāčplēša ielā es ieraudzīju īsti eiropeisku "mānekli", kādu kaut kur Budapeštā vai Vīnē nebūtu uzskatījis par kaut ko pārsteidzošu, bet nepilnas stundas braucienā no valsts galvaspilsētas nekādi nebiju gatavs ieraudzīt. Daugava un tās paugurainie krasti, saules viegli izplūdušās kontūras miklajā gaisā, tā nesteidzīgi slēpjas aiz horizonta kaut kur upes pretējā krastā, aiz Jaunjelgavas – audekls 12 reiz 14 metru platībā, uz tā teju bikls (salīdzinājumā ar trompe l’Oeil milzu detaļām) Raiņa citāts: "Daugav’s abas malas mūžam nesadalās; ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu" nesagatavotu skatītāju saviļņo jau iztālēm.
Rajona centrā skatītais motivēja mani sameklēt Aizkraukles trompe l’Oeil "ideologu". Novada domē, kuras veidolu arī rotā "māneklis" (progresīvā pašvaldība monotoni pelēko fasādi izrotājusi ar "trompleja" logu ar sudrabotiem un oranžiem aizkariem), man laipni pateica galvenā arhitekta Jura Letinska koordinātes, un sarunā ar building.lv viņš pastāstīja, kā pilsētiņu bez down-town, bez vēsturiskā centra un patiesībā arī bez īpašas vēstures iespējams padarīt par vienu no moderni stilīgākajām reģiona apdzīvotajām vietām tikai pateicoties dekorēšanas darbiem (tas ir, būtībā ar minimāliem tēriņiem).
-Daugava neapšaubāmi ir manu darbu galvenais un vienīgais varonis, - stāsta arhitekts. – Mūsu pilsētiņa izveidojās tikai pateicoties Pļaviņu HES būvniecībai – tomēr līdztekus šim iepriecinošajam faktam ūdenskrātuves izveide saistīta ar daudziem neizbēgami nepatīkamiem seku faktoriem. No Zemes virsas pazuda Staburags, Pērses ūdenskritums, daudz skaistu dabas ainavu. Mans panno (es savu "darbu" dēvēju tieši par "panno") – tas galvenokārt ir atgādinājums par to, ka dabas vērtības cilvēkam ir ne mazāk svarīgas, kā, piemēram, ekonomiskās. Šādu ideju es loloju jau sen – līdz saņēmu priekšlikumu no Domes noformēt kāda daudzdzīvokļu nama baiso fasādi...
Interesanti, ka ar provinciālās Aizkraukles pilsētiņas trompe l’Oeil Juris Letinskis pat apsteidzis "mānekļu" modes atdzimšanu Eiropā un Kanādā: rajona centrā pirmā iluzorā ainava parādījās jau 1996. vai 1997. gadā. "Tehniski uzdevums bija šāds: jānovērš "estētiskās šausmas" Lāčplēša ielā 12. nama ziemeļu fasādē, - atceras J.Letinskis, - siena bija siltināta ar poliuretānu, kurš uz virsmas tiek uzklāts ar izsmidzināšanas metodi – ar vārdu sakot, pēc kāda laika ar šādu poliuretāna sienu ļoti veiksmīgi varēja biedēt Aizkraukles bērnus!"
Patlaban freskas tiek izgatavotas ar citu – tā dēvēto banneru tehnoloģiju, bet tolaik, 90-to gadu beigās, Aizkraukles galvenais arhitekts pats taisīja gan idejas skici, gan sadalījumu fragmentos. Metāla plāksnes metru uz pusotra tika grieztas no nerūsošā tērauda, un bija nepieciešams sadalīt krāsošanas laukumus tā, lai "puzle" saliktos pilnīgi pareizi. Rāmju paliktņi, kuros tika ievietotas atsevišķās audekla daļas, savukārt tika stiprināti pie īpaša rāmja uz fasādes.
"Māneklis" Lāčplēša ielā nepalika vienīgais trompe l’Oeil Aizkrauklē: līdztekus pseidolodziņiem ar sudrabotajiem un oranžajiem aizkariņiem uz Aizkraukles Domes sienas
(šo trompleju var uzskatīt par Letinska savdabīgu sveicienu mitoloģiskajam žanra radītājam – tam pašam sengrieķu māksliniekam Parāzijam) freskas parādījās vēl uz dažām celtnēm. Uz kāda nama attēlots Kalnaziedu pilskalns – līvu apmetne šodienas Aizkraukles vietā. Tomēr līdz jaunajai tūkstošgadei tas nenodzīvoja: asie vēji no Pļaviņu puses nesaudzē Aizkraukles daiļrades darinājumus, tāpēc to nodiluma dēļ bija spiesti noņemt.
-Ja arī panno ar Daugavu tehnisko novecos, man jau ir iestrādes jaunam, - stāsta Juris Letinskis. – To pašu varu teikt par Kalnaziedu pilskalnu. Pēdējos gados ar šādu fasāžu noformēšanu nodarbojas bankas, bet mākslinieciskiem audekliem pašvaldībai pietrūkst naudas. Tomēr mūsu Domei ir ļoti labvēlīga politika sadarbībā ar sponsoriem – tāpēc es rēķinos ar to, ka vairāku pilsētas ēku fasādes mainīs savu veidolu jau tuvākajā laikā. To noteikti sekmēs arī dzīvojamo namu siltināšanas programma, un tās ietvaros atradīsies darbs arī mākslinieciskajiem noformētājiem.
Pagaidām, gaidot līdzekļus un jaunus pasūtījumus, arhitekta ieguldījums pilsētas stila attīstīšanā aprobežojas ar rekomendācijām: "Aizkrauklē pastāv šāda prakse: uzņēmēji nereti konsultējas ar mani par dažādiem jautājumiem. Palīdzu, cik varu. Piemēram, izvēlamies krāsas un toņus. Es atkāpjos no "gammu stereotipiem", bēgu no ikdienas krāsu meklējumos – tā pilsētā rodas aci priecējošas detaļas, piemēram, koši dzelteni balkoniņi vecajās hrusčovkās. Reizumis man šķiet, ka mēs ģenētiski esam saradojušies ar pasteļtoņiem – bet pasaulē pastāv milzums citu krāsu un toņu! Paraugieties uz skandināviem, kuri, izvairoties no apnikušajiem gaiši brūnajiem un smilškrāsas toņiem, pilnā sparā spēlējas ar salikumiem – piemēram, zilais ar pelēko. Aizkraukle nav ne Kuldīga, ne Cēsis, nerunājot nemaz par Ventspili: mums nav vēsturiskā centra, un arhitektūras mantojuma neesamību tik modernā pilsētā iespējams kompensēt tikai ar kādām ļoti modernām un atšķirīgām iezīmēm. Pilsēta, kuras fasādēs rotaļājas krāsas – kāpēc tā nevarētu tapt par Aizkraukles īpatnību?"
Kopš 1996. gada, kad Aizkrauklē tika veidoti pirmie trompe l’Oeil, apritējuši 12 gadu – vesels Austrumu cikls. Jaunajā laika vītnē arhitekts Juris Letinskis iziet ar jaunu mērogu sapni: "Atzīstos, es ļoti ceru uz siltināšanas programmu. Gribas beidzot neaprobežoties nevis ar vienu sienu, bet izkrāso veselu namu." Ja Jurim tas izdosies – mūsu portāls noteikti uzrakstīs par cilvēka jauno darinājumu, kurš perifērijas Aizkrauklē par krietniem desmit gadiem apsteidzis trompe l’Oeil modi gan Eiropā, gan Kanādā.
Žurnālists Andrejs Beļajevs, Aizkraukle – Rīga
Autora foto
Tromplejs jeb acu apmāns – tas ir māksliniecisks attēls, kas rada realitātes ilūziju. Trompe l’Oeil tehnika kļuva moderna ne šodien, un pat ne vakar, bet gan teju aizvēsturiskajos laikos. Saskaņā ar kādu sengrieķu leģendu, divi mākslinieki – Zevskis un Parāzijs reiz sarīkojuši savstarpēju sacensību, kurš no viņiem visreālistiskāk attēlos vīnogu ķekaru. Pirmais savu darbu atklāja Zevskis: vīnogas viņa gleznā bija tik dabiskas, ka putni tās centās knābāt. Pieņēmis apsveikumus par savu veiksmīgo darbu, Zevskis lūdza sāncensi beidzot noņemt skrandās saplēsto pārklāju no viņa darba un parādīt savu veikumu. Strīdā uzvarēja Parāzijs: Zevska lūgumu viņš nekādi nevarēja izpildīt: pārklājs bija uzgleznots vēl reālāk nekā konkurenta vīnogu ķekars.
Stila trompe l’Oeil uzplaukums notika renesanses periodā: iluzorās gleznas greznoja ikvienas pils (palacco) fasādes, bet gleznotāji uz sienām zīmēja ne tikai oranžērijas un ainavas, bet pat arhitektūras detaļas un veselas "istabas". Galvenā prasība, kas tika izvirzīta stilam trompe l’Oeil, bija reālisms: tāpēc monumentālie gleznojumi ne tikai paplašināja telpu, bet nereti pat maldināja skatītāju. Pasaules literatūrā aprakstīts ne mazums gadījumu, kad viesi mēģinājuši "ieiet" iluzorajā galerijā, kas tika uzgleznota pēc saimnieka pasūtījuma.
Šodienas "mānekļi" daudzējādā ziņā turpina šīs tradīcijas, un par šā žanra izcilāko mākslinieku tiek uzskatīts franču gleznotājs Žilbērs Kudēns, kurš ar pseidoarkām, pseidovitrīnām, pseidokāpnēm un pat pseidotrotuāriem un pseidoielām rotā Francijas un Kvebekas kroplīgāa celtnes. Tie, kuri bieži mēdz apmeklēt Berlīni, labi pazīst daudzstāvu nama sienu pašā Oranienburgas centrā, kuru apgleznojis plašā sabiedrībā īpaši nezināms andergraunda autors par godu 2006. gada pasaules futbola čempionātam, kurš norisinājās Vācijā (foto). Mani ieinteresēja trompe l’Oeil tēma, bet diemžēl diezgan ilgi es pie mums, Latvijā, nevarēju atrast tai piemērus – pie mums sienas lielākoties "okupējuši" reklāmnieki, un šādu "mānekļu" mākslinieciskā vērtība (raugoties tieši no trompe l’Oeil viedokļa) arī ir atbilstoša, tāda popkorniska.
Foto: Iluzorās ainiņas pilsētā bez down-town; autors: Iluzorās ainiņas pilsētā bez down-town
Bet reiz man izgadījās braukt cauri Aizkrauklei – pilsētiņai 80 kilometru atstatu no Rīgas un, man pašam par lielu izbrīnu, uz kādas nama sienas galvenajā – Lāčplēša ielā es ieraudzīju īsti eiropeisku "mānekli", kādu kaut kur Budapeštā vai Vīnē nebūtu uzskatījis par kaut ko pārsteidzošu, bet nepilnas stundas braucienā no valsts galvaspilsētas nekādi nebiju gatavs ieraudzīt. Daugava un tās paugurainie krasti, saules viegli izplūdušās kontūras miklajā gaisā, tā nesteidzīgi slēpjas aiz horizonta kaut kur upes pretējā krastā, aiz Jaunjelgavas – audekls 12 reiz 14 metru platībā, uz tā teju bikls (salīdzinājumā ar trompe l’Oeil milzu detaļām) Raiņa citāts: "Daugav’s abas malas mūžam nesadalās; ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu" nesagatavotu skatītāju saviļņo jau iztālēm.
Rajona centrā skatītais motivēja mani sameklēt Aizkraukles trompe l’Oeil "ideologu". Novada domē, kuras veidolu arī rotā "māneklis" (progresīvā pašvaldība monotoni pelēko fasādi izrotājusi ar "trompleja" logu ar sudrabotiem un oranžiem aizkariem), man laipni pateica galvenā arhitekta Jura Letinska koordinātes, un sarunā ar building.lv viņš pastāstīja, kā pilsētiņu bez down-town, bez vēsturiskā centra un patiesībā arī bez īpašas vēstures iespējams padarīt par vienu no moderni stilīgākajām reģiona apdzīvotajām vietām tikai pateicoties dekorēšanas darbiem (tas ir, būtībā ar minimāliem tēriņiem).
-Daugava neapšaubāmi ir manu darbu galvenais un vienīgais varonis, - stāsta arhitekts. – Mūsu pilsētiņa izveidojās tikai pateicoties Pļaviņu HES būvniecībai – tomēr līdztekus šim iepriecinošajam faktam ūdenskrātuves izveide saistīta ar daudziem neizbēgami nepatīkamiem seku faktoriem. No Zemes virsas pazuda Staburags, Pērses ūdenskritums, daudz skaistu dabas ainavu. Mans panno (es savu "darbu" dēvēju tieši par "panno") – tas galvenokārt ir atgādinājums par to, ka dabas vērtības cilvēkam ir ne mazāk svarīgas, kā, piemēram, ekonomiskās. Šādu ideju es loloju jau sen – līdz saņēmu priekšlikumu no Domes noformēt kāda daudzdzīvokļu nama baiso fasādi...
Interesanti, ka ar provinciālās Aizkraukles pilsētiņas trompe l’Oeil Juris Letinskis pat apsteidzis "mānekļu" modes atdzimšanu Eiropā un Kanādā: rajona centrā pirmā iluzorā ainava parādījās jau 1996. vai 1997. gadā. "Tehniski uzdevums bija šāds: jānovērš "estētiskās šausmas" Lāčplēša ielā 12. nama ziemeļu fasādē, - atceras J.Letinskis, - siena bija siltināta ar poliuretānu, kurš uz virsmas tiek uzklāts ar izsmidzināšanas metodi – ar vārdu sakot, pēc kāda laika ar šādu poliuretāna sienu ļoti veiksmīgi varēja biedēt Aizkraukles bērnus!"
Foto: Iluzorās ainiņas pilsētā bez down-town; autors: Iluzorās ainiņas pilsētā bez down-town
Patlaban freskas tiek izgatavotas ar citu – tā dēvēto banneru tehnoloģiju, bet tolaik, 90-to gadu beigās, Aizkraukles galvenais arhitekts pats taisīja gan idejas skici, gan sadalījumu fragmentos. Metāla plāksnes metru uz pusotra tika grieztas no nerūsošā tērauda, un bija nepieciešams sadalīt krāsošanas laukumus tā, lai "puzle" saliktos pilnīgi pareizi. Rāmju paliktņi, kuros tika ievietotas atsevišķās audekla daļas, savukārt tika stiprināti pie īpaša rāmja uz fasādes.
"Māneklis" Lāčplēša ielā nepalika vienīgais trompe l’Oeil Aizkrauklē: līdztekus pseidolodziņiem ar sudrabotajiem un oranžajiem aizkariņiem uz Aizkraukles Domes sienas
(šo trompleju var uzskatīt par Letinska savdabīgu sveicienu mitoloģiskajam žanra radītājam – tam pašam sengrieķu māksliniekam Parāzijam) freskas parādījās vēl uz dažām celtnēm. Uz kāda nama attēlots Kalnaziedu pilskalns – līvu apmetne šodienas Aizkraukles vietā. Tomēr līdz jaunajai tūkstošgadei tas nenodzīvoja: asie vēji no Pļaviņu puses nesaudzē Aizkraukles daiļrades darinājumus, tāpēc to nodiluma dēļ bija spiesti noņemt.
-Ja arī panno ar Daugavu tehnisko novecos, man jau ir iestrādes jaunam, - stāsta Juris Letinskis. – To pašu varu teikt par Kalnaziedu pilskalnu. Pēdējos gados ar šādu fasāžu noformēšanu nodarbojas bankas, bet mākslinieciskiem audekliem pašvaldībai pietrūkst naudas. Tomēr mūsu Domei ir ļoti labvēlīga politika sadarbībā ar sponsoriem – tāpēc es rēķinos ar to, ka vairāku pilsētas ēku fasādes mainīs savu veidolu jau tuvākajā laikā. To noteikti sekmēs arī dzīvojamo namu siltināšanas programma, un tās ietvaros atradīsies darbs arī mākslinieciskajiem noformētājiem.
Pagaidām, gaidot līdzekļus un jaunus pasūtījumus, arhitekta ieguldījums pilsētas stila attīstīšanā aprobežojas ar rekomendācijām: "Aizkrauklē pastāv šāda prakse: uzņēmēji nereti konsultējas ar mani par dažādiem jautājumiem. Palīdzu, cik varu. Piemēram, izvēlamies krāsas un toņus. Es atkāpjos no "gammu stereotipiem", bēgu no ikdienas krāsu meklējumos – tā pilsētā rodas aci priecējošas detaļas, piemēram, koši dzelteni balkoniņi vecajās hrusčovkās. Reizumis man šķiet, ka mēs ģenētiski esam saradojušies ar pasteļtoņiem – bet pasaulē pastāv milzums citu krāsu un toņu! Paraugieties uz skandināviem, kuri, izvairoties no apnikušajiem gaiši brūnajiem un smilškrāsas toņiem, pilnā sparā spēlējas ar salikumiem – piemēram, zilais ar pelēko. Aizkraukle nav ne Kuldīga, ne Cēsis, nerunājot nemaz par Ventspili: mums nav vēsturiskā centra, un arhitektūras mantojuma neesamību tik modernā pilsētā iespējams kompensēt tikai ar kādām ļoti modernām un atšķirīgām iezīmēm. Pilsēta, kuras fasādēs rotaļājas krāsas – kāpēc tā nevarētu tapt par Aizkraukles īpatnību?"
Kopš 1996. gada, kad Aizkrauklē tika veidoti pirmie trompe l’Oeil, apritējuši 12 gadu – vesels Austrumu cikls. Jaunajā laika vītnē arhitekts Juris Letinskis iziet ar jaunu mērogu sapni: "Atzīstos, es ļoti ceru uz siltināšanas programmu. Gribas beidzot neaprobežoties nevis ar vienu sienu, bet izkrāso veselu namu." Ja Jurim tas izdosies – mūsu portāls noteikti uzrakstīs par cilvēka jauno darinājumu, kurš perifērijas Aizkrauklē par krietniem desmit gadiem apsteidzis trompe l’Oeil modi gan Eiropā, gan Kanādā.
Žurnālists Andrejs Beļajevs, Aizkraukle – Rīga
Autora foto
Foto: Iluzorās ainiņas pilsētā bez down-town; autors: Iluzorās ainiņas pilsētā bez down-town