Intervija ar Latvijas Ceļinieku asociācijas direktoru Kārli Kadiķi.

Intervija ar Latvijas Ceļinieku asociācijas direktoru Kārli Kadiķi.

"Tilts sabrūk, ja tas netiek remontēts. Līdzīgi sabrūk arī ceļi."

Kā Jūs raksturotu ceļu stāvokli šobrīd Latvijā?
Tas ir katastrofāls. Ir izveidojies milzīgs remontu deficīts, kam pamats radās jau 1990. - 1995. gadā. Ceļi tikai dila, remontēts netika nekas. Deficīts ir saglabājies, šobrīd tas tikai palielinās, jo nauda, kas tiek tērēta ceļu uzturēšanai, nesedz ikgada nodilumu ceļiem un tiltiem. Tilts sabrūk, ja tas netiek remontēts. Līdzīgi sabrūk arī ceļi. Uzskatām, ka ceļš, pa kuru nevaram pabraukt ātrāk kā 30 km/h ir slikts.
Bija daži pacēluma gadi no 1997.gada, kad nedaudz pietuvojāmies labākam līmenim, bet 2000. gadā atkal bija ļoti straujš kritiens. Samazinājās finansējums ceļiem, līdz ar to ceļu būvdarbi apstājās.
Esam nonākuši pie tā, ka reģionālie lauku ceļi sabrūk, pa tiem nevar pabraukt. Līdz ar to tā ir katastrofa- uzņēmējdarbība tur nevar notikt, tūristi pa tādiem ceļiem negrib braukt.

Kādos posmos tiek iedalīta ceļu uzturēšana?
Ir it kā 3 veidu uzturēšana:
Ikdienas uzturēšana - tiek taisītas ciet bedres, atjaunotas vecās ceļa zīmes.
Periodiskā uzturēšana, kad tiek atjaunota nodilusī ceļu virskārta.
Rekonstrukcija - tas ir pamatīgs ceļa remonts, kas izmaksā ļoti dārgi.
Šobrīd naudas pietiek tikai ikdienas uzturēšanai.
Rekonstrukcija Latvijā notiek tikai uz viena ceļa, Eiropas savienībai interesē tikai mūsu Via Baltica. Šiem ceļiem ¾ naudas piešķir Eiropas savienība, ¼ mēs paši.

Cik naudas vidēji gada laikā tiek tērēts ceļu uzturēšanai?
Šī tērēšana arvien tiek samazināta. Ar katru gadu nauda ceļu fondā it kā nesamazinās, bet darbi uz ceļiem samazinās tādēļ, ka mums ir aizņemti līdzekļi, kuri tagad ir jāsāk atdot. 1997., 1998. 1999. gadā ceļi tika remontēti no kredītlīdzekļiem, kas bija aizņemti no Pasaules bankas un Eiropas rekonstrukcijas bankas. Tagad liela nauda, kas it kā būtu paredzēta ceļiem ir jāatdod par šo kredītu. Šobrīd ceļiem aiziet tikai 27 miljoni latu, no kuriem 15 miljoni latu ir ikdienas uzturēšanai, 9 miljoni latu - rekonstrukcijai.

Cik naudas būtu vajadzīgs, lai savestu kārtībā visus Latvijas ceļus?
Lai ceļi nepārtraukti nepaliktu sliktāki, būtu vajadzīgi 113 miljoni latu gadā - tas ir tikai, lai ceļus uzturētu tagadējā līmenī. 320 miljoni vēl ir remonta deficīts, kuru ir jānosedz. Tās ir ļoti lielas naudas. Valstij pašreiz tādas naudas nav.

Finansu Ministrija ir solījusi tuvākajā laikā ceļiem atvēlēt 60% no degvielas akcīzes nodokļu ieņēmumiem, tagadējo 50%vietā.
Jā, mēs ceram, ka šāds lēmums tiks pieņemts. Mēs ejam un runājam ar valdības pārstāvjiem, jo redzam, ka tā ir vienīgā iespēja mūsu valstī kaut kur dabūt naudu. Uzskatām, ka šoferis, nopērkot degvielu, samaksā par to, lai ceļi būtu labā stāvoklī, tāpēc visam šim akcīzes nodoklim būtu jānonāk pie mums. Gadā šajos nodokļos tiek iekasēti ap 90 - 100 milj. latu, ar to vismaz nedaudz būtu līdzēts. Pašreiz puse no šiem līdzekļiem aiziet pamatbudžetā un tikai puse ceļu uzturēšanai. Saprotam, ka uzreiz 100% mums netiks piešķirti, tāpēc pirmā prasība ir vismaz 60% no ieņēmumiem novirzīt ceļiem. Premjers ir apsolījis divu nedēļu laikā izskatīt šo jautājumu. Pašlaik nekāda lēmuma vēl nav, ministri izteikuši tikai vārdisku piekrišanu.

Vai šie 10% būs kāds atspaids?
Tas ir sākums. Pirmais solis. Tie ir 10 miljoni latu. Novirzot šo naudu, piemēram, lauku ceļiem, izdarīt varētu diezgan daudz. Ceram šo summu ar katru gadu palielināt, lai visi degvielas akcīzes nodokļu iekasējumi nonāktu pie mums.

Kā ceļu uzturēšana notiek citās Baltijas valstīs?
Pēc statistikas datiem, Lietuvā uz viena ceļa kilometra tērē divas reizes vairāk naudas nekā Latvijā. Igaunijā apmēram 1,5 reizes vairāk nekā pie mums. Eiropā Latvija šajā ziņā ir pēdējā vietā, arī Albānijā ceļiem tērē vairāk naudas.

Cik izmaksā viena m2 jauna asfalta uzliešana?
Ir dažādi varianti, kā klāj asfaltu, piemēram, 4 līdz 5 cm asfalta virskārtas uzklāšana, kuru klāj jau uz gatava pamata, izmaksā 4 līdz 5 lati kvadrātmetrā. Viena tonna asfalta maksā apmēram 20 latus. Salīdzinot ar citām valstīm šīs cenas nav lielas.
Starp citu ceļinieki ir lielākie nodokļu maksātāji, līdz ar to, ja valsts šo naudu iedotu, daļu no tās saņemtu arī atpakaļ.

Vai asfalta klāšana ir kaitīgs darbs?
Jā, šie izgarojumi, īpaši karstā laikā, nav labi. Taču tik indīgi, lai nevarētu strādāt, tie nav. Agrāk, kad es pats strādāju, tika lietots piķis, kurš bija pat ļoti indīgs, tagad tas ir aizliegts. Ceļinieki ir pieraduši pie šāda darba.

Cik lielas ir to ceļinieku algas, kuri strādā šo kaitīgo darbu?
Par padarīto samaksāts tiek vienmēr. Nevar cilvēkam prasīt strādāt tādos apstākļos, ja par to nemaksā. Domāju, ka šie cilvēki saņem pietiekoši daudz naudas.

Vai Latvijā bijuši gadījumi, kad privātpersonas vai firmas dod līdzekļus ceļiem?
Līdz šim valsts ceļu uzturēšanā šādu gadījumu nav bijis. Protams, ir tādas firmas un personas, kas noasfaltē ceļus uz savām mājām.

Cik ilgi apmēram kalpo asfaltēts ceļš?
Kalpošanas laiks ir apmēram 12 gadi. Tas ir vidējas intensitātes ceļiem. (Ir arī ceļi, kas kalpo daudz ilgāk, taču tie vairs nav labā stāvoklī.) Bet... pēc astoņu gadu kalpošanas ceļš sāk intensīvi dilt, ir jāatjauno ceļa virskārta, ar katru nākamo gadu palielinās summa, kas vēlāk būs jāiegulda ceļa remontam. Dilšana notiek ļoti strauji, to pierāda Pasaules bankas pētījumi.

Cik daudz no kredīta Pasaules bankai vēl ir jāatdod?
Aizdevuma procenti nav lieli. Pagājušā gadā bija jāatdod 4 miljoni, šogad jau 6 miljoni. Tagad katru gadu būs vēl 6 līdz 7 milj. jāatdod. Kredīts ir paņemts uz 15 gadiem.

Kur šobrīd notiek lielākie ceļu remonti Latvijā?
Kā jau minēju, pašlaik lieli remonti notiek tikai uz Via Baltica ceļa, kur šobrīd tiek laboti divi posmi - viens, kas ved uz Bausku, otrs posms - uz Ainažu pusi.

Kādus ceļus ir plānots labot tuvākajā nākotnē?
Drīz sāksies lidostas "Rīga" pievedceļa rekonstrukcija. Tas atkal ir ceļa posms, kas interesē Eiropas Savienību. Mēs šo naudu labprāt novirzītu citur- sakārtotu reģionālos ceļus, bet Eiropas Savienība, nosaka, kuros posmos izlietot piešķirtos līdzekļus. Lauku rajonos šo ceļu salabošana būtu efektīvāka, tas veicinātu reģionu attīstību.

Kā ir ar tiltiem? Vai nevar pienākt brīdis, kad kāds no tiem iebrūk?
Tilti ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Latvijā ir vairāk kā 900 tiltu un uz 30% no tiem tuvākajā laikā būs jāsāk ierobežot satiksme. Līdz šim vēl neesam nonākuši līdz tam, ka kāds tilts būtu jāslēdz pilnībā, jo brīdī, kad tilts kļūst pavisam nestabils, kaut kā mēģinām sadabūt nepieciešamos līdzekļus. Tāds, piemēram, bija Brocēnu pārvads, kurš draudēja iebrukt, tas tika atjaunots par Pasaules bankas kredītu. Nesen tika salabots arī tilts pār Mēmeli Bauskā, pār Gauju Carnikavā, šie tilti remontēti pēc Eiropas standartiem. Rīgas pilsētas tilti tiek uzturēti salīdzinoši labākā stāvoklī. Katru gadu Latvijā vajadzētu remontēt vismaz 10 tiltus.

Cik ilgi Jūs jau esat Latvijas Ceļinieku asociācijas direktors?
Asociācijā esmu sesto gadu. Asociāciju izveidoja 1995. gadā, no tā laika arī es te esmu.

Kādas izmaiņas pa šo laiku notikušas?
Mēs esam auguši. Asociāciju nodibināja 13 būvfirmas, tolaik tās vēl nebija privatizētas, bija valsts būvfirmas. Tagad mēs esam 48 firmas. Šajā laikā ir notikusi privatizācija. Ceļinieki bija vieni no pirmajiem, kur notika privatizācija. Tolaik bija izdevīgi privatizācijas noteikumi.

Kādu Jūs redzat ceļu uzturēšanas nākotniģ?
Nevarētu būt tā, ka pēkšņi naudas līdzekļi ļoti strauji pieaugs. Līmenis varētu palikt apmēram uz vietas. Ja mēs varētu dabūt tos 100% no akcīzes nodokļa, tas būtu labi. Protams, mēs nevarētu zem Daugavas būvēt tuneļus, bet ceļu uzturēšanai pietiktu.

Tātad, ja nekas nemainīsies, varētu būt, ka pēc dažiem gadiem lauku ceļi nebūs izbraucami...
Bija brīži Padomju laikā, kad tika izarti ceļi, lauku mājas nojauca, jo cilvēki bija aizbēguši dzīvot uz pilsētu. Izveidoja kolhoza tīrumus. Tāds liktenis varētu piemeklēt lauku ceļus. Ceļi aizaugs!

Atliek cerēt, ka tā nenotiks!
Cerēsim! Mēs katrā ziņā esam entuziasti un to negribētu pieļaut. Tāpēc arī mēs tagad rīkojam dažādas aktivitātes, lai parādītu valdībai un Saeimai kritisko ceļu stāvokli. Ceļu būve taču ir pamats, bez kura nevar notikt nekāda reģionālā reforma. Vispirms ir jāsalabo ceļi, tikai tad var domāt par kaut kādu apvienošanos, jo diezin vai pietiks tikai ar sazināšanos ar e-pasta starpniecību!


Linda Tunte
www.building.lv