Intervija ar firmas "PBLC" prezidentu Jāni Lanceru

Lai arī nevienam būvniecības nozarē strādājošam SIA "PBLC" vārds nav svešs, ar tās prezidentu Jāni Lanceru sarunu sākām tieši par kompānijas izveidošanās vēsturi.



Uz bijušo kompāniju bāzes, kuru dibinātājas bija juridiskas personas, 1995.gadā fiziskas
personas nodibināja celtniecības firmu "PBLC". Tādējādi Latvijas tirgū ar šo nosaukumu darbojamies jau 6.gadu. Katru gadu ievērojami palielinām paveiktā apjomu, piemēram pagājušajā gadā sasniedzām Ls 10 miljonu robežu un jau otro gadu citu būvfirmu vidū ierindojamies 5.vietā. Arī šogad minētie apjomi pieaug, vairs ne tik strauji kā līdz šim, tomēr, pamatojoties uz noslēgto līgumu un paveikto darbu kopumu, 10-15% jau pašlaik var prognozēt.

Šajos gados uzbūvēta vesela virkne valstiski nozīmīgu objektu: 1998.g. kuģu satiksmes vadības centrs Vecmīlgrāvī, ar kura palīdzību tiek nodrošināta kontrole visā Baltijas jūrā. Starp citu, tā gada labākā jaunbūve. Robežkontroles punkts Grebņevā, par kuru saņēmām īpašu pasūtītāja uzslavu. Rīgas starptautiskā lidosta, kuras rekonstrukcijā piedalāmies no 1999.gada, kad tika pabeigta pirmā kārta, par kuru arī saņēmām tā gada labākās būves diplomu. Savukārt šī gada 25.jūlijā tika parakstīts 2.kārtas nodošanas akts, un jau daudzi ārzemju viesi izteikuši atzinību par veiktā kvalitāti, plānojuma loģiskumu, arhitektu izdomu. Šis objekts apliecina, ka izdarītais ir ne tikai būvfirmas, bet arī pasūtītāja un arhitektu veiksmīgs kopdarbs. 2000.gadā tapa biroju centrs kompānijai "Felix Holding" J.Alunāna ielā 2, kur tika veikta vecā nama restaurācija un jaunas, modernas ēkas būvniecība.

Runājot par rūpnieciskām ēkām, īpaši jāmin 2000.gadā pabeigtā jauna AS "Latvijas Finieris" rūpnīcas "Furnieris" ražotne 12 000 kv.m platībā un šī gada septembrī nodošanai plānotā AS "Valmieras stikla šķiedra" stiklšķiedras ražotne.

Pašlaik notiek intensīva gatavošanās tirdzniecības centra izbūvei pēc firmas "Pro Kapital Latvia" pasūtījuma bijušās rūpnīcas "VEF" teritorijā. Paredzēts, ka darbus sāksim jau septembra sākumā, un tos veiksim kopā ar būvfirmu "Re & Re" ģerenāluzņēmēja statusā un itāļu kompāniju "Site". Jāsaka gan, ka dalījums apakšuznēmējos un ģerenāluzņēmējā ir tikai formāls, - darbojamies kā līdzvērtīgi partneri, un arī visa objekta būves struktūra sastādīta gan no "Re & Re", gan mūsu puses.



Ar kuriem uzņēmumiem vēl, bez jau pieminētā "Re & Re", Jūsu kompānija sadarbojas ciešāk?

Praktiski ne ar vienu. Šis būs tikai pirmais eksperiments. Visos iepriekšējos objektos esam bijuši izteikti ģerenāluzņēmēji, atsevišķiem darbiem, ar atlases konkursa palīdzību pieaicinot dažādus apakšuzņēmējus. Mūsu speciālistu zināšanas un iespējas ir gandrīz neierobežotas, tomēr nepieciešams noteikt izmantošanas mērķtiecību. 



Vai ir tomēr nozares, kurās darbus neveicat patstāvīgi?

Paši īpaši nespecializējamies vājstrāvas darbos, lai gan mums ir inženieri, kas labi pārzina šo nozari. Tāpēc viņi var kvalitatīvi veikt šo darbu, ko izpilda kāds no apakšuzņēmējiem, kontroli, tomēr apjoma ziņā minētā niša nav liela, un tai pat laikā ir ļoti specifiska.

Otrs lauciņš, kas nav mūs jājamzirdziņš, ir vēdināšana un gaisa kondicionēšana. Arī samērā specifisks darbs, kuru, kā likums, arhitekti parasti neizstrādā detaļās, tāpēc nepieciešams atsevišķs darba zīmējums. 

Vēl minama tāda nozare kā metālkonstrukciju izgatavošana un lielapjoma montāža. Mazapjoma montāžu gan veicam patstāvīgi. 

Tieši šaurā specializācija nosaka to, ka nav iespējams nodrošināt šādiem speciālistiem pastāvīgu noslogotību mūsu uzņēmumā. Tai pat laikā kuram katram to uzticēt nevar, tāpēc tiek pieaicināti konkrētas sfēras apakšuzņēmēji. Ir bijuši objekti, kur pat 90% darbu veikti pašu spēkiem, bet, piemēram, Grebņevā - tikai 15%, jo nav pamatoti vest darbaspēku tik tālu, ja Latgalē valda asi izteikts bezdarbs.



Vai būvmateriālus pērkat no ražotājiem, vai no vietējiem pārstāvjiem?

Tikai no vietējiem pārstāvjiem. Ir gan bijuši mēģinājumi piekļūt ražotājiem, taču viņi parasti norāda uz savu lokālo dīleri, turklāt mēs nevaram nodrošināt pastāvīgu pasūtījumu apjomu. Piemēram, mums tieši pašlaik nepieciešams liels daudzums ģipškartona, bet pēc tam mēnešus 3-4 to nevajadzēs vispār.



Vai ir kādas īpaši iecienītas valstis, kuru izstrādājumiem dodat priekšroku?

Mēs neesam līgumattiecībās ne ar vienu no dīleriem, tāpēc taisām konkursu par konkrētai vajadzībai nepieciešamā materiāla piegādi. Līdz ar to nevar teikt, ka dodam priekšroku, piemēram, zviedru krāsām vai vācu tapetēm. Viss atkarīgs no objekta rakstura, pasūtītāja kvalitātes prasībām utt. Jāsaka gan, ka kopumā Latvijā piedāvāto materiālu kvalitāte, ir diezgan līdzīga. Ir arī gadījušies nepatīkami izņēmumi, kad, ar augstu kvalitāti apliecinošu sertifikātu, pārdod brāķi. Arī tā gadās...



Vai varat nosaukt kādus īpaši iecienītus arhitektu birojus, ar kuriem sadarbojaties?

Neesam līgumattiecībās ne ar vienu no birojiem. Pasūtītājs parasti pie mums ierodas vismaz ar skiču projektu, ko veikusi kāda no arhitektu sabiedrībām, tāpēc parasti turpmāko darbu attiecīgā pasūtījuma ietvaros veicam ar šo sabiedrību. Pēdējā laikā gan šis loks ir sašaurinājies: lidostai - "Arhis" un A.Kronberga birojs, "Toyota" centram pēc "WESS motora" pasūtījuma - U.Baloža birojs. 



Jebkura būvfirma uzsver padarītā kvalitāti. Tā kā jau otro gadu esat 5.vietā Latvijā, tas apliecina jūsu pieprasītību. Kas Jūsuprāt ir šī panākuma atslēga?

Es gan neteiktu, ka esam pieprasīta, drīzāk pat neērta kompānija. Neesam uzvarējuši pilnīgi nevienā Rīgas domes konkursā, lai gan piedalījāmies vairākkārt. Domāju, ka tam par pamatu ir neprasme "ieeļļot" attiecīgos ierēdņus. Arī, piemēram, norvēģi, kas Latvijā ver veikalu pēc veikala, pat nav kontaktējušies ar mums. Izņēmums gan ir viesnīcas "Rīdzene" rekonstrukcijas konkurss, kurā piedāvājām viszemāko cenu, tomēr arī palikām bez pasūtījuma. Cita lieta ir valsts organizētie tenderi - tā pati lidosta, Grebņevas robežpunkts, kuģu satiksmes vadības centrs, - tie visi tika uzvarēti ar godīgiem noteikumiem. Arī pašlaik nododamā "Valmieras stikla šķiedras" ražotne, uz kuras būves konkursu tikām uzaicināti un paredzējām tā caurspīdīgu norisi.

Diemžēl ir diezgan daudz tādu klientu, kas jau sākotnēji nolēmuši neveikt pasūtījumu pie mums, bet pieprasa izstrādāt tāmi u.c. nepieciešamo, lai tikai iegūtu informāciju. Pēdējā laikā gan esam iemācījušies tādus jau laikus izskaitļot. Tomēr šim procesam ir divas puses, - negatavojot tāmes, nevar piedalīties konkursos un nepiesakoties tiem, nav iespējams iegūt pasūtījumu.

No idejas, ka jābūvē, līdz reālam līgumam kādreiz paiet gadi. Pašlaik mums ir vesela rinda piedāvājumu dažādās stadijās. Ir reizes, kad pasūtītāji vēl īsti nezina, kādu būvi vēlas, tad mēģinām noskaidrot pozīciju pēc pozīcijas, lai veidotos iespējamā objekta tēls. Tomēr ir desmitiem dažādu apstākļu, kāpēc galu galā tā arī pasūtījumu neizdodas iegūt.



Cik asi jūtat ārzemju celtniecības kompāniju konkurenci?

Galvenie konkurenti šajā ziņā ir igauņi, kuri aktīvi ceļ vairākus objektus. Ir vairāki modeļi, viens no tiem - uzpirkt zemi un tad piedāvāt potenciālajam investoram uz tās būvēt. Piemēri: būvkompānija "Merks" un somu veikalu tīkls "Kesko", vai K.Barona un Ģertrūdes ielas stūrī topošais supermārkets, ko igauņiem pasūtīja dāņi.



Daudz tiek runāts par negodīgu dempingu. Jūsu domas šajā jautājumā?

Ko tad īsti nozīmē dempings? Latvijas būvnieku reālā peļņa nepārsniedz 2-3% atzīmi. No šīs daļas jāpērk instrumenti, jāapgūst modernākās tehnoloģijas, jāizglīto personāls, jāiepazīstas ar jaunākajiem sasniegumiem nozarē utt., u.t.jpr. Līdz ar to nevar būt ne runas par finansu līdzekļiem, ar kuru palīdzību nodrošināt būvniecību zem pašizmaksas. Tā taču būtu pašnāvība! Tāpēc parastais modelis ir šāds: pasūtītājs būvētāju informē par kādu summu jāuzņemas veikt darbus, lai droši uzvarētu konkursā, savukārt pārējie nepieciešamie līdzekļi tiek pieprasīti jau procesā. Protams, daļa no šī papildinājuma pienākas pasūtītājam. Pieprasītie minimālie procenti pat nav nekāds noslēpums - 10% pašvaldības, 15% ministriju pasūtījumam. Manuprāt tas jau ir ārpus jebkuriem rāmjiem. To varētu salīdzināt ar Sicīliju, kur tieši šādi savulaik dzima mafija.



Kādas Jūsuprāt ir lielākās Latvijas būvnieku problēmas?

Jau pieminētie 2-3 peļņas procenti ir nepietiekoši attīstībai. Nav jau runa par 10%, bet kādi 7-8% būtu saprātīgi. Pagājušajā gadā, kā jau minēju, mūsu apgrozījums bija 10 mlj. latu, bet starptautiskā mērogā tas nieks vien ir. Tāpēc tādā objektā, kā plānotā celulozes rūpnīca, Latvijas celtniecības kompānijas atkal būs tikai apakšuzņēmēju statusā. Pat arī, ja apvienotos. Bet kā zināms, mūziku tādējādi pasūtīs ģenerāluzņēmējs. Un arī visu krējumu smels viņš. Piemērs tam nav tālu jāmeklē - Latvijas bankas jaunā ēka. Tas, protams, ir mans subjektīvais viedoklis, taču banka zaudēja vismaz Ls 5 mlj. tikai tāpēc, ka par ģenerāluzņēmēju izvēlējās Vācijas kompāniju. Esmu 100% pārliecināts, ka mūsu kompānijas bija spējīgas uzbūvēt šo objektu patstāvīgi. Jā, pieaicinot speciālo aizsardzības sistēmu konsultantu, bet tas jau būtu tikai viens cilvēks...

Problēmas jau nav Latvijas būvnieku spējā celt. Jaudas vairākkārt pārsniedz veicamo darbu apjomu, tieši tāpēc cīņa ir tik asa un bieži vien negodīga. Un nav runa par valsts dotācijām, vai ko tamlīdzīgu, bet daudz maz godīgus konkursus un strikti noteiktas procentu likmes gan gribētos sagaidīt.



No malas šķiet, ka Latvijā pašlaik būvē ļoti lielos apjomos, vai tā domā arī paši celtnieki?

Bez šaubām, Latvijā patiešām šobrīd būvē daudz, un pieaugums palielinās katru gadu. No šī viedokļa viss šķiet ļoti cerīgi, tomēr vajadzības joprojām krietni pārsniedz pieejamos finansu resursus. Pēc statistikas Latvijā vienam iedzīvotājam ir 20 kv.m dzīvojamās platības, kamēr visās Eiropas valstīs - 40-50 kv.m. Nemaz nesalīdzinot šo kvadrātmetru stāvokli. Kaut vai minam daudzās bloku mājas, kurām nepieciešams steidzams remonts, siltināšana, komunikāciju, inženiertīklu nomaiņa utt. Tam visam finansējums neatrodas. Savukārt hipotekārā kreditēšana joprojām ļoti daudziem nav pieejama tās augsto procentu dēļ.



Vai sniedzat konsultācijas?

Iespēju un zināšanu robežās to darām. Taču piesardzīgi, jo ir jāuzmanās, lai sniegtā informācija pēc tam nevērstos pret mums pašiem. 



Jebkuras kompānijas pamats ir zinoši darbinieki. Pēc kādiem kritērijiem pieņemat tos darbā?

Ir trīs pamatlietas. Pirmkārt - zināšanas. Otrkārt - godīga attieksme pret darbu. Un trešā, kas gan izriet no pirmajām divām, - kompānijas patriotisms. Mūsu iekšējā virtuve ir tikai mūsu pašu darīšana, un tai nav jānokļūst ārpusē. Jāsaka gan, ka "no malas" esam pieņēmuši tikai dažus RTU beidzējus, kurus šeit papildus izglītojam. Daļa, jau mācoties koledžās, ir strādājusi pie mums un, pēc to beigšanas, kļuvusi par pastāvīgiem darbiniekiem.



Kāds ir darbinieku vidējais vecums?

Tādi kā es - virs vidējās paaudzes - esam tikai divi. Pārējie - starp 25 un 50 gadiem, ar manāmu jaunības pārsvaru. 



Vai sevi vērtējat kā autoritāru, vai vairāk demokrātisku vadītāju?

To jau grūti par sevi pateikt, jāprasa citiem! Domāju gan, ka esmu ļoti demokrātisks vadītājs, jo nekad nemēģinu jaukties, piemēram projektu vadītāju kompetences lauciņā. Projekta vadītājs ir atbildīgs par visu konkrētajā objektā: finansēm, tehniku, kvalitāti, materiāliem, apakšuzņēmēja veikumu utt. Es gan aizbraucu uz objektu, apvaicājos par problēmām, ar kurām jāsaskaras, par iespējamo palīdzību, tomēr nekad nenorādu, kuru apakšuzņēmēju vai būvmateriālu būtu jāizvēlas. Tas ir projekta vadītāja kompetencē - saskaņot ar pasūtītāju, izvēlēties un arī pašam atbildēt par gala rezultātu. 

Tāpat necenšos detalizēti izskaidrot kāda uzdevuma veikšanas shēmu: aizbrauc tur, nopērc to, atgādā tā, uzraksti to un tā utt. Jāveic darbs, bet veids, kā to izdarīt, jāizdomā pašam. Neesmu ģēnijs, lai pārzinātu visas attiecīgās nozares nianses, un darbinieks visdrīzāk to izdarīs labāk par mani. Jāuzsver, ka šāds vadības stils man ir vēl no padomju laikiem, kad darbu veicējam bija jānāk ar savu redzējumu par darāmo, labākajiem risinājumu veidiem, termiņiem, nevis jāgaida gatavu pavēli. Protams, tai pašā laikā man jābūt attiecīgo lietu zinošam, jo nevar novērtēt to, par ko neesi kompetents.



Kāda bijusi amatu "ķēdīte", līdz nokļūšanai šajā krēslā?

Meistars, darbu vadītājs, iecirkņa priekšnieks, pārvaldes galvenais inženieris, pārvaldes priekšnieks, tresta galvenais inženieris, tresta pārvaldnieks, ministra vietnieks, ministra 1.vietnieks, ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, valsts celtniecības komitejas priekšsēdētājs un visbeidzot pēdējie 10 gadi - uzņēmējdarbībā.



...un izglītošanās?

Maskavas inženierceltniecības institūts. 1953.gadā beidzu tehnikumu, un tā kā tajā laikā modē bija "nacionālie kadri", mani aizsūtīja uz šo Maskavas augstskolu. Tajā laikā tieši tur bija sakoncentrēti vadošie mācību spēki celtniecības nozarēs, un arī pati pilsēta deva iespēju plašākam pasaules redzējumam.



Vai Jūs sevi uzskatāt par darbaholiķi?

Jā. Es gan birojā vairs neaizstrādājos līdz vēlām stundām. Esmu šeit pusastoņos un palieku kādu pusstundu vai stundu pēc oficiālajām beigām, tomēr arī ne katru dienu.

Agrākos laikos gan ātrāk par 8.00 vakarā vispār nebija iedomājams doties prom. Atsevišķs stāsts ir par 1962.gadu, kad Rīgā tika būvēts vads Dašavas gāzes saņemšanai. Kā būvdarbu vadītājam man bija jānodrošina, lai līdz 21.jūlijam viss būtu gatavs. Darba bija tik daudz, ka pēdējos sešus mēnešus ierados mājās tikai nomazgāties un pārvilkt kreklus, pagulēt izdevās pa dažām stundām celtnieku vagoniņā. Strādnieki strādāja maiņās, bet būvdarbu vadītājs bija tikai viens. 

To gan es nevienam nenovēlu.



Kādi ir Jūsu hobiji?

Darbs. Neesmu ne makšķernieks, ne mednieks. Man gan patīk pabraukāt pa valsti un apskatīt vecās pilis, pavērot ainavas. Teātra un operas izrāžu apmeklējumi. Īpaši jau operas,- cenšos neizlaist nevienu pirmizrādi. Mājās paklausīties labu mūziku. Tas viss pieder pie lietas.