Intervija ar projektēšanas un informācijas valsts uzņēmuma "Melioprojekts" direktoru Juri Kalniņu.

Intervija ar projektēšanas un informācijas valsts uzņēmuma "Melioprojekts" direktoru Juri Kalniņu.

Kādu laiku atpakaļ meliorācija bija viena ļoti stabila un plaukstoša celtniecības nozare. Kā izskaidrojat to, ka šobrīd meliorācijas "ziedu laiki" ir it kā beigušies?
Latvijas apstākļi ir tādi, ka bez meliorācijas lauksaimnieciskā ražošana šeit nav iespējama. 90% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir nepieciešams nosusināt. Iepriekšējā vara to atzina un saprata un no 1966. gada visus izdevumus par meliorāciju finansēja no valsts līdzekļiem. Mainoties situācijai, valsts atbalsta vairs nav. Bez tam - nav arī pieprasījuma pēc lauksaimniecības precēm. Līdz 1992. gadam mūsu valstī bija nosusināti 1,6 miljoni hektāru zemes. Ja šīs nosusinātās platības nebūtu, tad šeit Latvijā nevarētu saražot dienišķo maizi. Labi, ka Latvijā bija šie intensīvās meliorācija gadi 1966.- 1992. gadam, kad tika daudz ieguldīts. Tagad viss tas ir jāuztur. Meliorācija nav mūžīga. Pastāv aplēses, ka Latvijas meliorācijā ir ieguldīti 2,5 miljardi latu. Nevienā citā nozarē tik lielu ieguldījumu nav bijis. Meliorācijas sistēma iedalās 3 atbildības pakāpēs: valsts (upes, lielie novadkanāli), koplietošanas sistēma (uz vienu grāvi ir vairāki zemes gabali) un viensaimnieku sistēmas. Parasti viena sistēma iespaido vairāku saimnieku zemes gabalus, bet bieži gadās, ka viens saimnieks grib saimniekot un strādāt ar zemi, bet blakus kāds cits īpašnieks ar zemkopību nenodarbojas un viņa zeme aizaug ar krūmiem, nezālēm. Ja drenētu lauku pārņem saknes, tad pēc pāris gadiem šī sistēma nebūs lietojama. Par meliorācijas naidniekiem ir kļuvuši arī bebri, kuri izveido aizsprostus un tādējādi traucē meliorācijas sistēmai.

Ja tiešām veidojas situācija, kad viens saimnieks grib strādāt, bet citi blakus ne, vai nav nekādas iespējas, kā nosusināt tikai savu zemes gabalu?
Pirmskara laikā ar likumu bija noteikts, ka zemes īpašniekam var uzlikt par pienākumu iesaistīties meliorācijas sabiedrībā. Tagad šādas likumdošanas vairs nav. Privātīpašums ir svēta lieta.

Kā ir ar līdzekļiem, kas tiek piešķirti meliorācijai?
Minimālā apmērā līdzekļus piešķir Zemkopības ministrija, taču ar šiem līdzekļiem ir daudzkārt par maz. Īpašniekiem ir iespējams saņemt subsīdiju- kad 20 līdz 30% izdevumu jāsedz saimniekam, pārējo daļu sedz valsts, šie līdzekļi paredzēti meliorācijas sistēmu uzturēšanai un atjaunošanai. Kā jau minēju, ir jāsaved kārtībā visa sistēma, jo ja naudu ieguldīs tikai vien saimnieks, ar to nebūs līdzēts, jo sistēma ir plašāka par vienu zemes gabalu. Šīgada Svētes un Mises upju pārplūšana parādīja, ka ir jādomā par meliorācijas sistēmu atjaunošanu. Te gan nonākam pretrunā ar vides aizsargātājiem, kas iestājas par to, ka upju palienas ir jāsaglabā neskartas. Taču, ja gribam izvairīties no plūdiem, ir jādomā par palienu iztīrīšanu. Domāju, ka vajadzētu kaut kā vienoties, jo vides aizsargātāju prasības ir pārspīlētas. Arī jautājumā par bebriem- bebri dara lielus zaudējumus, taču likums viņus aizsargā, par nelegāli nomedītu bebru, jāmaksā 50 latu liels sods. Bebru populāciju vajadzētu samazināt. Vajadzētu dibināt meliorācijas kooperācijas, kas rūpētos par meliorācijas koplietošanas sistēmu.

Tātad varētu pienākt brīdis, kad visas vecās sistēmas būs pilnīgi nolietojušās...
Jā, tā var notikt. Pēc tam, lai kaut ko atjaunotu un ierīkotu no jauna ir jārēķinās ar lielām izmaksām.

Vai nevarētu būt tā, ka attieksme pret meliorāciju ir izskaidrojama ar to, ka arī lauksaimniecība Latvijā arvien vairāk panīkst un paliek daudz neapstrādātas zemes?
Jā. Daudzās vietās, kur agrāk bija nosusināts lauks, tagad aug bērzi.

Ko vēl bez lauksaimniecības platību nosusināšanas dara melioratori?
Kamēr notika intensīva meliorācija, tika projektēti arī lauksaimniecības ceļi. Tika izbūvēti ļoti daudzi ceļi. Agrāk ļoti attīstīta bija arī mežu nosusināšana. Ja agrāk nebūtu nosusināts tik daudz mežu, šobrīd nebūtu iespējama straujā mežu izciršana.

Atceros, ka agrāk pa lauku brauca lieli dzelteni traktori, kuriem no muguras gāja vīri un lika drenas. Vai tagad meliorācijas process notiek tāpat?
Būvēts tiktu tādā pat veidā, taču, kā jau teicu, kopš 1993. gada Latvijā vairs nav iebūvēta neviena drenāža.

Ko tad tagad dara melioratori?
Kaut kā "lāpāmies". Savu pieredzi izmantojam pie izmeklēšanas darbiem, intensīvi strādājām arī zemes reformas laikā pie zemes robežu mērīšanas un valsts robežas nostiprināšanas. Šobrīd valstī attīstās ari mazo HES būvniecība, arī tur mēs piedalāmies.

Tātad varētu teikt, ka šobrīd melioratori vairs nemaz īsti nedara savu tiešo darbu...
Jā, tā ir. Bet, kad pēc kādiem 10 gadiem atkal radīsies vajadzības pēc meliorācijas, tad vairs nebūs, kas to dara. Trūks gan speciālistu, gan arī tehnikas. Padomju laika tehnika jau ir nolietojusies.

Vai šobrīd kaut kur Latvijā apmāca melioratorus?
Nē. Agrāk Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijā mācīja inženierus- hidrotehniķus. Šobrīd tādas fakultātes vairs tur nav. Tuvākā varētu būt Vides inženieru fakultāte, kuras programmā ir arī meliorācija. Darbu izpildītājus vairs nepamāca nekur. Agrāk šīs specialitātes varēja apgūt daudzās skolās.

Kādas ir atšķirības starp to, kā meliorācija notiek pilsētās un kā laukos?
Visur darbi tiek kavēti līdzekļu trūkuma dēļ. Nesen bija samērā lieli projekti Ventspilī un Rīgā, taču citur Latvijā praktiski nekas nenotiek. Daudzās pilsētās ir nepieciešams izveidot aizsardzību pret paliem, jāveido aizsargdambji. Pēdējos gados par laimi nav bijis lielu plūdu, tāpēc cilvēki par to vairs neuztraucas. Reti kura pašvaldība var atļauties liela mēroga darbus.

No kurienes tiek ņemtas drenu caurules?
Intensīvās ražošanas laikā Latvijā bija 3 rūpnīcas, kurās gatavoja māla drenas- Lodē, Kupravā un Ugālē. Pēdējā laikā gan vairāk pārgāja uz plastmasas caurulēm, tās ražoja Ozolpilī, Jelgavā, bija moderns cehi Ikšķilē un Ludzā. Pašlaik daļēji saglabāts ir Ozolpils cehs, taču arī tas ražo tikai tad, ja ir pasūtījums. Māla caurules Latvijā vairs neražo vispār.

Kuras ir labāks - māla vai plastmasas drenas?
Katrām ir savi plusi un mīnusi. Plastmasas cauruli ir vieglāk iebūvēt, nav nepieciešams rakt tranšeju. Māla drenāžai ir jārok tranšeja. Māla caurules jāsaliek tā, lai sadures nebūtu ne par lielu, ne par mazu, (māla caurule ir 30 cm gara). Māla caurulē ūdens ieplūst pa sadures vietu, tāpēc sadurei jābūt tik lielai, lai pa to varētu ieplūst ūdens, taču, lai iekšā netiktu grunts daļiņas, kas var radīt aizsērējumus. Pa virsu ir jāliek filtra materiāls, kas aizkavē grunts daļiņu iekļūšanu. Plastmasas caurulē ūdens iekļūst pa perforāciju. Zināms apgrūtinājums drenāžas darbībai ir arī dzelzs savienojumi gruntsūdenī. Plastmasas cauruļu perforācija var aizsērēt ar šīm dzelzs daļiņām, tāpēc, ja gruntsūdenī ir palielināts dzelzs daudzums, tad ieteicamākas ir māla caurules.

Pēc ilga laika ir jāatjauno drenāža?
Pati drenāža var kalpot ļoti ilgi. Latvijas teritorijā pirmā drenāža ir būvēta 1850. gados, Kurzemes pusē. Pēc 100 gadiem atrokot vaļā šo drenāžu, redzējām, ka tā kalpo tā, kā vajaga. Ja ir kvalitatīvi iebūvēta drenāža un arī zeme tiek apkopta, tad pašai sistēmai nekas nevar notikt. Lielākais ienaidnieks ir augu dziļās saknes. Regulāri ir jāattīra drenāžas akas.

Cik maksā viena hektāra zemes meliorēšana?
Aptuvenās izmaksas varētu būt ap 1 000 latiem par hektāru.
Kādi ir jūsu paredzējumi, kā tuvākajā laikā varētu mainīties attieksme pret meliorāciju?
Domāju, ka situācijai noteikti ir jāmainās. Dzīve pati uz to piespiedīs, ja kāds kaut ko gribēs lauksaimnieciski ražot. Pienāks brīdis, kad vajadzēs meklēt melioratoru palīdzību.

Kam būtu jāmaina attieksme pret meliorāciju, lai uzlabotos kopējā situācija?
Jāsāk būtu ar Zemkopības ministriju. Jāatrod kaut kāds normāls finansiālais nodrošinājums. Par to būtu jādomā arī katram zemes īpašniekam individuāli. Pirmskara laikā valsts ļoti atbalstīja ikvienu, kurš gribēja meliorēt. Diezin vai šodien varētu veidoties līdzīga valsts attieksme.

Kad varētu būt pabeigts meliorācijas likums?
Jā, šis likums top diezgan lēni. Pašlaik tas ir izskatīts valsts sekretāru sanāksmē un ir nodots ministrijām uz atzinumu. Gandrīz visas ministrijas jau ir iedevušas savus atzinumus tagad ir jānobeidz iebildumu izvērtēšana un likums jādod tālāk uz Ministru Kabinetu. Varbūt gada beigās likums būs pabeigts.


Linda Tunte
www.building.lv