Ivars Geidāns: vieglāk ir strādāt ar privātiem investoriem

Foto: Ivars Geidāns: vieglāk ir strādāt ar privātiem investoriem; autors: Ivars Geidāns: vieglāk ir strādāt ar privātiem investoriem

Mēneša cilvēks šoreiz ir Ivars Geidāns – būvfirmas "Merks" rīkotājdirektors. Kāpēc tieši viņš? Droši vien tāpēc, ka pārvietojamie žogi ar zaļo "Merks" logo patlaban apjož nozīmīgākos galvaspilsētas būvlaukumus. Un, nenoliedzami, arī sabiedrībā visvairāk apspriestos. Vēl arī tāpēc, ka pagājušajā gadā "Merks" izdevās uzbūvēt vienu no skaistākajām Rīgas ēkām – "Hansabankas" jauno mājvietu Ķīpsalā.

Skaitļos un faktos būvniecības nozare "iet uz augšu". Kā liela būvfirma izjūt šo dinamiku?
Jā, izaugsme ir visās Baltijas valstīs. Lai gan mums ieskriešanās periods bija lēnāks. Kad sākām šeit savu darbību, pārsvarā rekonstruējām. Tad parādījās tirdzniecības centri. Bet toreiz mēs domājām citādi – braucām uz ārzemēm un redzējām, kas tur notiek, bet nedomājām, ka arī šeit būs tāpat. Sākām būvēt t/c "Spice" – sākotnējā iecere bija 6000 m2 tirdzniecības platības. Tagad mēs būvējam 2. kārtu, pēc tam būs trešā. Tas būs 10 reizes lielāks objekts, nekā sākotnēji iecerēts. Domāšana mainās – to mēs izjūtam. Ir pirmie vides projekti, "aizgāja" dzīvokļu māju būvniecība. Pirms pieciem, sešiem gadiem daudzdzīvokļu māju būvniecībai nebija ekonomiskā pamatojuma. Tagad būvē sprādzienveidīgi.

Vai būvnieki tiek sprādzienam līdzi?
Ir, protams, problēmas. Ir paaugstinājušās cenas, darbaspēka izmaksas, izjūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Patlaban mums ražošanā ir 11 objekti un attīstības stadijā projekti par 300 miljoniem latu – komplektēt tos ar kvalificētiem speciālistiem ir pagrūti.
Labu projektu vadītāju atrast šodien ir grūti – lai menedžētu projektu uz 5–10 miljoniem latu. Tāpēc arī viņi reizēm tiek pārpirkti. Arī kvalificētu izpildītāju nepietiek – tie bieži aizbrauc uz ārzemēm.

Vai būsim spiesti ievest darbaspēku?
Runā, ka ķīnieši esot ļoti čakli, un padomju laikā Ogrē taču strādāja vjetnamieši. Joks, protams, bet būvapjomi palielinās ļoti strauji…

Vai Eiropas birokrātija šķiet vēl lielāka nekā mūsējā?
Es domāju, ka jā. Man grūti izvērtēt šo birokrātiju savstarpējo mijiedarbību. Es zinu vienīgi to, ka dažos projektos lēmums netiek pieņemts divus gadus un mums tiek prasīts atkal un atkal pagarināt sava piedāvājuma derīguma termiņu. Taču mainās cenas un apstākļi. Tas ir riskanti, jo plānotās peļņas vairs nebūs. Tāpēc vieglāk ir strādāt ar privātiem investoriem.

Vai Latvijā ir vairāk naudas?
Jā, naudas ir daudz. Pēdējos gados ir parādījies diezgan daudz investoru no austrumu kaimiņu puses. Pie mums vēršas ārvalstu investori un fondi, kas vēlas iegādāties jau gatavus projektus. Viņi negrib "mocīties" ar mūsu birokrātiju, bet pirkt gatavas ēkas, viesnīcas, birojus. Taču mums īsti nav, ko piedāvāt. Turklāt, ja ir kas labs, kāpēc to pārdot?

Kā vērtējat tādus jaunumus kā paredzamo būvpolicijas izveidi, būvkomersantu reģistru?
Izveidot būvkomersantu reģistru, tas ir pozitīvs solis. Licencēšana reizēm ir formāls process, kas aizņem laiku gan vienai, gan otrai pusei.
Par būvpoliciju – man šķiet, ka tās funkcijas, ko ir ieplānojusi pašvaldība, varētu atdot kādai no jau eksistējošām institūcijām – valsts vai pašvaldību būvinspekcijai. Vēl viena kontroles institūcija sarežģītu dzīvi būvniekiem – es īsti neredzu tam pamatojumu. Mūs jau tāpat regulāri pārbauda. Mēs, piemēram, esam ISO sertificēta kompānija, mums ir iekšējais audits, kas pārbauda objektus. Kas strādās šādā būvpolicijā? Būs jāņem cilvēki no citām struktūrām. Vai tie būs caurkrituši būvnieki vai valsts ierēdņi?

Jums nākas strādāt tādos būvobjektos, ko pavada ažiotāža, skandāli. Tas, protams, skar arī citu redzamāko projektu būvniecību Latvijā. Kas to izraisa?
Nav ļaunuma bez labuma – mums nav jātērē nauda reklāmai. Bet, ja runa ir par "Hansabankas" ēku, tad problēmas bija saistītas ar to, ka valdībā bija vieni, bet Rīgā citi politiskie spēki. Tāpēc mēģināja sameklēt kādas nelikumības – tas saistīts ar politiskajām cīņām.
Mēs strādājām pēc vecā Attīstības plāna, kas tika izstrādāts no 1995. līdz 2005. gadam. Taču viss ir mainījies – gan domāšana, gan pilsētas attīstība. Mēs šajā gadījumā, protams, izmantojām tās iespējas un "spraugas", kas bija atstātas vecajā pilsētas Attīstības plānā.
Taisnība ir pa vidu – vai varēja pieļaut šīs izmaiņas, un cik lielas? Tas vairāk tika balstīts uz izjūtu – domāja gan arhitekti, gan pilsētas administrācijas pārstāvji. Vai tiešām tas, ka šī ēka ir augstāka par 15 stāviem, ir kas ļoti slikts? Es domāju, ka tika pieņemts pareizs lēmums.

Bet ko tas viss maksā būvfirmai – šādi skandāli?
Protams, tas ir slikti, ka tādi objekti, kas top visu acu priekšā, tiek izmantoti politiskās cīņās. Tas mums traucē – tiesas procesi paņem lielus līdzekļus. Mums jānolīgst juristi, jāgatavo dokumenti, slēdzieni – tas prasa daudz laika, mēs nevaram normāli strādāt. Apturēs? Neapturēs? Piemēram, tajā gadījumā banka uz 4 mēnešiem pārtrauca finansējumu, kamēr lietas sakārtojās un Vides klubs atsauca prasību. Mēs sūtījām vēstules ar skaidrojumu un dokumentiem katram deputātam, Valsts prezidentei, katram valdības loceklim. Ja dome būtu nobijusies un atkāpusies no saviem saskaņojumiem, būtu bēdīgi.

Hokeja halle arī ir skandalozs objekts.
Halles projektā mēs iekļāvāmies jau procesa laikā – prese pirms tam divus gadus par to bija rakstījusi. Mēs atkal bijām pa vidu.
Tas nav tik vienkārši – pārņemt projektu, kur daudz kas jau ir izdarīts. Turklāt sākotnēji plānotais projekts būtu gandrīz divreiz dārgāks. Mēs ņēmām kanādiešu projektētājus un teicām – mums ir tik daudz naudiņas, vajag tik un tik vietu, tāda ir koncepcija. Jāsaka, ka mums ar viņiem ir izveidojusies ļoti veiksmīga sadarbība.

Kad Latvijā taps īpašas būves? Vai būvnieki ir gatavi tās realizēt?
Šobrīd šedevru tapšanai nav ekonomiskā pamata. Arhitekti labprāt uzzīmētu ko labu. Arī būvnieki ir gatavi uzbūvēt visu ko – tostarp sarežģītas ēkas. Bet nav, kas iegulda tajos naudu. Katrs skaita. Ja īpašnieks saka – es esmu gatavs maksāt 200 latus par m2 un nevaru vairāk atļauties – projekts "tiek piedzīts" tai summai. Ja runa ir par "Hansabankas" ēku, tad baņķieri ir baņķieri – viņi varēja atļauties vairāk gan apdarē, gan interjerā. Taču es domāju, ka šedevri – tas ir laika jautājums.

Kas varētu būt šādu ēku pasūtītājs?
Es domāju, ka jebkurš. Kvalitāte uzlabojas. Pat ja skatāmies uz lielveikaliem, tad, salīdzinot ar pirmajiem, izmaksas ir palielinājušās par 50 % – dzīves līmenis prasa ieguldīt naudu. Šķūnis nevar piesaistīt pircēju. Arī dzīvokļu un biroju nišā cilvēku prasības aug.
Jebkurš investors būtu gatavs ieguldīt naudu arhitektūrā, bet tā viņam ir kaut kā jāatpelna. Valsts varētu atļauties ko interesantu – būvējot bibliotēku, koncertzāles u.c., bet privātais skaita naudu. Mēs arī skaitām. Būvējot mājas pie Viesturdārza, mēs ieguldīsim vairāk, jo zinām, ka dzīvokļus tajās varēsim pārdot dārgāk. Kad būvēsim mājas Skanstes ielā – skaidrs, ka cena būs divreiz zemāka. Te pamatā ir ekonomika.

Arhitektūra un būvniecība – vai tās Latvijā saprotas?
Ir divas lietas. Pirmā – reizēm arhitektūra ir atrauta no funkcionalitātes, projekti atrauti no naudas. Ir uzzīmēta forša ideja, bet, kad nonāk līdz realizācijai, pasūtītājs to nevar atļauties.
Kad mums bija saruna ar Zlaugotni un Valgumu ("Hansabankas" biroju ēkas arhitekti) viņi teica, ka ir uzvarējuši vairākos konkursos, bet pasūtītājs viņus tik un tā nav izvēlējies. Kāpēc? Viņiem ir labas idejas, bet, kad sāk rēķināt, to nevar atļauties. Šeit bija tas gadījums, kad varēja. Man gribētos prasīt no arhitektiem labas un ekonomiski pamatotas idejas.
Otrs – tā ir māka veikt visus tehniskos aprēķinus, izstrādāt darba zīmējumus, komunikāciju tīklu sadaļas (ūdens, gāze, kanalizācija, elektrība u.c.) – to visu kvalificēti izstrādāt un salikt kopā projektētāji ne vienmēr prot. Nav daudz tādu projektēšanas biroju, ar kuriem mēs labprāt strādājam. Lielākajā daļā projektu šo darbu uzņemamies paši.
Man patīk mūsu sadarbība ar kanādiešiem – saruna ar viņiem vienmēr ir konstruktīva. Viņi allaž piedāvā vairākus risinājumus ar dažādām izmaksām. Bet no ideju viedokļa – man patīk Latvijas arhitektu darbi. Jāsaka gan, ka patlaban projektu realizācija Latvijā ir kļuvusi starptautiska – kopā strādā konstruktors no Lietuvas vai Igaunijas, arhitekts no Latvijas vai Kanādas u.c.

Kā vērtējat mūsu būvniecības tirgus perspektīvas?
Mūsu tirgus potenciāls vēl ir ļoti liels. Pēc datiem būvniecības apjoms uz vienu iedzīvotāju Latvijā un Lietuvā ir divas reizes mazāks nekā Igaunijā, četras reizes mazāks nekā Somijā – tirgus pārkaršanai nav nekāda pamata. Cilvēki vēlēsies mainīt savas dzīvesvietas uz labākām jaunās mājās, mums vēl nav būvēti lieli rūpnieciskie objekti.
Piemēram, Igaunijā mūsu koncernam ir 180 miljonu eiro apgrozījums gadā. To nevar salīdzināt – mūsu lielākajām būvfirmām apgrozījums vidēji ir līdz 30 miljoniem latu. Mums vēl ir krietni vien, ko būvēt un augt.

sadarbībā ar žurnālu "BūvObjekts"