Ja cilvēks ir aktīvs vienā jomā, viņš tāds ir arī kādā citā

Nebūšu oriģināls kārtējo reizi uzzinot, cik daudz interesantu, savdabīgu cilvēku strādā šķietami rutinētās sfērās. Sarunā ar SIA "Darba medicīna" direktoru Ivaru Vanadziņu atklājās gan darba aizsardzības jomas daudzveidība, gan viņa paša personības vispusība.

Lūdzu īsumā raksturojiet kompānijas attīstības vēsturi.
Kā jau liecina firmas nosaukums "Darba medicīna", sākotnē, pirms gandrīz 10 gadiem, koncentrējāmies uz darba aizsardzību un medicīnu, resp., nodarbināto veselību, taču laika gaitā paplašinājām uzmanības loku, un no aptuveni 1999.gada piedāvājam visu galveno pakalpojumu kopumu, ko sevī ietver darba aizsardzības jēdziens: riska novērtējumi, apmācības, audits, darbu drošības sistēmu ieviešana, dokumentācijas sakārtošana. Vienīgais ko nedarām – nepārdodam darba aizsardzības līdzekļus, drošības zīmes, taču iesakām, kādiem tiem jābūt. Darba vides mērījumus veicam sadarbībā ar Higiēnas un arodslimību laboratoriju, kurā strādā patiešām augstas klases speciālisti. Virkne noteikumu paredz mērījumu nepieciešamību, lai noteiktu vai trokšņa, ķīmisko vielu, putekļu u.c. līmenis ir kaitīgs, vai nav, tāpēc šo analīžu kvalitāte ir ļoti būtiska.

Paralēli esam uzsākuši starptautisku sadarbības projektu, kurā iesaistīti 5 valstu 6 uzņēmumi, tāpēc varu pamatoti uzsvērt, kas patlaban esam vieni no viskompetentākajiem darba aizsardzības jomā Latvijā. To apliecina arī mūsu klientu loks – no būvniecības, ceļu remonta un būves, kokapstrādes, mežrūpniecības u.c. firmām līdz birojiem, laboratorijām utt.

Ko Jūs vēlētos attīstīt savā uzņēmumā?
Pirmkārt, kļūt daudzskaitlīgāki, lai spētu ātrāk un lētāk apkalpot vairāk pasūtījumu. Otrkārt, janvārī/februārī, savas 10.jubilejas laikā, plānojam pārcelties uz jaunām telpām, kur būs mācību centrs dažādu, arī specifisku, semināru organizēšanai.

Patlaban Jūsu uzņēmuma strādā...
ap 10 cilvēkiem, taču lielākiem pasūtījumiem piesaistām vēl papildu speciālistus. Šogad pieņēmām 3 jaunus kadrus.

Kāda izglītība nepieciešama šai jomā? Cik zinu, darba drošības speciālistus vismaz Latvijā nesagatavo.
Jums taisnība, atšķirībā no padomju laikiem, kad šajā sfērā strādāja t.s. "ķeksīša" cilvēki – lai tikai štatā kāds skaitītos – mūsu speciālistiem ir multidisciplināras zināšanas. Vairumam ir ārsta vai sabiedrības veselības speciālista, inženiera, ķīmiķa u.c. profesijas, ko papildina ļoti daudz kursu, semināru, pašizglītības stundas. Ārzemēs parasta prakse ir augstākā izglītība plus 4-6 gadu specializācija kādā nišā. Man pašam ir ārsta diploms, gandrīz pabeigtas jurista studijas un vairākās lapās uzskaitāmi, Latvijā un ārzemēs apgūti kursi. Jāzina daudz un pastāvīgi jāturpina mācīties, jo, protams, neviens nevar būt speciālist visās nozarēs, taču apjausmai par katru ar specializāciju vismaz vienā, jābūt gan. Specializētā literatūra ir angliski, lielāko daļu semināru arī vada angļu valodā, tāpēc jābūt labi tā jāpārvalda.
Mūsu kolektīvu veido samērā jauni cilvēki, kam jau ir kādas zināšanas un liela vēlme tās pastāvīgi papildināt, kā arī milzīgas (20-30 gadu) pieredzes bagāti speciālisti.
Kāda kopumā ir situācija mūsu valstī darba drošības sfērā?
Saskaņā ar statistiku jau viss izskatās ļoti labi - 2x mazāk darba traumu un 3x mazāk arodslimību, nekā Eiropas valstīs. Diemžēl īstenība ir pavisam cita – arodslimības netiek pietiekami labi atklātas un nelaimes gadījumi tiek slēpti. Gan jau katrs būs dzirdējis par ievainojumu, lūzumu vai citu veselības problēmu, kas iegūta darba vietā, taču oficiāli piefiksēta kā sadzīves vai kāda cita tikai ne darba trauma. Ja jau ar mašīnām neprotam civilizēti braukt, nedomājiet, ka šī joma ir kāds izņēmums, tāpēc patiesībā situācija ir ievērojami sliktāka nekā Rietumeiropā. Tur nav iedomājams darbs ar atskaldāmo āmuru bez austiņām, bet vai pie mums jūs vienmēr redzat celtnieku tās uzvelkam? Un ķiveres...? Tai pat laikā negribu sabiezināt krāsas un vēlos akcentēt progresu, kas pēdējos 3 gados ir manāms. Lūzuma punkts ir 2002.gads, kad tika ieviesta jaunā, uz ES direktīvām bāzēta likumdošana – Darba aizsardzības likums un papildinošie MK noteikumi. Labklājības ministrija un Darba inspekcija ir veikušas lielu darbu, lai akcentētu problemātiku, izglītotu atbildīgās personas. Darba devēji sāk saprast, ka traumatisms, nelaimes gadījumi viņiem maksā dārgi – speciālista iztrūkums vai pat dīkstāve, nemaz nerunājot par augsti kvalificēta speciālista sakropļojumu, nāvi. Arī darbinieku apziņas līmenis ceļas, taču šie procesi nenoris ātri, kā jebkur pasaulē. Mēs neesam nekāds izņēmums, pirms 20-30 gadiem līdzīgas problēmas bija Zviedrijā, Somijā. Ņemot vērā, ka mēs attīstāmies ievērojami ātrāk, arī mūsu jomā sagaidu straujākus rezultātus.

Un salīdzinājumā ar Lietuvu, Igauniju?
Patiesībā jau ļoti līdzīgi. Atšķirības rodas, katrai valstij izvēloties savas likumdošanas prasības un īstenošanas, kontroles kārtību. Ir neapstrīdamas direktīvas, kas nosaka minimālo kārtību, bet katra valsts ievieš savas nianses. No tām izriet sava arodslimību un sava nelaimes gaidīju uzskaites statistika. Igaunijā patlaban ir spēcīgs, labi attīstīts privāts darba drošības konsultantu, ekspertu sektors, kamēr Lietuvā tas tāds bija 1997.-1999.gadam, bet, mainot kursu uz vairāk kreisu, tagad vērojams panīkums.

Kā noprotams, jūsu uzņēmumā liela uzmanība tiek vērsta uz pašu darbinieku papildus izglītības iespējām?
Mūsu specifikas dēļ esam vienkārši spiesti izmantot jebkuru iespēju papildināt savas zināšanas. Kaut vai patlaban – 3 kolēģi apgūst profesionālo papildus iemaņas, lai kļūtu par darba aizsardzības speciālistiem ar augstāko izglītību. Cits kolēģis piedalās ļoti nopietnos vāciešu organizētos kursos par ķīmisko vielu apriti un ietekmi. Vēl viens atgriezās no Slovākijas pēc nedēļas intensīva semināra. Pavasarī Dānijā un nesen Beļģijā ciemojāmies pie kolēģiem šajās valstīs, vērojot un salīdzinot viņu darbu. Būtībā katru otro-trešo nedēļu kāds kaut kur dodas. Tā, protams, ir liela nauda, tāpēc iespēju robežās izmantojam speciālo fondu piedāvātās iespējas, taču par virkni maksājam no sava budžeta. Ja pastāvīgai izglītībai neveltīsi pienācīgu uzmanību, ātri vari atrasties ārpus tirgus. Protams, tas ietekmē mūsu pakalpojumu cenu, taču koncepcija paliek nemainīga – vidusmēra cena par iespējami augstu kvalitāti.

Šajā rietumu teorijas un prakses apguvē būtībā iepazīstat mūsu nākotni. Ja patlaban ir skaidrs, kas vēl veicams un problemātikas ir gana, vai pēc kāda laika jūsu pakalpojumi nebūs aktuāli, vai vismaz to loma ievērojami vājināsies?
Mainās uzsvari, taču arī tur joprojām vērojama attīstība, pārmaiņas. Ja mēs vēl runājam par ķiveru nepieciešamību vai azbesta kaitīgumu, viņi spriež par laba kolektīva psiholoģiskā klimata būtiskumu. Tai pat laikā jaunāko tehnoloģiju, materiālu aprite ir tik strauja, ka viņiem aktuāla problemātika var kļūt tāda arī mums. Rietumeiropas uzņēmumi lielākoties ir atteikušies no sava darba aizsardzības štata uzturēšanas par labu specializēto kompāniju pakalpojumu izmantojumam. Nākamgad arī Latvijā uzņēmumiem, kas darbojas t.s. bīstamajos komercdarbības veidos, nāksies iekļaut savā personālā ļoti augstas klases speciālistus, vai vērsties pie konsultantiem. Šo jomu mēs redzam kā ļoti perspektīvu, jo zinām un varam nodrošināt nepieciešamo līmeni. Dzīve jau nepārtraukti mainās: vide, materiāli, vielas, tehnoloģijas utt., u.t.jpr., tāpēc vienmēr būs nepieciešami speciālisti, kas spēj noteikt problēmas cēloni un risinājumus.


Vai kopš padomju laikiem mainījušās galvenās potenciāli bīstamākās jomas?
Patiesībā jau nē. Tradicionāli "rūpju bērni" ir četri: būvniecība, kokapstrāde, pārtikas un apstrādes rūpniecība. Visām raksturīgi dinamiski procesi, bieži komplicētas iekārtas, materiāli, tehnoloģijas un tātad potenciāli bīstama vide. No jauna klāt nākusi biroju problemātika, kas patiešām ir aktuāla. Kā zināms, milzīga darbaspēka daļa savus pienākumus veic birojos, ar datoru u.c. biroja tehniku, bet nezina, ka sēž nepareizi konstruētos krēslos, nepietiekamā vai pārliekā apgaismojumā, pārlieku daudz laika pavada pie monitora bez atpūtas utt. Ja mēs mācām bērnam, ka viņam jāsēž pareizi, lai nebūtu šķība mugura, kāpēc paši to neievērojam? Protams, ne uzreiz, bet sekas būs. Turklāt paradoksālākais, ka lielākoties visi šie gadījumi salīdzinoši vienkārši novēršami.

Kā raksturojams jūsu jomas tirgus Latvijā?
Kā jau katrā salīdzinoši jaunā, strauji augošā nišā, parādās virkne firmu, kuru vadībai laikam šķiet, ka viss ir vienkārši un neprasa īpašu iedziļināšanos, bet toties ir lieliskas peļņas iespējas. Dažkārt uzzinām par personām, kas piesakās sniegt konsultācijas, lai gan viņām ir ārkārtīgi attālināts priekšstats par jomu, vai pat tāda nav. Līdzīgi kā mīts, ka katrs var būt mākleris, ja patstāvīgi pārdevis dzīvokli, vai būvnieks, ja uzcēlis šķūnīti. Patiesībā par īsti nopietniem uzskatu tikai 4-5 tirgus dalībniekus.

Vai bez darba un izglītošanās Jūs spējat atlicināt laiku arī kādam vaļaspriekam?
Mana aizraušanās ir samērā specifiska – garo distanču slēpošana. Kopā ar draugiem esam vienīgie četri no Latvijas, kas pirms 5 gadiem nosprauda mērķi iekļūt maratona slēpotāju kustības "Worldlopped" sarakstā. Lai to izdarītu, nepieciešams noslēpot zināmu kilometru (vismaz 55) skaitu 10 pasaules valstīs. Tā nu esam izslēpojušies gan Eiropā, gan Amerikā (Kanādā un ASV), un 12.decembrī pat dodamies uz Itāliju, kur sāksies šīs sezonas pirmais maratons.
Ar ziemas orientēšanās sportu es un minētie draugi aizrāvāmies jau skolas laikā. Bijām pat Latvijas izlasē, taču līdz ar pārmaiņām 1990.gadā beidzām šo nodarbi, lai atgrieztos pēc 9 gadiem, uzturēt sportisko formu. Un tagad, cik vien darbs un pienākumi ļauj, veltām sevi šim hobijam. Pierādās zināma patiesība - ja cilvēks ir aktīvs vienā jomā, viņš tāds ir arī kādā citā – katrs no mums sparīgi darbojas savā lauciņā.

Kura no vietām, kur esat bijis šajā kontekstā Jums palikusi īpašā atmiņā?
Katra ir īpaša... bet ja jāizceļ, laikam Itālijas maratons, kas skatītājiem noteikti ir pievilcīgākais, jo noris dolomītu Alpu ielejā, vijoties cauri garai virknei mazāku un lielāku ciematiņu, kuru iedzīvotājiem tradicionāli patīk vērot šīs sacensības. 4-5.000 dalībnieku vēro, atbalsta, uzmundrina 80-100.000 skatītāju. Savukārt Kanādā slēpojām 4-5 stundas –27C temperatūrā, kas bija patiešām ekstrēmi. Daba nebeidz pārsteigt, un tev jābūt gatavam cīnīties.