Ja cilvēks var uzkāpt pa kāpnēm, diezin vai viņš aizdomāsies par cilvēku, kuram šīs pašas trepes sagādā lielas problēmas.
Foto: Ja cilvēks var uzkāpt pa kāpnēm, diezin vai viņš aizdomāsies par cilvēku, kuram šīs pašas trepes sagādā lielas problēmas.
Saruna ar Raiti Gultnieku - LBBA ( Latvijas būvuzraugu un būvinspektoru asociācija) valdes priekšsēdētāju
Kāda, Jūsuprāt, ir šī problēma- sarežģītā piekļūšana ēkām?
Mēs to nejūtam, bet, ja mājai ir kaut viens pakāpiens, invalīds iekšā netiek.
Mums nesen bija seminārs tieši par to, kā mājām ir nodrošināta piekļūšana. Kāda sieviete izteica domu, ka ja invalīds sēž mājā, ir piesaistīts ratiņiem, viņš netiek lejā no otrā stāva pa trepēm. Ja viņš ir bērns, viņš netiek uz skolu, skolā arī viņš netiek iekšā, jo tur ir trepes. Viņš nevar izmācīties. Ja viņš nevar izmācīties, viņš nevar iegūt darbu. Ja invalīds nevar atrast darbu, viņš ir kādam (visbiežāk valstij) jāuztur. Tādējādi valstij būtu jābūt ieinteresētai, lai invalīds varētu integrēties sabiedrībā.
Vai noteikumi paredz, ka pieejamām ir jābūt pilnīgi visām ēkām?
Varbūt par piekļūšanu nav tik svarīgi domāt visur, bet svarīgas ir tādas vietas kā pasts, policija, pašvaldība, aptiekas.
Ja par piekļūšanu netiek domāts uzreiz- celšanas laikā, vēlāk ir ļoti grūti pārveidot ēku tā, lai tai varētu piekļūt invalīdi. Tas izmaksā dārgāk.
Ir ANO paraugnoteikumi cilvēkiem ar invaliditāti. Tie paredz, ka ikvienam jāparedz iespēja izmantot ielu, māju, transportu. Jaunas mājas projektējot, jāparedz, lai māja būtu pieejama ikvienam.
Tas viss noteikti attiecas arī uz māmiņām, kurām ir grūti tik ēkās ar bērnu ratiņiem...
Jā, mēs te runājam tikai par ratiņkrēsliem, bet ir arī invalīdi ar dzirdes un redzes traucējumiem. Vārds "pieejamība" attiecas arī uz viņiem, arī uz māmiņām ar bērnu ratiem. Tā arī ir pieejamība. Jā mātei savas bērns ar ratiņiem ir jāatstāj uz ielas, viņa nemaz neies iekšā konkrētā vietā. Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir jānodrošina vizuāla informācija.
Vēl viena būtiska lieta ir tīrs gaiss- daudzās telpās nevar uzturēties astmas slimnieki. Tā arī ir ēku pieejamība. Astmas slimniekiem kaitē nedabīgi materiāli, ziedputekšņi u.tt.
Kam būtu jādomā par piekļūšanas ēkām nodrošināšanu- arhitektam, būvniekam, būvuzraugam?
Projektu izstrādā arhitekts, būvnieks tikai strādā pēc arhitekta projekta. Tātad pirmais, kam vajadzētu domāt par pieejamību ēkām ir arhitekts. Vai arhitekti domā pietiekami? Tas ir jautājums arhitektiem.
Nākamie ir būvnieki un tad ir jāpārbauda būvuzraugiem un būvinspektoriem, kuri var nepieņemt objektu, ja tajā nav nodrošināta ērta piekļūšana ikvienam.
Vai ir iespējams uzlikt kaut kāda veida sodu, ja netiek nodrošināta piekļūšana ēkai?
Ir iespējams sodīt par būvnormatīvu pārkāpumiem, bet pārsvarā tiek uzlikti sodi par drošības neievērošanu, mazāk par, piemēram, grūtu piekļūšanu. Svarīgi ir, cik kompetenti cilvēki strādā būvvaldēs kuras apstiprina projektus.
Vai ir kaut kādi noteikumi, piemēram, par to, kādam jābūt pandusam?
Visām sabiedriskām ēkām ir vajadzīgs panduss. Būvnormatīvos paredzēts arī tas, kādiem ir jābūt pandusiem, cik platām jābūt uzbrauktuvēm, cik lielam jābūt kritumam, pandusiem jābūt ar margām, kur invalīdam pieturēties.
Kādi ir iemesli, kāpēc par invalīdiem tik bieži tiek aizmirsts?
Varbūt tāpēc, ka invalīdi reti ir pamanāmi. Ja cilvēks var uzkāpt pa kāpnēm, diezin vai viņš aizdomāsies par cilvēku, kuram šīs pašas trepes sagādā lielas problēmas. Reizēm vesels cilvēks par invalīdu paliek ļoti īsā brīdī, piemēram, viņam mežā uzkrīt koks. Un cilvēkam uzreiz rodas daudzas problēmas- viņš netiek pat savās mājās.
Būtu labi, ja invalīdu un viņu draugu apvienībā būtu eksperts, kurš katrai sabiedriskai ēkai- jaunceltnei dotu atzinumu, vai tā ir pieejama.
Ir svarīgi domāt par invalīdiem, jo (trīsreiz pārspļauj pār plecu) neviens nevar zināt, kas ar mums notiks nākotnē.
Daži uzņēmēji vienkārši uzskata, ka viņu uzņēmumā neienāks neviens invalīds.
Ja pie veikala ieejas ir kaut tikai viena pakāpiens, tas jau atbaida 5 līdz 10 procentus apmeklētāju- vecus cilvēkus, māmiņas ar bērniem, invalīdiem.
Vai Jūs varat minēt kādas konkrētas pēdējā laika celtnes, kas ir ļoti labi pieejamas ikvienam?
Redziet, ja es būtu invalīds, es to varētu pateikt uzreiz. Tagad grūti uzreiz minēt piemērus. Kādu laiku atpakaļ notika akcija, kad invalīdi uzlīmēja lapiņas vietās kur viņi netiek iekšā. Tāda lapiņa bija uzlīmēta pie "Mc Donalds" restorāna.
Nesen biju lielveikalā "Spice", tur ir ļoti piedomāts pie piekļūšanas- ir speciālas tualetes, uzlīmes ar norādēm invalīdiem, stāvvieta. Liekas, ka arī veikalā "Mols" ir ērta piekļūšana.
Jūrmalā Jomas ielā daudzām mājām tika izbūvēti pandusi, bet durvis vērās uz nepareizo pusi un invalīdam tāpat nebija iespējams tikt iekšā, tas pierāda, cik grūti veseliem cilvēkiem reizēm ir izprast slimus.
Vai situācija šajā ziņā ir kaut kā uzlabojusies pēdējā laikā?
Jā, tagad daudz vairāk vietās ir pandusi. Agrāk tam tika pievērsta mazāka uzmanība. Katram vajadzētu sākt ar savu māju, iziet ārā un padomāt, vai mājā var iekļūt ikviens.
Linda Tunte
www.building.lv
Kāda, Jūsuprāt, ir šī problēma- sarežģītā piekļūšana ēkām?
Mēs to nejūtam, bet, ja mājai ir kaut viens pakāpiens, invalīds iekšā netiek.
Mums nesen bija seminārs tieši par to, kā mājām ir nodrošināta piekļūšana. Kāda sieviete izteica domu, ka ja invalīds sēž mājā, ir piesaistīts ratiņiem, viņš netiek lejā no otrā stāva pa trepēm. Ja viņš ir bērns, viņš netiek uz skolu, skolā arī viņš netiek iekšā, jo tur ir trepes. Viņš nevar izmācīties. Ja viņš nevar izmācīties, viņš nevar iegūt darbu. Ja invalīds nevar atrast darbu, viņš ir kādam (visbiežāk valstij) jāuztur. Tādējādi valstij būtu jābūt ieinteresētai, lai invalīds varētu integrēties sabiedrībā.
Vai noteikumi paredz, ka pieejamām ir jābūt pilnīgi visām ēkām?
Varbūt par piekļūšanu nav tik svarīgi domāt visur, bet svarīgas ir tādas vietas kā pasts, policija, pašvaldība, aptiekas.
Ja par piekļūšanu netiek domāts uzreiz- celšanas laikā, vēlāk ir ļoti grūti pārveidot ēku tā, lai tai varētu piekļūt invalīdi. Tas izmaksā dārgāk.
Ir ANO paraugnoteikumi cilvēkiem ar invaliditāti. Tie paredz, ka ikvienam jāparedz iespēja izmantot ielu, māju, transportu. Jaunas mājas projektējot, jāparedz, lai māja būtu pieejama ikvienam.
Tas viss noteikti attiecas arī uz māmiņām, kurām ir grūti tik ēkās ar bērnu ratiņiem...
Jā, mēs te runājam tikai par ratiņkrēsliem, bet ir arī invalīdi ar dzirdes un redzes traucējumiem. Vārds "pieejamība" attiecas arī uz viņiem, arī uz māmiņām ar bērnu ratiem. Tā arī ir pieejamība. Jā mātei savas bērns ar ratiņiem ir jāatstāj uz ielas, viņa nemaz neies iekšā konkrētā vietā. Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir jānodrošina vizuāla informācija.
Vēl viena būtiska lieta ir tīrs gaiss- daudzās telpās nevar uzturēties astmas slimnieki. Tā arī ir ēku pieejamība. Astmas slimniekiem kaitē nedabīgi materiāli, ziedputekšņi u.tt.
Kam būtu jādomā par piekļūšanas ēkām nodrošināšanu- arhitektam, būvniekam, būvuzraugam?
Projektu izstrādā arhitekts, būvnieks tikai strādā pēc arhitekta projekta. Tātad pirmais, kam vajadzētu domāt par pieejamību ēkām ir arhitekts. Vai arhitekti domā pietiekami? Tas ir jautājums arhitektiem.
Nākamie ir būvnieki un tad ir jāpārbauda būvuzraugiem un būvinspektoriem, kuri var nepieņemt objektu, ja tajā nav nodrošināta ērta piekļūšana ikvienam.
Vai ir iespējams uzlikt kaut kāda veida sodu, ja netiek nodrošināta piekļūšana ēkai?
Ir iespējams sodīt par būvnormatīvu pārkāpumiem, bet pārsvarā tiek uzlikti sodi par drošības neievērošanu, mazāk par, piemēram, grūtu piekļūšanu. Svarīgi ir, cik kompetenti cilvēki strādā būvvaldēs kuras apstiprina projektus.
Vai ir kaut kādi noteikumi, piemēram, par to, kādam jābūt pandusam?
Visām sabiedriskām ēkām ir vajadzīgs panduss. Būvnormatīvos paredzēts arī tas, kādiem ir jābūt pandusiem, cik platām jābūt uzbrauktuvēm, cik lielam jābūt kritumam, pandusiem jābūt ar margām, kur invalīdam pieturēties.
Kādi ir iemesli, kāpēc par invalīdiem tik bieži tiek aizmirsts?
Varbūt tāpēc, ka invalīdi reti ir pamanāmi. Ja cilvēks var uzkāpt pa kāpnēm, diezin vai viņš aizdomāsies par cilvēku, kuram šīs pašas trepes sagādā lielas problēmas. Reizēm vesels cilvēks par invalīdu paliek ļoti īsā brīdī, piemēram, viņam mežā uzkrīt koks. Un cilvēkam uzreiz rodas daudzas problēmas- viņš netiek pat savās mājās.
Būtu labi, ja invalīdu un viņu draugu apvienībā būtu eksperts, kurš katrai sabiedriskai ēkai- jaunceltnei dotu atzinumu, vai tā ir pieejama.
Ir svarīgi domāt par invalīdiem, jo (trīsreiz pārspļauj pār plecu) neviens nevar zināt, kas ar mums notiks nākotnē.
Daži uzņēmēji vienkārši uzskata, ka viņu uzņēmumā neienāks neviens invalīds.
Ja pie veikala ieejas ir kaut tikai viena pakāpiens, tas jau atbaida 5 līdz 10 procentus apmeklētāju- vecus cilvēkus, māmiņas ar bērniem, invalīdiem.
Vai Jūs varat minēt kādas konkrētas pēdējā laika celtnes, kas ir ļoti labi pieejamas ikvienam?
Redziet, ja es būtu invalīds, es to varētu pateikt uzreiz. Tagad grūti uzreiz minēt piemērus. Kādu laiku atpakaļ notika akcija, kad invalīdi uzlīmēja lapiņas vietās kur viņi netiek iekšā. Tāda lapiņa bija uzlīmēta pie "Mc Donalds" restorāna.
Nesen biju lielveikalā "Spice", tur ir ļoti piedomāts pie piekļūšanas- ir speciālas tualetes, uzlīmes ar norādēm invalīdiem, stāvvieta. Liekas, ka arī veikalā "Mols" ir ērta piekļūšana.
Jūrmalā Jomas ielā daudzām mājām tika izbūvēti pandusi, bet durvis vērās uz nepareizo pusi un invalīdam tāpat nebija iespējams tikt iekšā, tas pierāda, cik grūti veseliem cilvēkiem reizēm ir izprast slimus.
Vai situācija šajā ziņā ir kaut kā uzlabojusies pēdējā laikā?
Jā, tagad daudz vairāk vietās ir pandusi. Agrāk tam tika pievērsta mazāka uzmanība. Katram vajadzētu sākt ar savu māju, iziet ārā un padomāt, vai mājā var iekļūt ikviens.
Linda Tunte
www.building.lv