Ja godīgi- man ir kauns būt pagrīdē, tas ir neērti. Strādājot individuāli, daudzi objekti aiziet garām tikai tāpēc, ka nav papīru un pasūtītājam rodas problēmas, jo jādomā kā norakstīt naudu. Klientam
Intervija ar Arnoldu Strazdiņu- SIA "Krāšņuguns" direktoru.
Foto: Ja godīgi- man ir kauns būt pagrīdē, tas ir neērti. Strādājot individuāli, daudzi objekti aiziet garām tikai tāpēc, ka nav papīru un pasūtītājam rodas problēmas, jo jādomā kā norakstīt naudu. Klientam; autors: Ja godīgi- man ir kauns būt pagrīdē, tas ir neērti. Strādājot individuāli, daudzi objekti aiziet garām tikai tāpēc, ka nav papīru un pasūtītājam rodas problēmas, jo jādomā kā norakstīt naudu. KlientamIntervija ar Arnoldu Strazdiņu- SIA "Krāšņuguns" direktoru.
"Krāšņuguns" ir firma, kas nodarbojas ar malkas apkures iekārtu uzstādīšanu (izņemot centrālapkures sistēmas). Sākot ar visparastākajām maizes krāsnīm un beidzot ar sarežģītām krāsnīm un skursteņiem. Parasti taisa visu kompleksu, jo tā var garantēt labu kvalitāti. Firma ir labās attiecībās ar visām Latvijas kamīnfirmām, sadarbojas ar tām. Nodarbojas ar veco krāšņu rekonstrukcijām, pārbūvēm.
Vai reizēm nav izdevīgāk kamīnu veidot no jauna nekā atjaunot veco?
Ir krāsnis, kuras tiešām nav vērts atjaunot, bet ir īpašas krāsnis, piemēram, majolikas, kas skaitās pat vēsturiski pieminekļi, kurus nedrīkst nojaukt un izmest ārā. Tādi objekti mums bijuši Alberta ielā 13- visa Sorosa fonda māja, Astrīdas māja uz Dzirnavu ielas, Durbes pils un citi.
Varbūt varat minēt arī objektus, kur esat veidojuši jaunas krāsnis, kamīnus!?
Tie pārsvarā ir bijuši privāti pasūtījumi un es nezinu, cik ētiski būtu tos nosaukt. No publiskām vietām varētu minēt kafejnīcu Ropažos "Pie Jāņa", kafejnīcu Salaspilī virs ceptuves u.c. Pašlaik topā ir kompleksi- taisām kurtuvi, pirts krāsni un kamīnu nelielās guļbūvēs. Es bieži braucot pamanu, ka ir nodegušas guļbūves, tikai tāpēc, ka kurtuves mēģina taisīt paši celtnieki, bet viens cilvēks nevar visu vienādi labi prast, šādas lietas vajadzētu uzticēt profesionāļiem. Es parasti saku, ka uz divām lietām nevajag ekonomēt- apkuri un elektrību. Šīs divas lietas visbiežāk izraisa ugunsgrēkus.
Minējāt vairākus objektus ārpus Rīgas.
Jā, mums bijuši vairāki objekti- Ventspilī likām kuģniecības muzejā majolikas krāsni, jaunu krāsni likām arī Turaidas pilī.
Tātad Jūs nevarat sūdzēties, ka lauku cilvēki ir neaktīvi pasūtītāji.
Pārsvarā jau tie ir valsts pasūtījumi. Jā, bet ir bijuši arī individuālie pasūtījumi Alūksnē, Daugavpilī, Cēsīs, Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā u.c.
Jūs vairākkārt minējāt majolikas. Kas tās ir?
Tie ir glazēti, cakaini podiņi ar skaistiem zīmējumiem, krāsaini. Un terekots ir neglazēti podiņi, kas pēc tam tiek skaisti izkrāsoti.
Sākumā apgalvojāt, ka draudzējaties ar citiem kamīnniekiem. Vai Jūs tajā pašā laikā neizjūtat konkurenci no viņiem?
Nē. Mēs daudz strādājam ar silstošajām apdarēm, pārsvarā firmas strādā ar nesilstošajām. Nesilstošās apdares ir vizuāli skaistākas, bet funkcionāli strādā citādi.
Tātad tiešā veidā konkurences Jums nemaz nav.
Tā arī nevarētu teikt, ir daudz individuālo podnieku, kuri strādā uz savu roku. Daudzi šie individuālie ir dziļās pagrīdēs un līdz ar to ne visi par viņiem zina. Mums ir vairāk pasūtījumi. Pagājušā gadā man viens no oriģinālākajiem pasūtījumiem bija lapu žāvēšanas krāsns.
Kam tā paredzēta?
Cilvēki nodarbojas ar biznesu- gatavo lapu tējas, žāvē ābeļu un citas lapas. Mums vajadzēja speciāli šim nolūkam izveidot krāsni. Vieta kur bija jāveido krāsns bija mežā, uz turieni neveda ceļi (mūs vilka ar traktoru iekšā un ārā), lai tējas varētu gatavot ekoloģiski tīrā vidē. Tādi projekti ir interesanti, nav jāstrādā pēc standarta, tas nav kā ar Lego klucīšiem- salikt kopā jau gatavu apdari, lielākā daļa šodienas kamīnmeistaru strādā tā.
Jums ir individuāla pieeja katram klientam.
Jā, mums katrs gadījums ir individuāls, mēs ar katru klientu strādājam ilgi, līdz atrodam optimālāko risinājumu. Kamīna tapšanas process ir ilgāks nekā citām firmām.
Process ir ilgāks, vai arī izmaksas tādējādi ir lielākas?
Es neteiktu, ka izmaksas ir lielākas. Materiāla cenas Lego variantam un mūsu kamīniem ir vienādas. Pirmajā variantā darba daļa jau ir ieguldīta, lai iztaisītu Lego klucīšus, tas jau ir ielikts cenā. Mēs tos klucīšus taisām uz vietas. Protams, sarežģīti kamīni izmaksā dārgāk. Darbs ar podiņiem vispār ir diezgan lēns.
Lego klucīšu firmas lepojas ar to, ka viņu kamīni ir ļoti ātri uzstādāmi. Cik ilgā laikā Jūs uzstādāt savus kamīnus?
Mūsu kamīni ir sarežģītāki, prasa vairāk laika. Parasto kamīnu uzstādām 1,5 līdz 2 nedēļu laikā. To laiku, ko citi pavada darbnīcā taisot klucīšus, mēs esam objektā.
Bieži ir dzirdēts, cik ļoti atsevišķi kamīnmeistari lepojas ar kamīna degšanas ilgumu. Vai tiešām tas ir kamīna vai tomēr malkas nopelns?
Speciālajā literatūrā ir norādīts, ka malkas apkures krāsns nedrīkst būt ekonomiskāka par 83 procentiem. Ja lietderības koeficients ir augstāks- sākas problēma ar skursteni. Daži ilgāku degšanu cenšas panākt ar slapju malku- tā sākas problēmas- skurstenis nestrādā, parādās smakas, sāk tecēt darva. Katram mehāniskam tomēr ir savs normatīvs, krāsnis tiek paredzētas konkrētai vilkmei, pareizam kurināmajam. Visu vajag darīt prātīgi un ar mēru- pat skroderis savu sievu nosita ar mēru. (Smejas)- ir tāds teiciens.
Kāda ir pareiza malka?
Pareiza malka ir 2 gadus nožāvēta caurvēja šķūnī. Tā ir ideāla malka. Miksējot kopā ar malku, arī briketes ir labas. Ja kurina tikai ar briketēm, nevajag krāmēt pilnu krāsni, jo to degšanas temperatūra ir daudz lielāka. Vaļējiem kamīniem noteikti labāka ir lapu koku malka, slēgtajiem tas nav tik būtiski, vienīgi stikls var reaģēt, ja malka ir mitrāka. Visdarvainākie ir skuju koki un bērzs. Ja kurina ar bērzu, tad vajag klāt vēl kādu papildus malku.
Mūsu praktiskā darba pieredze ir ap 12 gadiem, (kā firma gan darbojamies tikai 3 gadus), pa šo laiku izveidojusies zināma pieredze šajās lietās.
Pirms firmas dibināšanas vairāk darbojāties katrs par sevi?
Mēs ar manu kompanjoju, firmas līdzīpašnieku Raivo Zvejnieku, strādājam pārī jau visus 12 gadus. Esam labi sastrādājušies, abi esam amatniecības kameras meistari. Mūsu uzņēmums ir Latvijas amatniecības kameras reģistrā.
Kā izlēmāt dibināt uzņēmumu?
Ja godīgi- man ir kauns būt pagrīdē, tas ir neērti. Strādājot individuāli, daudzi objekti aiziet garām tikai tāpēc, ka nav papīru un pasūtītājam rodas problēmas, jo jādomā kā norakstīt naudu. Klientam tas ir neērti.
Kā pašiem ir izdevīgāk? Kā vairāk nopelnījāt?
Uz uzstādīšanu jau vispār nevar daudz nopelnīt, tirgotājiem tas ir vienkāršāk. Peļņa ir lielāka. Mums ir grūtāk. Bet patiesībā tik cik es pelnīju individuāli, tikpat pelnu tagad.
Kāpēc izvēlējāties grūtāko?
Mums ir grūtāk, bet mierīgāka sirdsapziņa. (Domā). Patiesībā sākumā man tas bija tikai hobijs- esmu profesionāls pedagogs, man ir 2 pedagoģiskās izglītības. Ar kamīniem un krāsnīm sāku kā ar hobiju- studēju arhīvos, kā izveidot maizes krāsni. Tā bija aizraušanās. Man vienmēr ir paticis pašam domāt, variēt.
Firmas vizītkartē rakstīts, ka veicat arī remontdarbus.
Jā, mēs veicam arī kosmētiskos remontus. Bieži gadās, ka kamīns aizņem visu sienu. Tad ir ērti remontēt visu telpu- labāk, ja visu dara viena roka, jo pat tad, ja ar vienu un to pašu krāsu krāso divi dažādi cilvēki, krāsojums izskatās citādi. Ieejot telpā, skatoties uz kamīnu, bieži vien uzreiz varu pateikt, kas ir tā autors. Katram profesionālim ir savs specifisks rokraksts.
Kādas ir tās lietas, pēc kurām var noteikt, kas ir kamīna autors?
To ir grūti pateikt, jāskatās kopums, salikšanas princips, tonējums. Tāpat kā arhitektam, tā arī kamīnmeistaram var paredzēt stilu.
Cik cilvēku strādā pie Jums?
Pašlaik ir 15 pastāvīgi darbinieki. Ja ir daudz darba, uz noteiktu laiku pieaicinām arī citus cilvēkus, līgumstrādniekus.
Vai šie 15 cilvēki- tas ir tāds jau nostabilizējies kolektīvs?
Jā, tas ir stabils pamata kodols, kas ar katru gadu aug- nāk klāt 3 vai 4 cilvēki un pa šo laiku prom ir aizgājis tikai viens.
Kādas problēmas, kas kaut kādā veidā traucē Jums strādāt?
Lielie nodokļi. Nodokļu ir pārāk daudz, to apjoms pārāk liels. Reizēm žēl, ka gribas izveidot labu lietu, bet kopā ar nodokļiem summa ir pārāk liela. Tad klients atrod pagrīdes meistaru, kurš pa "piecīti" ir gatavs kaut ko uzveidot. Tā rodas negodīga konkurence. Savulaik nedaudz pastrādāju arī Vācijā, tur municipālā policija ļoti sekoja līdzi tam, lai nenotiktu pagrīdes darbība.
Jūs esat divi uzņēmuma līdzīpašnieki, kuriem uzņēmums pieder uz pusēm. Vai nav grūti tā dalīties?
Mēs strādājam roku rokā. Kopā esam jau 12 gadus. Mēs nesūdzamies, šajā ziņā viss ir kārtībā. Esam jau tik ilgi kopā nostrādājuši, ka krīzes vecums jau sen ir pāri. (Smejas). Mums nav nekādu problēmu šajā ziņā.
Kā veidojat attiecības ar padotajiem? Vai pie Jums ir diktatūra vai demokrātija?
Ir cilvēki, kuri vienkārši nevar iztikt bez diktatūras. Mums varētu būt tāda demokrātiskā diktatūra. Absolūtā demokrātija arī nestrādā (sociālisms ir pārāk daudz iespaidojis). Patiesībā jau ar padotajiem kopā esam maz- viņi galvenokārt strādā objektos, kas izmētāti pa visu Latviju.
Kā, Jūsuprāt, ir vieglāk vadīt uzņēmumu- vienam vai divatā?
Diviem noteikti ir vieglāk. Ja vadītājs ir viens un viņam atgadās, kas slikts, viss apstājas. Ja vadītājs ir viens, tad jābūt ļoti spēcīgam vietniekam. Mums nav vietnieka, bet mēs esam divi vadītāji. Tas ir ļoti labi.
Vai piedalīsieties kādā no gaidāmajām būvniecības izstādēm?
Piedalīsimies BT1 Rīkotajā izstādē, plašākai sabiedrībai demonstrēsim mēbeļu kamīnu. Augstā dalības maksa neļauj mums piedalīties abās izstādēs. Es to nevaru atļauties. Noteikti piedalīšos BT1 amatniecības izstādē, Ķīpsalā, tā ir vienīgā izstāde, kas atbalsta amatniekus, dod viņiem kaut kādas atlaides.
Linda Tunte
www.building.lv