Jālaužas cauri birokrātijas džungļiem

Foto: Jālaužas cauri birokrātijas džungļiem; autors: Jālaužas cauri birokrātijas džungļiem

Patlaban nopietna problēma ir birokrātija - ja kādam uz mecenātismu noskaņotam cilvēkam arī rodas ģeniāla ideja par ainavas veidošanu, tad parasti pēc pusgada mocīšanās, saskaņojot to visās iespējamajās instancēs, entuziasms apsīkst.

Birokrātija - tas ir traģiski. Piemēram, Rīgā ir Apstādījumu saglabāšanas komisija, kas atrodas Rīgas domes Vides departamenta pakļautībā, tā ceļas un krīt par katru koku, bieži vien neiedziļinoties lietas apstākļos, proti, kāda ir koka dendroloģiskā vērtība. Rezultātā tiek uzbūvēti izkropļoti objekti, jo ir bijis jāsaglabā kāds koks.

No arhitektu puses visa zaļā zona parasti tiek maksimāli saudzēta, bet nereti ir tā, ka viens koks tiešām traucē, un tad būvei pa vidu bezmaz vai jāveido caurums, lai šo koku saglabātu - no atbildīgo instanču puses ļoti trūkst elastīgas pieejas. Rīgai ir sava ainavu arhitekte Daiga Bula, kuru augstu vērtēju, bet viņa nezin kāpēc nav Apstādījumu saglabāšanas komisijā un sēdēs nepiedalās.

Es nenoliedzu, ka tas, ko dara vides aizsardzības aktīvisti un minētā komisija, ir vērtīgi. Jā, viņi cīnās par katru koku, bet nereti kopumā neiedziļinās projektā, kas tiek piedāvāts.

Koka nozīmība bieži netiek skatīta pat parka mērogā, tā nepamatoti saudzējot sējeņus, kas nav pārdomāti stādīti koki. Piemēram, skaidri redzams, ka alejā iesējušās dažas kļavas, kas savas ātraudzības dēļ pāraugušas vecākos kokus, kas stādīti daudzus gadus agrāk.

Bet amatpersonas reizēm ir gatavas atļaut nocirst to, kas tiešām ir stādīts ar domu un ideju, nevis to, kas ir vienkārši izaudzis sējenis. Šis jautājums arī nav pietiekami analizēts. Lielā daļā gadījumu vides aktīvistu pieeja ir vienkāršota: ja ir koks, tātad jāsaudzē.

Saskaņot skiču projektu bez Vides departamenta atzinumiem var, bet, lai saskaņotu tehnisko projektu, atzinums ir vajadzīgs. Bieži vien atbildīgo dienestu skaņojumos vai atzinumos tiek ierakstīta sakrālā frāze, ka "principā iebildumu nav", kas patiesībā nenozīmē neko, taču tālākajā projekta attīstības gaitā var pāraugt "principiālos iebildumos", un tad projekts uz priekšu nevirzās.

Mēs dzīvojam ļoti straujā laikmetā, kad viss notiek saspringtos termiņos. Arhitektiem, kas regulāri strādā, ir zināmas tās instances, kur saskaņošana aizņem ilgu laiku, un no tām cenšamies ja ne saņemt atzinumu, tad vismaz laikus mutiski izrunāt to idejas, kā projekts tiek vērtēts, lai nebūtu tā, ka izprojektēta grandioza arhitektūra un tad mājā jāveido caurums, jo atbildīgās instances neļauj nocirst vienu koku.

Kopumā jau Rīgas arhitekti atzīst, ka pilsētas centrā kaut ko varētu būvēt, bet, tā kā vēl nav apstiprināts galīgais vēsturiskā centra saglabāšanas plāns, nav pieņemts lēmums, kā tieši būvniecības procesu virzīt un kontrolēt. Ja būtu apstiprināts, stingri reglamentēts attīstības plāns, tad būtu skaidrs - tajā vietā kaut ko būvēt ir pieļaujams, bet tajā ne.

Tagad parasti notiek tā: zemes īpašnieks, kam ir kāds zemes stūrītis vēsturiskajā centrā vai Vecrīgā, nolemj kaut ko būvēt. Viņš izstrādā teritorijas attīstības priekšlikumu ar savu skatījumu uz konkrēto vietu, tanī brīdī saceļas kājās prese, iesaistās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, un sākas plašas diskusijas - drīkst būvēt vai ne.

Vecrīga parāda - Latvijā ir akūts sakārtotas likumdošanas trūkums.
Protams, strādāt ārpus pilsētas centra ir mazliet vieglāk nekā centrā vai Vecrīgā, jo birokrātija, kas saistīta ar projekta saskaņošanu, ir mazāka.