Jānis Dripe: būvvalde nevarēs likt uz projekta sarkano zīmogu, ja pilsētas arhitekta kolēģija teikusi "NĒ"

Foto: Jānis Dripe: būvvalde nevarēs likt uz projekta sarkano zīmogu, ja pilsētas arhitekta kolēģija teikusi "NĒ"; autors: Jānis Dripe: būvvalde nevarēs likt uz projekta sarkano zīmogu, ja pilsētas arhitekta kolēģija teikusi "NĒ"

Piecus iepriekšējos gadus Rīga būvēja daudz un ar vērienu. Bet bez sava – pilsētas arhitekta. Protams, arī bez attīstības plāna un līdz ar to bez kopējas koncepcijas. Palikusi krietni nopakaļ savām Baltijas kaimiņienēm, zaudējusi Baltijas metropoles propagandētā tēla statusu, pirkta, pārdota… būvēta un pārbūvēta.

2006.gada 21.februārī Rīga ieguva galveno arhitektu. Šai amatā Rīgas Dome apstiprināja pazīstamu arhitektu un diplomātu Jāni Dripi. Nākamajiem pieciem gadiem. Kādi tie būs? Vai būvēsim tā, kā līdz šim, vai savādāk? Un kas mainīsies Rīgas tēlā un attīstībā? Par to saruna ar Jāni Dripi.

Kas ir Rīgas arhitekta birojs?
J.D.: Jaunveidojamais birojs būtu neliela 6 cilvēku kopa, kurā līdztekus pilsētas arhitektam strādātu tā palīgs, preses sekretārs un daži projektu vadītāji. Man nekad nav bijis domas, ka viena cilvēka rokās šodien – caurskatāmības un demokrātijas apstākļos koncentrētos liela vara. Subjektīvs viedoklis var būt kļūdains. Pilsētas arhitektam ir jāpauž viedoklis, kas bāzēts uz koleģiālām konsultācijām. Līdz ar to ārpus šī tehniskā biroja mēs piesaistīsim labu ekspertu un speciālistu kopu, ko es sauktu par Pilsētas arhitekta kolēģiju (pilsētvides ekspertu kolēģiju). Tie būs – 7 vadoši Latvijas arhitekti.

Tikai arhitekti?
Nē, es gribētu redzēt arī kādu projektu attīstītāju un būvnieku. Neviens arhitekts bez būvnieka neko nevar īstenot. Būvuzņēmēji varētu darboties pēc rotācijas principa… Teiksim, gadu strādā viens, tad nāk cits...viņi būs pieaicinātu ekspertu statusā. Ļoti labprāt uzklausīšu Māra Gaiļa, Ulda Pīlēna, Andra Kreislera viedokli.
Par tiem arhitektiem - domāju, ka mūsu kolēģu vidū nedalīta autoritāte ir Andris Kronbergs. Es viņam padomu lūdzu jau toreiz, kad iepriekšējais Rīgas mērs Gundars Bojārs runāja ar mani par pilsētas arhitekta darbu 2004 gada nogalē. Andris ir piekritis dalībai šajā kolēģijā. Tāpat arī Andis Sīlis, Edgars Bērziņš, Juris Dambis, Pēteris Strancis un Sergejs Ņikiforovs.

Jums nav bijusi ideja piesaistīt kolēģus no ārvalstīm?
Es vienmēr esmu teicis, ka mūsu ārzemju latviešu kopa ir liela vērtība. Starp viņiem ir izcili arhitekti. Tāds noteikti ir Sigurds Grava, kurš ANO uzdevumā ir risinājis desmitiem pasaules pilsētu izbūves lietas. Arī Andrejs Andersons no Austrālijas, kurš ilgus gadus bija Sidnejas un Jaundienvidvelsas galvenais arhitekts, Gunārs Birkerts… Ja kāds no viņiem atradīsies Rīgā, tad kā liela mēroga eksperti un cilvēki ar plašu pasaules pieredzi viņi tiks aicināti piedalīties kolēģijas darbā. Tāda pieredze mums noteikti jāizmanto. Birkerts savu piekrišanu jau ir devis.

Kā Jūs piesaistīsit pilsētai idejas, jaunu skatījumu…?
Viens no pilsētas arhitekta uzdevumiem ir lemt, kurai vietai pilsētā ir nepieciešams rīkot ideju konkursu, kurai - skiču projektu, kurai organizēt starptautisku plenēru. …Tā mēs varam piesaistīt starptautiska līmeņa ekspertus no citām valstīm. Ja objekts ir atbildīgs, kā muzeja vai koncertzāles būvniecība, tad varam atļauties arī pasaules lieluma zvaigznes. Savukārt, ar birokrātiju un saviem mājas darbiem mums pašiem ir jātiek galā.

Par birokrātiju - vai Jūsu birojs neradīs papildu birokrātiju, kas vēl vairāk bremzēs attīstību?
Es domāju, ka cilvēki, kas darbojas starptautiskos projektos, labi zina, ka demokrātijas apstākļos arhitektūras un būvniecības lietas prasa zināmu laiku. Ja viņi to neievērtē un domā, ka ienākot Latvijā, varētu kaut ko ātri, vienkārši un lēti izdarīt, tad seko jautājums – vai mums tas vajadzīgs? Mēs mīlam un cienām savu pilsētu un to kvalitāti, kas šeit viennozīmīgi vajadzīga. Par birokrātijas pieaugumu – tādas nebūs, jo Rīgas pilsētas arhitekta kolēģija nedaudz mainītā veidā pārņems šodien pastāvošās pilsētbūvniecības padomes funkcijas.

Cik liela vara būs Jūsu birojam un kādus projektus taisāties izvērtēt – vai visus?
Visus noteikti nē. Šodien, piemēram, labi strādā Vēsturiskā centra padome, kas uzrauga, lai objekti atbilstu UNESCO prasībām. Es domāju ir loģiski ievērtēt un nedublēt šīs padomes veikumu.
Rīgas būvvalde gadā izskata vairāk par 4000 projektiem. Pieņemu, ka pilsētas arhitekta kolēģijai no tiem būs jāizvērtē teiksim 10% . Tikai nozīmīgākie.

Kā tiks izvērtēts, kurš ir nozīmīgākais un jāskata?
Pilsētas arhitektam ir jāpiedalās būvvaldes padomes sēdēs, jāredz, kas "tur iet cauri". Nākošais solis ir vienošanās ar Būvvaldes vadītāju par objektu klāstu, kas virzāmi tālāk uz pilsētas arhitekta kolēģiju. Mums noteikti ir jāskata Rīgas vēsturiskā centrā un tā buferzonā atrodošies objekti, arī ēkas un to grupas, kas veido pilsētas telpiskos akcentus. Tie būs objekti pie galvenajām transporta maģistrālēm, augstbūves, būvmasā lieli objekti. Par šiem kritērijiem mēs vēl dažas dienas diskutēsim un tad to fiksēsim kolēģijas nolikumā.

Kā izpaudīsies biroja vara?
Mēs neatņemsim būvvaldei tās darbu – būvvaldes vadītājs ar sarkano zīmogu tāpat kā iepriekš dos projektam savu akceptu. Bet mums ir vienošanās un to paredz Aģentūras nolikums, ka pilsētas arhitekta kolēģijas lēmums ir būvvaldei saistošs. Runa nav tik daudz par varu, bet par divu institūciju koleģiālu darbu pilsētvides kvalitātes labā. Pieļauju, ka retos gadījumos saskaņošanas laiks var nedaudz pagarināties.

Aiz būvnieka "stāv" bankas, nauda, procenti…

Es domāju, ka katrs nopietns būvnieks rēķinās ar šo ceļu un plāno savu biznesu tā, lai juridiskajām procedūrām pietiktu laika. Tā nav vēlēšanās ar kādu izrēķināties, bet panākt pilsētai labu kvalitāti.

Jūs kādu laiku neesat dzīvojis Latvijā un Jums ir bijusi iespēja paskatīties uz Rīgu no malas…
Kādreiz esmu teicis, ka Rīga, paldies Dievam, nav modernās arhitektūras izgāztuve. Bet tā nav arī Ziemeļeiropas arhitektūras pērle. Mēs esam kaut kur pa vidu. Mūsu attīstība ir bijusi nedaudz lēnāka salīdzinājumā ar kaimiņu galvaspilsētām. Tallinā un Viļņā jau skaidri iezīmējušies jaunie pilsētas darījumu centri ar akcentētām augstbūvju grupām. Cerēsim, ka ejot pussoli aiz viņiem, mēs attīstīsimies kvalitatīvāk. Tiesa ar kultūras objektu būvniecību esam nepiedodami kavējušies. Mūsu kaimiņi igauņi nupat kā atklāja Modernās mākslas muzeju Tallinā, vairākās Igaunijas plsētās top koncertzāles…. Mēs esam tur, kur esam. Nacionālā bibliotēka mums jau ir morāls parāds.




Kas noteicis mūsu kavēšanos?

Es domāju - kavēja tas, ka nebija pieņemts Rīgas attīstības plāns. Mums nebija arī Vēsturiskā Centra attīstības un aizsardzības plāna. Tie ir dokumenti, uz kuriem šodien varam bāzēties. Ja to nebūtu, es arī nebūtu kandidējis pilsētas arhitekta darbam. Plāns ir arī labs signāls investoriem – mums ir sakārtota pilsētbūvnieciskā dokumentācija.

Jūs esat skatījis jauno Rīgas attīstības plānu. Kā to vērtējat?
Vērtēju pozitīvi – kā dokumentu un kā faktu. Jebkuru plānu jau var kritizēt, bet ir jāatzīst, ka ir ieguldīts liels darbs un liels intelektuālais potenciāls. Ir radīts mūsdienīgs un attīstībai liberāls dokuments. Plāns bija nodots demokrātiskai un ilgstošai apspriešanas procedūrai. Man prieks, ka pie Rīgas attīstības daudz strādāja Sigurds Grava kā konsultants transporta jomā, ka plānā saredzamas arī mūsu pilsētbūvniecības korifeju Lamzes, Melberga, Fogeļa idejas. Ar pēdējiem diviem arī man laimējās strādāt kopā pilsētbūvniecības darbnīcā.
Attīstības plānā nav pārsteidzošas lietas, bet nav arī nepārdomātu risinājumu. Plāns nav izrāde vienam vakaram, bet gan lielas pilsētas ilgtermiņa dzīvošanas vadlīnijas.
Transporta tīkls un telpisko akcentu izvietojums loģiski sadzīvo. Cik niansēti to izdosies realizēt, tas ir cits jautājums. Es domāju, ka šie pamatdokumenti ļaus mums vēl atgriezties pie pilsētas scenogrāfijas – caur detālplāniem, caur skiču projektiem un konkursiem. Un iegūt cerēto izteiksmi.

Vai mums turpmāk būs kvalitatīva pilsētbūvnieciskā telpa - varbūt ir pienācis laiks to, kas traucē, jaukt nost?
Ja mēs esam tik ekonomiski spēcīgi un varam džentlmeniski vienoties ar īpašumu turētājiem, tad kāpēc nē?
Es jokojot esmu teicis ZM ministram Mārtiņam Rozem, ka to māju, kurā viņi mīt, vajadzētu pajaukt nost, jo tā neder pilsētai. Tā ir viena no lielākajām pilsētbūvnieciskajām kļūdām, ka tieši ietekmē pilsētas siluetu. Valsts pieminekļu inspekcija šo tēmu ir nodevusi plašai publiskai diskusijai. Salīdzinājumam - Triangula bastions, par ko mums tik ļoti patīk izteikties, jau ir tāda maza būšana lielajā apjomu spēlē. Tuvplānos tas, protams, kaitina. Bet arī transports zemes līmenī starp Vecrīgu un Daugavu ir nekam nederīga lieta. Vecpilsētai agrāk vai vēlāk ir jāatgriežas pie ūdens, krastmalai jākļūst par promenādi ar krodziņiem, veikaliem, laivām un kuģīšu piestātnēm.
Es tikko kā uzrunāju pilsētas vadību un jautāju, kāda ir viņu vīzija par tuvākā un tālākā nākotnē sasniedzamo ? Un vadošajiem pilsētas politiķiem ir interesantas idejas par atsevišķu tēmu vai teritoriju attīstību. Jānis Birks vēlas redzēt topam Rīgas jūgendstila centru, Ludvigs Almers nopietni domā par Latvija amatniecības meistaru ielas vai sētas veidošanu pilsētas centrā ....pilsētas vadība saprot, ka viņiem šodien ir jāliek pamati pilsētas nākotnes ieguvumiem. Es te pieminēju sīkākas lietas, kas nenozīmē, ka bez uzmanības paliks vērienīga attīstība Z no Andrejostas, Klīversala un Ķīpsala, Lucavsala un Zaķu sala. Tūliņ būs pilsētas iniciatīva par teritorijas attīstības vīziju Zvirgzdu un Grāpja salu rajonā. Nule beidzās plenērs par Skanstes ielai piegulošo teritoriju attīstību.
Jā, man šķiet, ka pirms viesnīcas "Latvija" pirmās rekonstrukcijas bija par maz uzdrīkstēšanās un vēlmes runāt par ēkas galīgo augstumu. Šodien viesnīca loģiski ieaug pilsētas ielu tīkla audumā. Bet, ja būtu samazināts stāvu skaits, tas risinājums būtu vienkārši elegants.

Nākotnes augstceltnes – Kīpsalas dienvidu gals
Mēs labā nozīmē esam situācijas ķīlnieki. Mums tur ir Preses nams, Hansabankas augstceltne. Es gribētu atgādināt vienu pilsētbūvniecisko projektu konkursu 1968.gadā, kurā igauņi piedāvāja konceptuāli ļoti skaidru attīstības projektu - Daugavas kreisajā krastā, iepretim Vecrīgas unikālajam siluetam veidot jauno Rīgas komerciālo un administratīvo centru, kā paaugstinātas apbūves joslu. Kāpēc mēs toreiz šo ideju neakceptējām? Nebūtu jārunā par kļūdu labošanu Citadeles rajonā un citur.
Protams, mums šis rajons ir jāattīsta. Es gribētu, lai jebkura augstceltne šeit novietnes ziņā ir jēgpilna. Lai mums ir skaidrs, ko akcentējam – vai iezīmējam tikai Rīgas jauno administratīvo centru, vai arī labu arhitektūru. Man gribētos, lai kreisais krasts ar labo nonāk tādā inteliģentā saspēlē. Mums šajos projektos ir pieteikušies labi spēki – Gerkāns, Kronbergs, Hansabankas arhitektu komanda u.c. Es domāju, ka tas sola kvalitāti.

Bet cik pilsēta ir gatava attīstīt šo zonu?
J.D.: Jā, mēs nevaram uz viena neliela zemes gabala novietot bezgalīgu masu ēku, jo jāfunkcionē transportam, pilsētas maģistrāliem tīkliem un komunikācijām. Tā ir pilsētas atbildība, jo plānošana ir vienīgais īstenais instruments pašvaldības rokās. Ja pilsēta atļauj būvēt, tad ar atbildību, ka šīs lietas ir sakārtotas.

Jūsu attieksme pret pilsētas zaļo zonu un tās attīstību?
J.D.: Tas, ka mēs ļoti tuvu pilsētas robežai aizbūvējam visus iespējamos pļavu stūrus, manuprāt, nav pareizi. Mēs jēdzieniski sagraujam robežu starp pilsētu un laukiem. Aiz Rīgas robežas top moderna tipa guļamrajoni – respektīvi, Rīgas iedzīvotāji brauc pārgulēt uz Stopiņiem, Mārupi, Ādažiem vai Garkalni. Viņi maksā tur nodokļus, bet izmanto Rīgas infrastruktūru. Plus vēl kaitē ar to, ka ir atņēmuši pilsētai daļu no "plaušām"- loģisko zaļo joslu ap pilsētu.. Tā ir sava veida reģionālās politikas problēma.

Bet kur lai Rīgā viņi būvē sev mājokļus?
J.D.: Jā, attīstība uz iekšu ir sarežģītāka. Bet Rīga ir viena no teritorijas ziņā lielākām pilsētām (attiecinot uz iedzīvotāju skaitu). Rīgā ir daudz degradētu teritoriju, kur attīstīties. Kaut vai Maskavas forštate ar savu koka un mazstāvu apbūvi. Ja pilsēta ilgtermiņā par to domā, piešķirot nodokļu atlaides vai citas kompensācias, tad ir cerība šādus sarežģītus projektus iekustināt. Tā nebūs ātrā naudas aprite, bet tā būs inteliģenti investēta nauda. Tad nodokļi paliktu pilsētā un mēs iegūtu sakārtotu vidi.

Cik daudz Jūs taisāties ietekmēt "Trīs jaunos brāļus"?
J.D.: Es domāju, ka mēs būsim loģiski partneri. Pilsētas dienestiem jāraugās, lai šo trīs objektu gadījumā taptu kvalitatīva arhitektūra. Par bibliotēku mums viss ir skaidrs. Kas attiecas uz koncertzāli, tad pēc manām domām tai jābūt tuvu ģeniālai arhitektūrai, ja ēka atradīsies uz AB dambja. Atbildīgākas vietas jau nav! Ja mēs nevaram iegūt labas kvalitātes arhitektūru, tad pilsētai kopā ar KM un aģentūru godīgi jāpasaka: mums nav izdevies un mēs šajā vietā tādu ēku būvēt nevaram. Vai nu mēs to konkursu pagarinām, vai atliekam…Ja mēs atrodam izcilu risinājumu, tad visi cilvēki redzēs, ka tas ir modernās arhitektūras šedevrs. Atbrauks Mariss Jansons ar savu orķestri un atklās mums šo koncertzāli….Mēs visi būsim laimīgi….
"Trīs brāļus" vada ļoti pieredzējis būvprocesa vadītājs - Zigurds Magone. Es varu tikai priecāties, cik šis cilvēks profesionāli pieiet savam darbam. Savukārt ar MM muzeju mēs tikai atkārtosim pasaules pieredzi, sekojot Londonai, Parīzei u.c. latviskā variantā. Arī tā būs viena no Rīgas vizītkartēm - Andrejsala ar muzeju kļūs par savdabīgiem pilsētas vārtiem.

Kā Rīgai piesaistīt pasaulslavenu arhitektu vārdus? Vai viņiem ir interese par šo pilsētu?
Uzaicinājumam piedalīties koncertzāles projektā ir piekrituši ~ 10 augstas klases profesionāļi. Tā būs viena iespēja. Jāsaka, ka arhitekti rietumos nav tik izlutināti kā Latvijā – mūsu arhitektiem šodien ir ļoti daudz darba un šī situācija neveicina kvalitāti. Viņi nereti pavirši piedalās konkursos utt. Es ceru, ka par sacīto "nesaplēsīšos" ar saviem kolēģiem, kuri teiks: Jāni, ko tu pats esi uzbūvējis? Es esmu strādājis pilsētbūvniecībā un nevaru lepoties ar skaistām lielēkām. Mazo tāds pulciņš ir.

Kādu Jūs redzat Rīgu, kad būs beidzies Jūsu darba līguma termiņš – tātad pēc 5 gadiem?
Es ļoti ceru, ka tās lietas, par ko mēs runājām – proti labu, kontekstuālu arhitektūru, būs savus augļus nesušas. Ka būs dažas kultūras būves kā pilsētas akcenti. Arī renovēta Kalnciema ielas koka apbūve varētu priecēt cilvēkus, kas iebrauks no lidostas puses. Lai viesi teiktu, ka tie latvieši ir gudri - viņi nejauc nost, bet soli pa solim atjauno. Mums ir tādas pērles no pagātnes dotas lietošanai – jūgendstils, koka apbūve, pilsētas kanāls ar zaļo joslu. Daudzām pasaules pilsētām tādu vērtību nemaz nav. Ja tās izdotos noturēt labā balansā un jēgpilni, kontekstuāli, ilgspējīgi Rīgu attīstīt, tad būtu gandarījums par darbu. Vienkārši vēlos lai cilvēki teiktu, ka Rīgā dzīvot ir labi un lepotos ar to.

Lana Jūra