Jebkuram cilvēkam, atrodoties valsts darbā, ir iespēja tikt uzskatītam par potenciālu kukuļņēmēju

Foto: Jebkuram cilvēkam, atrodoties valsts darbā, ir iespēja tikt uzskatītam par potenciālu kukuļņēmēju; autors: Jebkuram cilvēkam, atrodoties valsts darbā, ir iespēja tikt uzskatītam par potenciālu kukuļņēmēju

Intervija RD Pilsētas attīstības departamenta direktoru Vilnis Štramu.

Rīga pēdējā laikā, pateicoties būvniecības straujajiem tempiem, attīstās straujā tempā. Sakārtotu vietu rodas arvien vairāk- acis priecē gaumīgas jaunbūves, rekonstruētas vecās ēkas, nogurdina sastrēgumi pilsētas ielās. Īpašu vērību prasa pilsētas vēsturiskais centrs, kurā būvētgribētāju netrūkst. Lielā mērā atbildību par pilsētas attīstību, plāniem nes Rīgas domes (RD) Pilsētas attīstības departaments. Departamenta direktors Vilnis Štrams, kā allaž, ir idejām un plāniem pārpilns, cenšoties pilsētu virzīt iespējami veiksmīgi. Viņa optimisms tajā palīdz.

Līdz 2004. gada 1. jūlijam vajadzēja būt apstiprinātam Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības teritoriālajam plānojumam, vai tas ir izdarīts?
Nē, plānojuma termiņu pagarinājām līdz novembrim. Pirmajā redakcijā tas jau tika apspriests, izrādīts cilvēkiem, rezultātā radās virkne ierosinājumu, ieteikumu, tagad tas tiek pārveidots otrajā redakcijā un tiks atkārtoti nodots sabiedriskajai apspriešanai. Ceru, ka līdz gada beigām RD to apstiprinās.

Kas ir galvenās lietas, kas tajā pašlaik tiek pārstrādātas?
Galvenokārt tie ir dažādi papildinājumi transporta sadaļā, pacēlās arī virkne jautājumu par atsevišķu ēku kultūrvēsturisko vērtību, aktuāls ir jautājums par sarkanajām līnijām, to pārvietošanu vai saglabāšanu esošajās vietās.

Nesen jūsu departamenta ziņā tika izveidots "vienas pieturas aģentūras" princips projektu saskaņošanā. Kā tas šobrīd darbojas un vai ir attaisnojis sevi?
Projekts darbojas labi. Tepat (Amatu ielā 4- Red.) pirmajā stāvā ir klientu pieņemšanas zāle ar atsevišķu ieeju. Klientiem vairs nav nepieciešams klīst pa koridoriem un stāvēt rindās pie neskaitāmu ierēdņu durvīm. Protams, cilvēkam tik viegli ieradumi nemainās. Virkne arhitektu un pasūtītāju tomēr vēlas satikt atbilstošo ierēdni, lai kaut ko paskaidrotu- es ceru, ka tiešām tikai paskaidrotu nevis veicinātu ierēdņu lēmumu pieņemšanu. "Vienas pieturas aģentūras" princips ir ieviests, pašlaik strādā uz kādiem 60%. Mūsu departamenta viedokli varam nodrošināt vienuviet, tomēr uz dažām citām institūcijām cilvēkiem joprojām nākas staigāt pašiem. Manuprāt, ideāls variants ir Ziemeļamerikas shēma, kurā no visām atbilstošajām institūcijām cilvēki sapulcējas vienuviet, iepazīstas ar projektiem un dod slēdzienu. Pasūtītājiem nav nekādas nepieciešamības pašiem staigāt pa daudzajiem kabinetiem. Ceru, ka reiz tā notiks arī pie mums, pašlaik gan tas nav atkarīgs tikai no mūsu departamenta.

Sākotnēji tika plānots, ka šāds saskaņošanas princips mazinās kukuļdošanas iespējas. Nesen sabiedrība tika iepazīstināta arī ar pētījumu "Korupcija būvatļauju izsniegšanas procesā". Konstatēta tika virkne nepatīkamu lietu. Cik pamatoti tas viss ir?
Filozofiski runājot, jebkuram cilvēkam, atrodoties valsts darbā, ir iespēja tikt uzskatītam par potenciālu kukuļņēmēju. Es nedomāju, ka kāda nozare ir vairāk labvēlīga korupcijai un kāda mazāk. Viss ir atkarīgs no konkrētā cilvēka, no viņa garīgās vai materiālās domāšanas. Jo iekšēji tīrāks ir cilvēks, jo grūtāk viņam pieņemt kukuli, vismaz viņam notiek kāda iekšēja cīņa. Ja cilvēks ir sociālisma produkts un viņam ļoti gribas aiznest mājās tās konfektes vai naudu, to viņš var izdarīt jebkurā vietā. Ja pētītāji analizētu citu jomu, piemēram, medicīnu, atrastu līdzīgu problēmu, potenciālu iespēju kukuļdošanai. Tas ir atkarīgs no sabiedrības, no sabiedrības veselības stāvokļa kopumā.

Arī jūs strādājat valsts darbā- tātad arī potenciāls kukuļu ņēmējs...
Jā, es jau esmu teicis, ka man kukuļi ir piedāvāti. Vienā gadījumā, pat nemanot, cilvēks man kukuli ir iedevis, es gan skrēju viņam pakaļ, lai atdotu atpakaļ. Domāju, jebkurš ierēdnis, kas ir pietiekami augstā amatā, kurā ir jāpieņem lēmumi, kas ietekmē trešās personas, saskaras ar kukuļu piedāvājumiem.

Kukuļņemšanas sakarā pirms kāda laika vai visi mediji bija pilni ar informāciju par Lejnieka kunga rīcības versijām. Tagad par to vairs nerunā neviens. Arī Jūs esat samērā cieši strādājis ar Lejnieka kungu, pastāstiet, kas ar viņu notiek tagad?
Tur jums labāk jājautā KNAB (Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam). Kā jau iepriekš teicu, jebkurš ierēdnis ir potenciāls kukuļņēmējs. Kā īsti bija Lejnieka kunga gadījumā, zina tikai viņš pats, kukuļa devēji un varbūt KNAB. Tagad viņš joprojām strādā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, vairs nepiedalās Vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes darbā. Domāju, ka tur viss nav tik vienkārši, kā mediji pauda, ka Lejnieks ir gandrīz valsts ienaidnieks. Tas ir pārāk sarežģīti, tāpēc arī tagad visur ir klusums. Tiesībsargājošās institūcijas, pirms cilvēkus publiski nopeļ, nepārbauda visu līdz galam un pārāk droši reaģē. Izlietu ūdeni vairs nevar sasmelt, un tas jau ir izdarījis postījumus. Ja pierādīsies, ka Lejnieka kungs nav bijis vainīgs, es tiešām nezinu, kā būs jārīkojas, lai palīdzētu viņam atgriezties pilnvērtīgā ikdienas darbā, vajadzēs ļoti daudz pozitīvisma no apkārtējiem. Vai tas maz ir iespējams? Kādu apvainojot un saucot par kukuļņēmēju, manuprāt, ir stipri jāpārliecinās, ka tas tā tiešām ir noticis un nav kāds pārpratums.

Pagājušā gadā tika izveidota Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome, kuras sastāvā esat arī jūs. Kā tai ir veicies šajā laikā, cik liela nepieciešamība vispār ir pēc šādas padomes?
Padomes sastāvā ir pārstāvji no dažādām institūcijām, tā darbojas, izskata aktuālus jautājumus. Protams, vienmēr var vēlēties, lai darbs noritētu raitāk un kvalitatīvāk. Domāju, ka no komunikācijas viedokļa ir labi, ka tie cilvēki sanāk kopā un spēj apmainīties ar saviem priekšstatiem un idejām, kā jāizskatās projektiem. Profesionāli dziļa lietderība šai komisijai pašlaik nav. Viņi pašlaik ir vairāk kā zibensnovedējs. Vai darbs mainīsies, kad tiks apstiprināts plānojums? Domāju, ka jā. Pie tam, ja plānojums būs pietiekami labs, tad gan padome vairs nebūs vajadzīga.

Kāda ir jūsu personīgā vīzija, kā būtu jāattīstās Rīgas pilsētai, vēsturiskajam centram?
Mana iekšējā koncepcija- pilsētas vēsturiskajā centrā ir atsevišķas ēkas, pilsētbūvnieciskas struktūras, kas ir vērtīgas un noteikti ir jāsaglabā, tajās jāinvestē daudz līdzekļu, lai sasniegtu autentiskuma pakāpi, kādu sagaidām. Būtu nepareizi šo teritoriju iekonservēt un padarīt mirušu attīstībai. Cilvēks nevar vienās drēbēs nostaigāt visu mūžu- tā arī pilsēta, laiks iet uz priekšu, un tai vajadzīgas jaunas drānas. Vecpilsētā var parādīties jauni objekti, tiem ir jāharmonizē ar esošajiem, tomēr jābūt šodienai raksturīgiem. Mums nav jābūvē zelta pilis, jo tie būs meli par to, kā mēs šodien dzīvojam. Protams, jāatstāj iespēju nākamajām paaudzēm taisīt nākamo līmeni. Nākamās paaudzes atkal lems, ko vajag vai nevajag saglabāt.

Vai par šodienas lieciniekiem nākamajām paaudzēm būvēsim arī lielveikalus?
Es domāju, ka lielveikali ir mūsdienu sabiedrības zināma tradīcija. Visa pasaule šodien ir liels lielveikals, tirgo visur- lidostās, muzejos, tuneļos. Pasaule ir regresīva patērētāju sabiedrība, kas lielāko vērtību saskata "šopingojot", mēs varam teikt, ka esam kultūras valsts un sabūvēt daudzus muzejus, bet tas nestrādās, jo būs mākslīgi uzspiests. Sabiedrības vērtību sistēma diktē, ko būvēt vai nebūvēt. Sabiedrībai vajag veikalus. Varbūt pēc kādiem gadiem situācija mainīsies, sabiedrība kļūs morāli nobriedušāka, un katram nevajadzēs 40 kurpju pārus, neskaitāmus uzvalkus un 4 mašīnas. Kad varbūt iztiks ar 2 kurpju pāriem un 2 uzvalkiem, veikali paši nomirs, un to vietā parādīsies ēkas, kad būs tā laika vērtību virsotnē. Šobrīd visi lielveikali ir pilni, cilvēki pērk. Acīmredzot vajag.

Pamazām jau lielveikalu būvniecības tempi palēninās. Tagad vietā nāk daudzdzīvokļu māju būvniecība. Tiek pabeigtas iesāktās mājas, būvētas pavisam jaunas, tomēr nereti dzirdētas ne īpaši pozitīvas atsauksmes par šo ēku būvniecības kvalitāti. Vai vēlme maksimāli ietaupīt izmaksas nav aizgājusi pa tālu?
Šobrīd ir dzīvojamā fonda deficīts, tāpēc ne viss atbilst standartiem. Tā ir brīvā tirgus ekonomika. Ja cilvēks ir nolēmis pirkt dzīvokli, un viņam ir ierobežotas finanses, ir jāizlemj palikt vecajā dzīvoklī, vai pirkt dzīvokli ne visai kvalitatīvā, bet šodien celtā mājā. Ir virkne cilvēku, kas ir gatavi ievākties vidējas kvalitātes namos. Ir arī tādi, kas gatavi maksāt vairāk, lai ievāktos ekskluzīvajos, augstas kvalitātes. Katram segmentam, ir savs pieprasījums. Garantēju, ka pēc kādiem gadiem tos namus rekonstruēs, un sāksies aprite, kad cilvēki vāksies uz labākām mājām. Tirgus visu regulē. Tā notiek daudzās valstīs. Varbūt vēlāk tiks taisīti kapitālie remonti un kvalitāte uzlabota.

Kā jums personīgi šķiet, kuras ir tās lietas, kas, vienkārši sakot, šobrīd pilsētā ir pilnīgi garām un ar steigu ir jāmaina?
Tas atkarīgs no tā, kuru cilvēku grupu tas skar. Tūristiem pietrūkst tūrisma infrastruktūras, 3 zvaigžņu viesnīcas, uzskatāmas informācijas, tūrisma ceļvežu, vienotas viesnīcu rezervācijas sistēmas, pietrūkst koordinācijas starp tūrisma vietām. Investoriem ir grūti saprast, kādā veidā operatīvi, ātri var nokļūt no savas biznesa ieceres līdz tās realizācijai. Mums nav vienotas investoru piesaistes stratēģijas, nav definētu noteikumu. Iedzīvotājus vienmēr interesē pamatjautājumi- jumts virs galvas, drošība, ērta pārvietošanās un darba iespējas. Nepieciešams domāt par satiksmes uzlabošanu, lai nebūtu sastrēgumu. Par darba iespējām- piesaistot investorus, rodas jaunas darba vietas un sākas konkurence starp darba devējiem, nevis darba ņēmējiem. Visās jomās ir asie punkti, kas gaida risinājumu.

Kuras no tām šobrīd ir jūsu departamenta prioritātes?
Strādājam pie lielajiem plāniem. Gribam, lai ir kārtībā galvenais, lai ir dokumenti, kas norāda pilsētas stratēģiju, attīstības plānus. Tā ir galva, kam jābūt kārtībā.

Kāda ir jūsu specialitāte?
Esmu arhitekts, beidzis Tallinas mākslas universitāti, pēc tam studēju Somijā. Iepriekš mācījos Liepājā, Rīgā.

Vai esat strādājis savā profesijā?
No 1993. gada man bija sava arhitekta privātprakse. 90. gadu beigās bija vairāki biznesa projekti būvniecības jomā. Iepriekšējā dome uzaicināja mani par Attīstības komitejas vadītāju, tā izzināju šo sistēmu. Kad ievēlēja pašreizējo domi, manu uzaicināja reorganizēt Attīstības departamentu, izveidot to vairāk uz biznesa vadības principiem balstītu.

Kas šajā darbā šķita labāks nekā, piemēram, arhitekta privātpraksē? Kāpēc pieņēmāt šo izaicinājumu?
Te nav ne labais, ne sliktais. Katram cilvēkam ir jābūt daudzpusīgam, nemitīgi jāmācās, jāmainās. Nevar daudzus gadus strādāt vienā vietā, ir jāiegūst jauna pieredze, jauni redzējumi, jāstrādā ar sevi, mainoties pašam, mainot vidi un cilvēkus, ar ko ir saskarsmē.

Tagad esat pilnībā prom no praktiskā projektēšanas darba?
Gandrīz. Projektēju maz. Tomēr zinu cilvēkus, kas pie projektēšanas atgriezušies pēc kādiem gadiem 50. Ir vajadzīgs klusuma periods, lai pēc tam atgrieztos ar jaunu jaudu. Tā kā vēl ne par ko neesmu drošs.

Vai vismaz sev esat uzprojektējis māju?
Jā, esmu projektējis māju, kurā dzīvojam kopā ar ģimeni.

Linda Tunte,
www.building.lv