Kalnciems: ķieģeļu laikmeta gals (2.daļa)

Foto: Kalnciems: ķieģeļu laikmeta gals (2.daļa); autors: Kalnciems: ķieģeļu laikmeta gals (2.daļa)

Valsts "briljanta" ceļi un "Lodes" "zelta klusēšana"

"Kalnciema ražotnes darbības apturēšanai ir piespiedu raksturs, - šādu paskaidrojumu (pagaidām vienīgo!) septembra pirmajā dekādē masu informācijas līdzekļiem sniedza AS "Lodes" valdes priekšsēdētājs Jānis Slesars. - Pirmkārt, lieli izdevumi ir valsts otrās kategorijas ceļa uz karjeru uzturēšanai ko, mūsuprāt, nelikumīgi pieprasa VAS "Latvijas Valsts ceļi". Otrkārt, esošie māli ļauj izgatavot tikai ierobežotu produkcijas sortimentu. Pašreiz tiek izstrādāts projekts Kalnciema ražotās produkcijas pārcelšanai uz SIA "Lodes ķieģelis" vienlaikus palielinot produkcijas sortimentu, kvalitāti, attiecīgi arī tirgu, un samazinot ražošanas izmaksas."

Pēc šādiem "Lodes" bosa vārdiem žurnālistiem atlika vien paust minējumus un attīstīt savas pašu hipotēzes par to, vai tiešām ķieģeļu ražošana slēdzamajā Kalnciema ražotnē bija tik nerentabla, vai tiešām par vienu no ražotnes slēgšanas iemesliem kļuva būvniecības nozares kritums, kā rezultātā īpašniekiem kļuva neizdevīgi ieguldīt līdzekļus aprīkojuma atjaunināšanā vēl vienā (līdztekus ražotnei Ānē) AS "Lode" piederošajā uzņēmumā. Tieši tā – paust minējumus un attīstīt hipotēzes, jo galīgās izskaidrošanās uzdevumu ar presi uzņēmās SIA "Kalnciema ķieģelis" valdes priekšsēdētājs Gunārs Kandis, kurš uzsvēra, ka lēmumu pārtraukt ražošanu pieņēma īpašnieks – AS "Lode".

Bet paša īpašnieka komentārus līdz materiāla nodošanas brīdim uzklausīt nevienam tā arī neizdevās – ne manam kolēģim no portāla novaja.lv Uldim Veilandam, kuram septembra pirmajā dekādē kompānijā tika pateikts, ka tās īpašnieks devies atvaļinājumā, ne šo rindu autoram, kurš neviļus pārtvēris kolēģa "stafetes kociņu" jelkādu papildu komentāru saņemšanai par rūpnīcas "Kalnciema ķieģelis" slēgšanu un hipotētisko nākotni (ņemot vērā Kalnciema "ķieģeļu" tradīcijas).

Jau vairāk nekā nedēļu portāla building.lv Slesara kungam aizsūtītie jautājumu tā arī "karājas" sekretariāta e-pastā bez atbildēm. Pirmdien, aizbildinoties ar kārtējo šefa nedēļas prombūtni, mūs jau teju novirzīja pie "Lodes" ražotnes direktora un valdes locekļa Aināra Ozola, kurš nesen bija sniedzis interviju presei, bet viņš norādīja uz "varas vertikāli" un holdingā pastāvošo stingro subordināciju: "Uz jautājumiem, kas saistīti ar "Kalnciema ķieģeli", atbildēt var tikai viņš pats."

Jā – var, bet neatbild taču! Starp citu, mūsu jautājumi pamatā bija gluži nevainīgi un nebūt ne tie asākie – tie bija saistīti ar "Lodes" sortimentu un tā paplašināšanu, par Jelgavas satelītā Ānē ražojamo produkciju un precīzu darbinieku skaitu, kuri pārcelsies uz šo ražotni no slēdzamās ražotnes. Viens jautājums Jānim Slesaram gan bija tāds āķīgāks, proti: "Komentējot Kalnciema ražotnes slēgšanu, Jūs minējāt, ka tai ir piespiedu raksturs – un kā pirmo no iemesliem minējāt lielos izdevumus otrās kategorijas valsts autoceļu un karjeru uzturēšanai. Kas tieši, Jūsuprāt, ir nelikumīgs VAS "Latvijas valsts ceļi" prasībās?"

Latvijas lielākā keramisko būvmateriālu ražotāja vadītāja viedoklis par valsts autoceļu uzturēšanu mūs interesē tiešām neviltoti – žēl, bet mēs to tomēr dzirdējām. Toties ne mazāk interesants ir pretējās puses spriedums, kurš tika apstiprināts arī ar skaitļiem – proti, VAS "Latvijas Valsts ceļu" viedoklis. Šās organizācijas pozīciju nepārprotami pauda tās mārketinga un sakaru ar sabiedrību nodaļas vadītāja Daiga Mežapuķe:
"2007.gadā VAS "Latvijas Valsts ceļi" autoceļā V 1064 Kalnciems - Līvbērze veica ceļa remontdarbus par summu Ls 25 000,- (noņēma nomales, uzbēra dolomīta šķembas). Šo ceļa posmu intensīvi izmantoja SIA "Latvijas māli" [uzņēmums, kurš arī pieder AS "Lode" – kopā ar rūpnīcām "Lodes ķieģelis", "Līvānu ķieģelis" un "Kalnciema ķieģelis" – A.B.] māla izvešanai.
2008. gada 12. maijā VAS "Latvijas Valsts ceļi" Jelgavas nodaļa saņēma iesniegumu par to, ka: citāts - "Sakarā ar nepieciešamību, nodrošināt Kalnciema būvmateriālu rūpnīcu ar izejmateriālu, SIA "Latvijas māli", laika posmā no 1.06.2008. līdz 30.08.2008. vēlas izvest 25 000 m3 māla no valsts nozīmes atradnes "Kaiģi". Māla izvešana tiks veikta ar 5-6 trīs asu pašizgājējiem (pilna masa 26 t) pa ceļu Kalnciems - Līvbērze, līdz pagriezienam uz karjeru.

SIA "Latvijas māli" piekrīt ar saviem finansu līdzekļiem kompensēt minētā ceļa posma tehniskā stāvokļa pasliktināšanos savu saimniecisko darbību rezultātā, slēdzot līgumu ar ceļu uzturētāju." Parakstījis L.Kaupe, valdes pr-js, A.Ozols, valdes loceklis.
Pārstāvis, kas iesniedza iesniegumu - Laimonis Kaupe. Cik zinām, viņi noslēdza līgumu ar LAU Jelgavas nodaļu, un uzbēra aptuveni 100 m3 šķembas uz šā ceļa posma, kur bija izveidojušās smilšu vannas pēc viņu smagajām mašīnām. Mums pretenziju nav par viņu šā gada darbību. Sadarbība bija konstruktīva un abpusēji korekta, izņemot , protams, šo [Jāņa Slesara – A.B.] komentāru."
Ķieģeļu vēstures pilsēta
Kalnciems kopā ar tam pieguļošajām teritorijām Lielupes kreisajā krastā pilsētas statusu ieguvis 1991. gada 14. novembrī, un par savu piedzimšanu var pateikties tieši ķieģelim: kā apdzīvota cieta tas sāka veidoties 19. gadsimtā, vienlaikus uzsākoties arī ķieģeļu ražošanai. Lai gan tiek uzskatīts, ka mūsu pusē pirmo apaļo (vēlāk – elipses) Hofmaņa krāsni ķieģeļu apdedzināšanai 1882. gadā uzbūvēja uzņēmējs un nākamais Rīgas pilsētas galva Džordžs Ārmitsteds, tomēr pirmais Latvijas ķieģelis pasaulē nāca Vītiņos teju pirms 200 gadiem, jau 1809. gadā. Kalnciema ķieģeļi sastopami burtiski visās bez izņēmuma būvēs Rīgā, kas tapušas 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā: tos piegādāja ne tikai rūpnīca "Purmali" (tās pastāvēšana beidzās pēc ugunsgrēka tikai 1960. gadā!), kura piederēja slavenā krievu rūpnieka Ņesterova ģimenei, bet arī latviešu ražotāju Krišjāņa Ķergalvja un Radziņa uzņēmumi. Tomēr Kalnciema komersanti neaprobežojās tikai ar Rīgu: piemēram, Valgundes pareizticīgā baznīca Lielupes otrajā krastā iepretī Kalnciemam uzcelta no 40 000 Ņesterova dāvātajiem ķieģeļiem.
Pirmā Kalnciema krīze iegadījās Krievijas-Japānas kara laikā: impērijā sākās ekonomikas lejupslīde, krita ķieģeļu cenas un strādnieku algas. Daļa cehu tika slēgti, tajos, kuri turpināja funkcionēt, tika pagarināta darba diena. Nav brīnums, ka tūlīt pēc 1905. gada revolūcijas "starta šāviena" tieši šos cehus sacēlušies strādnieki apslīcināja pirmos. Otro triecienu pa "Kalnciema tautas biznesu" deva Pirmais pasaules karš: tā laikā lielākā daļa rūpnīcu tika sagrauta, bet darbspējīgie iedzīvotāji sakarā ar frontes līnijas tuvumu pameta šos novadus. Bet jau 1924. gadā šeit iedibinātā AS "Ķieģelis un kūdra" uzcēla Kalnciema skolu, bet kopš 1934. gada ciemata nosaukums tika minēts ne tikai sakarā ar ķieģeļiem. Plostmuižā tika atvērta Rīgas Centrālcietuma filiāle – Kalnciema akmeņlauztuve katordzniekiem, kuru barakas Otrā pasaules kara laikā ar tādu pat mērķi izmantoja abas karojošās puses: visupirms vācieši šeit iekārtoja Rīgas ebreju geto darba nometni, vēlāk jau krievi šeit "pāraudzināja ar darbu" vācu karagūstekņus.
Jau pirmajā pēckara gadā – 1946. – šeit strādāja Kalnciema ķieģeļu kombināts, kurš savu pastāvēšanu beidza tikai Otrās republikas laikos – 1994. gadā. Saskaņā ar Lursoft.lv datiem, tas sadalījās trijos dažāda profila uzņēmumos – mēbeļu (SIA "Gak"), dolomīta (SIA "Gneiss") un Kalnciemam "tradicionālo" – ķieģeļu ražotni (SIA "Kalnciema ķieģelis"). Ja reiz Kalnciemā ķieģeļi tika apdedzināti pat "nelabvēlīgajos" deviņdesmitajos, vietējie iedzīvotāji tomēr nezaudē cerību par ražošanas atjaunošanos. Tieši pamatojoties uz 90-to gadu pieredzi, Kalnciema domes priekšsēdētāja Aija Tračuma vieš optimismu savos novadniekos. Arī AS "Lode" valdes priekšsēdētājs Ainārs Ozols izteicās, ka kompānijas plānos neietilpst "Kalnciema ķieģeļa" pilnīga likvidēšana, bet gan tikai konservācija – cerībā to atjaunot orientējoši pēc diviem gadiem.
Ofšora aisberga Kalnciema virsotne
Tostarp "Kalnciema ķieģeļa" slēgšanas/konservācijas ēnā palicis vēl viens – manuprāt, visinteresantākais – jautājums. Nav noslēpums, ka patlaban reģionālajā mērogā AS "Lode" ir viens no līderiem un lielākajiem ražotājiem savā nišā, kurš lielāko produkcijas daļu realizē Latvijā, bet pārējo eksportē – uz Lietuvu, Igauniju, Poliju, Krieviju un Ukrainu. Tādējādi, kā liecina Rīgas Fondu biržas dati, AS "Lode" akcijas kotējās tikai līdz 2008. gada 15. februārim. Tad 82,8% kompānijas akciju tika pārdoti – Kiprā reģistrētai firmai "Lode Holding Limited", bet darījuma summa pārsniedza 16,5 miljonus latu.
Tomēr šoi jautājumu – par AS "Lode" un "Lode Holding Limited" – es negrasījos uzdot Jānim Slesaram. Jo viņam, tāpat kā jebkuram citam lielam ražotājam, kurš lieliski zina ikviena lata un santīma vērtību, kādā jaukā dienā varēja apnikt, ka par uzņēmuma ne mazo budžetā ieskaitīto naudu (to pašu, kuru viņš būtu varējis ieguldīt kaut vai 50 uzņēmumos a lá "Klanciema ķieģelis") ierēdņi lido uz hokeja pasaules čempionātu Kanādā, ekspremjers ar dēliem – uz olimpiādi Pekinā, bet ierēdniecības aparāts tā uzturēšanai nākamajam gadam pieprasa TEJU MILJARDU – 900 000 000 latu, jeb 14% budžeta līdzekļu. Salīdzinājumam: lai reiz ar visām reizēm aizmirstu par Gaismas pili kā par ļaunu murgu, pietiktu samaksāt "atkāpšanās naudu" – kaut kādus 27 miljonus latu. Ofšora kompānijas cena, kā zināms, var tik variēta no dažiem simtiem līdz desmitiem tūkstošiem dolāru – un tas ir lieliski samērojams ar "komandējumu" izdevumiem ierēdņu komandai, kura tik ļoti pārdzīvoja par mūsu ledus vienības panākumiem Kļavas lapas zemē. Secinājumi lai paliek Jūsu pašu ziņā.

Žurnālists Andrejs Beļajevs
Autora foto