Kārlis Miķelsons: bāzes jaudu elektrostacijas ir nacionālās drošības jautājums
Foto: Kārlis Miķelsons: bāzes jaudu elektrostacijas ir nacionālās drošības jautājums
Par Latvijas enerģētikas nākotni Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai uz sarunu aicināja a/s Latvenergo prezidentu Kārli Miķelsonu.
Par Latvijas enerģētikas nākotni Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai uz sarunu aicināja a/s Latvenergo prezidentu Kārli Miķelsonu.
– Gruzijas notikumi ir ietekmējuši sabiedrību gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā. Līdz šim daudzos gadījumos bija vērojama tāda kā vienaldzība. Tagad šis jautājums ir ES samita darba kārtībā, turklāt Lielbritānijas premjerministrs Gordons Brauns laikraksta Observer 31. augusta numurā pauda viedokli, ka NATO un ES ir kardināli jāpārskata attiecības ar Kremli, lai nepieļautu Krievijas agresijas atkārtošanos. G. Brauns atgādina par Eiropas steidzami risināmo problēmu: jāatrod alternatīvi naftas un gāzes ieguves avoti, apejot enerģijas cietoksni – Krieviju. Kādā stadijā ir Latvijas redzamākās alternatīvas? Atomelektrostacijas projekts, ogļu un gāzes stacija vēl ir tikai projektos?
K. M.: – Vienā frāze jums ir iekļauti vairāki jautājumi.
Vispirms. Gruzijas konflikts tieši nebija jūtams elektroenerģijas sektorā. Cik man zināms, tad arī visā konflikta laikā Gruzija nepalika bez elektrības, jo tā palika darboties vienotā sistēmā ar Krieviju.
Tanki brauca un šāva, bet energosistēmu tas kopumā neietekmēja. Runājot par sabiedrības attieksmi... No slikto ziņu kopuma par Gruzijas konfliktu un ap to ir radusies viena cerīga atziņa: tagad visi, arī visaugstākajos līmeņos, sāk novērtēt enerģētisko atkarību un neatkarību. Tas parādās kā viens no darba kārtības punktiem jau tā pārregulētajā Eiropā, kas ir iestigusi tādā direktīvu dziļumā. Pēkšņi tiek aptverts, ka ar regulēšanu vien nevar līdzēt. Mēdz būt situācijas, kad ir jāmāk reaģēt ātri un kad ir jārada alternatīvas uzreiz. Tad direktīvas nelīdz. Eiropas elektroenerģētikā direktīvu sistēma ir veidota, lai veicinātu konkurenci, bet tas savukārt neveicina investīcijas apgādes drošumā.
Tā nav tikai Latvijas vai Baltijas, tā ir visas ES problēma. Manuprāt, arī tagad visā ES, salīdzinot ar Latviju, izpratne par to, kādai jābūt apgādes drošībai, nav vienāda. Mums katram ir sava vēsture.
– Tiklīdz sākās debates par ES sankcijām pret Krieviju, no dažādiem viedokļiem varēja izlobīt, ka no šādām sankcijām ciestu arī Baltija un Viduseiropa.
– Manuprāt, no sankcijām daudz vairāk varētu ciest valstis, ka nav dziļi integrētas ES sistēmā, bet tiecas uz to, piemēram, Ukraina. Latvijā no deviņdesmitajiem gadiem ir bijuši visādi kūleņi. Mēs ieguvām neatkarību, mēs iestājāmies ES, NATO, taču energosistēma palika tā pati – Unified Power System (UPS) jeb vienotā energosistēma. No tās nevar tā vienkārši izcirst mazu gabaliņu. Tagad mēs Baltijā esam deklarējuši, ka virzāmies uz integrāciju kontinentālās Eiropas energosistēmā Union for the Coordination of Transmission of Electricity (UCTE) jeb Elektrības pārvades koordinācijas apvienībā, un tas, protams, ietekmēs investīciju plānus gan Krievijas energosistēmā, gan Baltijas un UCTE, konkrēti – Polijas sistēmā.
Es ceru, ka, ņemot vērā visu notiekošo, Eiropas Komisija un enerģētikas komisārs vēl vairāk atbalstīs pietiekami lielu investīciju projektu Polijas un Baltijas teritorijā, lai vienā energosistēmā savienotu UCTE un Baltijas valstis. Savienojums ar Poliju un papildu savienojumi ar Somiju un Zviedriju ir enerģētiskās drošības jautājums.
– Vai augustā ir noticis kāds progress elektrosavienojuma saites izveidē starp Baltiju un Poliju? Vācijas kanclere Angela Merkele 26. augustā Viļņā paziņoja, ka gādās, lai Lietuvai netrūktu elektroenerģijas pēc 2009. gada, kad Lietuvai ir jāslēdz Ignalinas atomelektrostacija: "Protams, Vācija iesaistīsies, lai elektroenerģijas nodrošinājuma vajadzības tiktu apmierinātas. Iespējams, caur Poliju, pievienojot Lietuvu kopējam ES tīklam. Mēs šodien par to runājām. Protams, vispirms jānoskaidro, jāizanalizē kopējais pieprasījums pēc elektroenerģijas, un es apliecinu, ka interesēšos par šo jautājumu. Protams, nebūs tā, ka Lietuvai pēc 2009. gada nebūs elektroenerģijas."
– Visu cieņu kanclerei. Taisnība jau viņas teiktajā ir. Bez elektroenerģijas mēs nepaliksim. Mēs jau esam strādājuši atdalīti no Krievijas vienotās energosistēma, tiesa gan, dažas stundas. Jautājums ir cits. Cik tas maksā un cik ilgi mēs to varam izturēt?
Var pieņemt politisku lēmumu un neslēgt Ignalinas AES, taču tas ir jāpieņem visām 27 dalībvalstīm, jo tas ir viens no Lietuvas iestāšanās ES līguma punktiem.
Arī Latvija var strādāt kondensācijas režīmā, dedzinot gāzi, darbinot TEC 2, igauņi, nedomājot par oglekļa dioksīda izmešiem, dedzinās slānekli, un mēs Baltijā sevi nodrošināsim ar elektrību. Tikai – cik tas maksās un kā uz to reaģēs tā pati ES, jo tad par ogļskābās gāzes kvotu sadales un tirdzniecības sistēmu var aizmirst. Jā, mēs nepaliksim bez elektroenerģijas, bet par kādu cenu?
Baltijas elektrotīklu savienojums ar Poliju ir būtisks, taču tam jābūt maiņstrāvas savienojumam, nevis līdzstrāvas kabelim. Turklāt nevis pāris simtu megavatu jaudas savienojumam, bet gan pāris tūkstošu megavatu maiņstrāvas maģistrālai līnijai. Tās ir vērā ņemamas investīcijas, un tādam projektam ir vajadzīgs iepriekšminētais ES atbalsts. Taču arī tad, kad savienojumi būs, būs vajadzīgs pietiekami ilgs
process, lai sagatavotu Baltijas valstis UCTE standartiem. Iestāšanās UCTE ir līdzīga kā valsts iestāšanās ES; sistēmas operatora darbībai ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Manuprāt, Baltijai nebūs lielu problēmu, bet zināms darbs būs jāpadara.
– Labi, tagad tiek iedegta zaļa gaisma. Eiropas Komisija saka – jā! Kad pieslēgums būs gatavs?
– ES sistēmā, ja ir zaļā gaisma, aizsākas diezgan ilgstošs process. Vajadzīgs novērtējums ietekmei uz vidi. Kas to taisīs, kā to atzīs? Būs konkursi un procedūras. Ja viss sasummēsies raiti, ap 2016. gadu savienojums varbūt būs.
– Tad jau 2016. gadā Latvija būs ekonomiski gatava atbalstīt sankcijas, ja būs tāda vajadzība!
– Ar zināmu cinisma piegaršu tam varētu piekrist. Turpretim Krievijā procesi var noritēt daudz ātrāk. Rosatom vadītājs tikko izdeva pavēli uzsākt Kaļiņingradas atomelektrostacijas būvniecību. Tas nozīmē, ka tiešām ir iedegta zaļā gaisma. Finansējums ir atvērts, process sākas.
– Kaļiņingradas apgabals ir Krievijas anklāvs Eiropas Savienībā, un atomelektrostacijas pamatojums varētu būt Kaļiņingradas energoapgādes drošība ES sankciju apstākļos, taču, manuprāt, vairāk izskatās, ka šāds projekts draud iznīcināt cerības uz privātu investīciju pieplūdumu, lai radītu Baltijā ģenerējošās jaudas...
– Jā, Kaļiņingradas apgabals ir anklāvs ES. Taču atomstacija var strādāt tikai kādā no energosistēmām. UCTE vai UPS! Atdalīti tā nevar strādāt. Nav cita varianta.
Teikt, ka Kaļiņingradas anklāvam pietrūkst jaudu, nav gluži pareizi. Kaļiņingradā ir 450 megavatu gāzes stacija, kurai tiek būvēts vēl viens bloks. Tagad ir runa par 2500 megavatu papildjaudu. Tas ir tīrākais biznesa, elektroenerģijas eksporta projekts uz Eiropas Savienību. Šo projektu var realizēt ātrāk nekā Ignalinas projektu, jo Krievijai ir pašai savas ražotnes – paši projektēs, paši būvēs.
Ja Kaļiņingradā tiks uzbūvēta AES un ja politiskā situācija būs normāla, tad tas ir tikai apsveicami. Mums līdzās būs milzīgas ģenerējošās jaudas, un, ja cena ir pieņemama, tad viss ir kārtībā. Pērkam elektrību tur, kur tā lētāka. Ja ir Rosatom rīkojums, tad tas ir nopietni. Vēl jau ir AES Ļeņingradas apgabalā, un Kaļiņinas stacijā tiks būvēts papildbloks. Krievija savu attīstības programmu ir sākusi. No tirgus viedokļa viss ir labi. Taču, vai mūsu drošību var atrisināt tirgus? Ar UCTE Kaļiņingradai saišu nav nekādu, savukārt ar Lietuvu – nepietiekamas.
– Pat Ādams Smits, tirgus ekonomikas teorijas dibinātājs, uzskatīja, ka lai nu ko, bet drošību tirgus garantēt nevar. Jautājumu var formulēt citādi: vai tarifs, ko Kaļiņingradas AES piedāvās, var kļūt par barjeru investīciju ienākšanai?
– Tā var būt.
– Taču tad tas nozīmē, ka Baltijas enerģētikā pieaugs valsts loma. Ja privātajam sektoram būs barjera zema tarifa izskatā, tad valsts loma drošības projektu finansējumā būs noteicošā! Nevis tirgus, bet drošības apsvērumi noteiks jaunu jaudu ienākšanu.
– Lai runātu par tirgu, ir jābūt pietiekami lielām ģenerējošām jaudām. Latvijā tādu nav. Latvija nevar pati sevi nodrošināt. Ir konkrēti brīži, kad mēs nevaram saražot tik, cik mums vajag. Mēs pat teorētiski to nevaram.
Taču tad, ja būs jaudas pārpalikumi, ja tie pieaugs arvien vairāk, elektrības cenai vajadzētu samazināties. Domāju, ka Krievija, būvējot AES Kaļiņingradā, nemeklē izeju uz lētāko tirgu. Tā meklēs savienojumu iespējas gan ar Vāciju, gan ar Skandināviju, un tad mēs paliksim tur, kur esam pašlaik, un tad atkal būs jāsāk domāt, ko darīt...
– Tātad par alternatīvām... Tās ir: jaunā Ignalina, ogļu stacija, gāzes stacija. Vai sava AES? Cik tālu ir tikusi jaunā Ignalinas AES? Vai tuneļa galā ir redzama gaisma?
– Diemžēl vēl ir gaisma pirms ieejas tunelī. Vēl nav pieņemts lēmums par investīcijām. Ir pabeigts novērtējums ietekmei uz vidi. Tālāk jāseko politiskiem lēmumiem. Projekta attīstības uzņēmums, kurā tālāk jāiesaistās projekta nākamajiem dalībniekiem, ir nodibināts Lietuvā. Pārējās valstis – Latvija, Igaunija, Polija – šajā projektā vēl nepiedalās.
Latvijas nostāja ir formulēta. Viens no noteikumiem ir tas, ka konkrētajos jautājumos jāpieņem lēmumi tikai ar visu dalībnieku piekrišanu. No Latvijas viedokļa pats svarīgākais – mēs nevēlamies investēt jaunajā Ignalinas AES projektā. Mums ir vajadzīgi 500 megavati rotējošās jaudas, tas ir, visu laiku regulāri pieejams noteikts elektroenerģijas daudzums.
Trīs valstij piederoši uzņēmumi ceturtās valsts teritorijā kopā ar ceturto uzņēmumu vēlas uzbūvēt milzīgu ģeneratoru, kas būs vajadzīgs visiem četriem. Manuprāt, tik lielai investīcijai no Latvijas puses projektam ir vajadzīgs Saeimas atbalsts, kā arī starpvalstu līgums.
Pēdējā pusotra gada laikā pārāk liela progresa nav. Lietuvā ir izveidots nacionāls investors, kas varētu būt spējīgs finansēt Lietuvas daļu. Tajā ir 39 procenti privātā kapitāla. Arī Polijā pa šo laiku ir notikušas izmaiņas: ir notikusi uzņēmuma restrukturizācija. Projekta beigu gadu es neriskēšu nosaukt.
– Vai ogļu elektrostacijas izveidi Latvijā nekavēs oglekļa dioksīda kvotas?
– Mums ir iespējas pierādīt, ka tas ir nacionālās drošības jautājums. Ogļu stacija ir nacionālās drošības jautājums. Ir jābūt kompromisam par to, cik liels drīkst būt piesārņojums. Nav runa par to, ka gaisā būtu jālaiž tikai melni dūmi. Kompromiss ir jāatrod. Kvotu sistēmu veidojot, iecere nebija izveidot platformu gigantiskām spekulācijām. Iecere bija radīt mehānismu, lai uzņēmumi būtu spiesti investēt jaunās, vidi saudzējošās tehnoloģijās. Tagad tas ir megabizness, kur pelna bankas un starpnieki. Taču Latvija ir zaļākā valsts Eiropas Savienībā – vismaz elektroenerģētikas un siltuma ražošanas jomā.
– Labi, ja tagad zaļā gaisma tiek iedegta – kad projekts tiks pabeigts?
– Ja projektam ir valsts atbalsts, tad domāju, ka vairāk par septiņiem gadiem tam nebūtu jāievelkas. Tas ir no brīža, kad tiek izsludināts tenderis.
Savukārt gāzes stacijas jautājumā ir divas teorētiskas un praktiskas iespējas. Vispirms jau var aplūkot sašķidrinātās gāzes stacijas iespējamību, taču tai infrastruktūras izmaksas ir ievērojami lielākas nekā ogļu stacijai. Kas attiecas uz dabasgāzi, tad mēs, Latvenergo, runājam par TEC 2 rekonstrukciju. Mēs rekonstruējam veco TEC 2 daļu – kad tā būs gatava, veco TEC 2 daļu slēgsim.
Pēc rekonstrukcijas ar vienu vienību gāzes varēsim strādāt daudz efektīvākā koģenerācijas režīmā.
Pabeidzot TEC 2 rekonstrukciju, mēs iegūsim ģeneratoru, ko vajadzības gadījumā varam darbināt kondensācijas režīmā, tas ir, ražojot tikai elektroenerģiju. Inčukalna krātuve ir Latvijas bagātība, kurā ir vērā ņemams daudzums gāzes. Ja būtu krīze, elektrību varētu ražot no šīs gāzes.
– Inčukalnā glabājas viena gada gāzes patēriņš visām Baltijas valstīm...
– ...Vai divarpus gadu gāzes patēriņš Latvijai vienai pašai.
– Alternatīva ir arī AES Latvijā... Varbūt var būvēt ne tik lielas jaudas staciju kā Ignalinā?
– Tehnoloģijas mainās. Nedrošības pieaugums naftas ieguves valstīs ir sapurinājis arī zinātni; tai atvēlēts lielāks finansējums, un nav tālu līdz brīdim, kad būs cita attieksme pret atomenerģētiku. Pasaule nosacīti ir bijusi tādā kā komforta zonā. Pasaule mainās, un mainās attieksme pret atomenerģētiku.
– Lielākais šķērslis AES būvniecībai bija iedzīvotāju noskaņojums.
– Manuprāt, ir aplami biedēt ļaudis, ka atomenerģētika ir nedroša. Katrai tehnoloģijai ir savs riska faktors un arī izmaksas. Šī ir viena no alternatīvām, un riski ir izvērtējami. Atomenerģētikā avāriju pamatā vienmēr ir cilvēciskais jeb personāla darbības faktors.
– Ja tagad Latvijā iedegtu zaļo gaismu AES, kad stacija būtu gatava?
– Pasaules enerģētikas padomes Latvijas komitejā mēs esam šo jautājumu pētījuši, un šķiet, visdrīzāk, ka ap 2030. gadu. Taču viss var mainīties. Līdzīgi kā saistībā ar konfliktu Gruzijā. It kā tam nav tieša sakara, bet ledus nekavējoties sakustas.
Jebkurā gadījumā Latvijai ir vajadzīgas ģenerējošas jaudas, un AES tiek būvēta nākamajiem simts gadiem.
– Tātad, ja sāksim realizēt alternatīvas, kāda ir vīzija par secību?
– Ja runājam par Latviju, tad – soli pa solim: TEC 2 rekonstrukcija, ogļu stacija, tad – AES. Vienlaikus ir jāiegulda izglītībā, jo tie, kas Latvijā ko spēj atomenerģētikā, jau ir cienījamā vecumā.
– Tas bija redzams Zinātņu akadēmijas diskusijā par enerģētikas attīstību. Vecā paaudze saprot, kas ir urāna izotopi, jaunās paaudzes dalībnieki, debatēs spriežot pēc jautājumiem, nesaprot neko – kas un kā darbojas AES, kā enerģija rodas...
– Jaunā paaudze iztiek bez fizikas un ķīmijas, vidusskolā mūsu paaudzei šie priekšmeti bija jāapgūst.
Pirmais solis ir sākt gatavot speciālistus. Un, ja valsts būs definējusi šādu nepieciešamību, tad arī mācīties gribētāju netrūks.
Ir, protams, izeja, ka nopērkam atomstaciju, ko citi uzceļ un atved apmācītu personālu, kas to darbina, bet mēs cenšamies šo personālu integrēt latvju sabiedrībā. Ignalinā šāda metode īsti laikam neizdevās.
– Latvenergo ir pirmais uzņēmums, kas pamana, vai sākas krīze. Kā mainās elektrības patēriņš un vai krīze jau ir jūtama?
– Patēriņš 2008. gada pirmais pusgadā pret 2007. gada pirmo pusgadu ir palielinājies. Vai ir korekti no šāda rezultāta spriest par krīzi? Varbūt ir zināma inerce? Mājsaimniecību elektrības patēriņš stabili palielinās. Notiek pāreja uz citu elektrības patēriņa līmeni.
– Kā ir ar rūpnieciskiem patērētājiem, ja salīdzina enerģijas patēriņu 2008. gada jūlijā un 2007. gada jūlijā?
– Ir samazinājums, taču tas nav dramatisks. Taču patēriņš ir jāvērtē, ņemot vērā cenu. Šajā laikā ir augusi cena, un, protams, notiek pāreja uz efektīvāku elektroenerģijas izmantošanu.
Ko varu teikt – ir jūtami samazinājusies intensitāte jaunu projektu veidošanā, jaunu pieslēgumu izveidē. Tur var just, ka ekonomika ir piebremzējusies.
– Kādu Latvenergo prognozē šo gadu? Parasti Latvenergo peļņas lielums ir atkarīgs no ūdens daudzuma Daugavā.
– Tik liels līmenis kā 1998. gadā, protams, šogad nav. No ūdens daudzuma viedokļa šis gads būs nedaudz labāks par vidējo. Ievērojamus elektrības apjomus mēs importējam, jo importēt ir izdevīgāk, nekā ražot pašiem. Tirgus ir tirgus.
– Cik liela ir konkurences ietekme? Mazo patērētāju jomā konkurencei laikam nav īpaši nozīmīga loma...
– Tirgus atvērtajā daļā galvenais konkurents ir Eesti Energia, kam šobrīd ir aptuveni 20 procentu. Konkurences mazo patērētāju jomā tikpat kā nav.
– Cik liela ir Latvenergo daļa Igaunijas tirgū?
– Necik. Latvijas tirgus ir atvērts, bet Igaunijas tirgus mums ir ciet.
– Vai tā nav Latvijas diskriminācija?
– Latvijas? Nē, jo konkurence rada ieguvumu Latvijai. Tomēr ir vērojama zināma diskriminācija pret Latvenergo uzņēmumu.
– Tā tomēr ir nelīdztiesīga sistēma. Latvija savu tirgu atvērusi, bet Latvijai Igaunijas tirgus ir ciet. Tā nerīkojas brāļu tautas! Kur ir Baltijas vienotība, kur ES deklarētā līdztiesība?
– Tāpat jau ir arī citās jomās. Tirgus it kā ir atvērts, bet tas tiek tik specifiski regulēts, ka mēs tur iekļūt nevaram. Tomēr agrāk vai vēlāk iekļūsim.
– Gruzijas notikumi ir ietekmējuši sabiedrību gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā. Līdz šim daudzos gadījumos bija vērojama tāda kā vienaldzība. Tagad šis jautājums ir ES samita darba kārtībā, turklāt Lielbritānijas premjerministrs Gordons Brauns laikraksta Observer 31. augusta numurā pauda viedokli, ka NATO un ES ir kardināli jāpārskata attiecības ar Kremli, lai nepieļautu Krievijas agresijas atkārtošanos. G. Brauns atgādina par Eiropas steidzami risināmo problēmu: jāatrod alternatīvi naftas un gāzes ieguves avoti, apejot enerģijas cietoksni – Krieviju. Kādā stadijā ir Latvijas redzamākās alternatīvas? Atomelektrostacijas projekts, ogļu un gāzes stacija vēl ir tikai projektos?
K. M.: – Vienā frāze jums ir iekļauti vairāki jautājumi.
Vispirms. Gruzijas konflikts tieši nebija jūtams elektroenerģijas sektorā. Cik man zināms, tad arī visā konflikta laikā Gruzija nepalika bez elektrības, jo tā palika darboties vienotā sistēmā ar Krieviju.
Tanki brauca un šāva, bet energosistēmu tas kopumā neietekmēja. Runājot par sabiedrības attieksmi... No slikto ziņu kopuma par Gruzijas konfliktu un ap to ir radusies viena cerīga atziņa: tagad visi, arī visaugstākajos līmeņos, sāk novērtēt enerģētisko atkarību un neatkarību. Tas parādās kā viens no darba kārtības punktiem jau tā pārregulētajā Eiropā, kas ir iestigusi tādā direktīvu dziļumā. Pēkšņi tiek aptverts, ka ar regulēšanu vien nevar līdzēt. Mēdz būt situācijas, kad ir jāmāk reaģēt ātri un kad ir jārada alternatīvas uzreiz. Tad direktīvas nelīdz. Eiropas elektroenerģētikā direktīvu sistēma ir veidota, lai veicinātu konkurenci, bet tas savukārt neveicina investīcijas apgādes drošumā.
Tā nav tikai Latvijas vai Baltijas, tā ir visas ES problēma. Manuprāt, arī tagad visā ES, salīdzinot ar Latviju, izpratne par to, kādai jābūt apgādes drošībai, nav vienāda. Mums katram ir sava vēsture.
– Tiklīdz sākās debates par ES sankcijām pret Krieviju, no dažādiem viedokļiem varēja izlobīt, ka no šādām sankcijām ciestu arī Baltija un Viduseiropa.
– Manuprāt, no sankcijām daudz vairāk varētu ciest valstis, ka nav dziļi integrētas ES sistēmā, bet tiecas uz to, piemēram, Ukraina. Latvijā no deviņdesmitajiem gadiem ir bijuši visādi kūleņi. Mēs ieguvām neatkarību, mēs iestājāmies ES, NATO, taču energosistēma palika tā pati – Unified Power System (UPS) jeb vienotā energosistēma. No tās nevar tā vienkārši izcirst mazu gabaliņu. Tagad mēs Baltijā esam deklarējuši, ka virzāmies uz integrāciju kontinentālās Eiropas energosistēmā Union for the Coordination of Transmission of Electricity (UCTE) jeb Elektrības pārvades koordinācijas apvienībā, un tas, protams, ietekmēs investīciju plānus gan Krievijas energosistēmā, gan Baltijas un UCTE, konkrēti – Polijas sistēmā.
Es ceru, ka, ņemot vērā visu notiekošo, Eiropas Komisija un enerģētikas komisārs vēl vairāk atbalstīs pietiekami lielu investīciju projektu Polijas un Baltijas teritorijā, lai vienā energosistēmā savienotu UCTE un Baltijas valstis. Savienojums ar Poliju un papildu savienojumi ar Somiju un Zviedriju ir enerģētiskās drošības jautājums.
– Vai augustā ir noticis kāds progress elektrosavienojuma saites izveidē starp Baltiju un Poliju? Vācijas kanclere Angela Merkele 26. augustā Viļņā paziņoja, ka gādās, lai Lietuvai netrūktu elektroenerģijas pēc 2009. gada, kad Lietuvai ir jāslēdz Ignalinas atomelektrostacija: "Protams, Vācija iesaistīsies, lai elektroenerģijas nodrošinājuma vajadzības tiktu apmierinātas. Iespējams, caur Poliju, pievienojot Lietuvu kopējam ES tīklam. Mēs šodien par to runājām. Protams, vispirms jānoskaidro, jāizanalizē kopējais pieprasījums pēc elektroenerģijas, un es apliecinu, ka interesēšos par šo jautājumu. Protams, nebūs tā, ka Lietuvai pēc 2009. gada nebūs elektroenerģijas."
– Visu cieņu kanclerei. Taisnība jau viņas teiktajā ir. Bez elektroenerģijas mēs nepaliksim. Mēs jau esam strādājuši atdalīti no Krievijas vienotās energosistēma, tiesa gan, dažas stundas. Jautājums ir cits. Cik tas maksā un cik ilgi mēs to varam izturēt?
Var pieņemt politisku lēmumu un neslēgt Ignalinas AES, taču tas ir jāpieņem visām 27 dalībvalstīm, jo tas ir viens no Lietuvas iestāšanās ES līguma punktiem.
Arī Latvija var strādāt kondensācijas režīmā, dedzinot gāzi, darbinot TEC 2, igauņi, nedomājot par oglekļa dioksīda izmešiem, dedzinās slānekli, un mēs Baltijā sevi nodrošināsim ar elektrību. Tikai – cik tas maksās un kā uz to reaģēs tā pati ES, jo tad par ogļskābās gāzes kvotu sadales un tirdzniecības sistēmu var aizmirst. Jā, mēs nepaliksim bez elektroenerģijas, bet par kādu cenu?
Baltijas elektrotīklu savienojums ar Poliju ir būtisks, taču tam jābūt maiņstrāvas savienojumam, nevis līdzstrāvas kabelim. Turklāt nevis pāris simtu megavatu jaudas savienojumam, bet gan pāris tūkstošu megavatu maiņstrāvas maģistrālai līnijai. Tās ir vērā ņemamas investīcijas, un tādam projektam ir vajadzīgs iepriekšminētais ES atbalsts. Taču arī tad, kad savienojumi būs, būs vajadzīgs pietiekami ilgs
process, lai sagatavotu Baltijas valstis UCTE standartiem. Iestāšanās UCTE ir līdzīga kā valsts iestāšanās ES; sistēmas operatora darbībai ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Manuprāt, Baltijai nebūs lielu problēmu, bet zināms darbs būs jāpadara.
– Labi, tagad tiek iedegta zaļa gaisma. Eiropas Komisija saka – jā! Kad pieslēgums būs gatavs?
– ES sistēmā, ja ir zaļā gaisma, aizsākas diezgan ilgstošs process. Vajadzīgs novērtējums ietekmei uz vidi. Kas to taisīs, kā to atzīs? Būs konkursi un procedūras. Ja viss sasummēsies raiti, ap 2016. gadu savienojums varbūt būs.
– Tad jau 2016. gadā Latvija būs ekonomiski gatava atbalstīt sankcijas, ja būs tāda vajadzība!
– Ar zināmu cinisma piegaršu tam varētu piekrist. Turpretim Krievijā procesi var noritēt daudz ātrāk. Rosatom vadītājs tikko izdeva pavēli uzsākt Kaļiņingradas atomelektrostacijas būvniecību. Tas nozīmē, ka tiešām ir iedegta zaļā gaisma. Finansējums ir atvērts, process sākas.
– Kaļiņingradas apgabals ir Krievijas anklāvs Eiropas Savienībā, un atomelektrostacijas pamatojums varētu būt Kaļiņingradas energoapgādes drošība ES sankciju apstākļos, taču, manuprāt, vairāk izskatās, ka šāds projekts draud iznīcināt cerības uz privātu investīciju pieplūdumu, lai radītu Baltijā ģenerējošās jaudas...
– Jā, Kaļiņingradas apgabals ir anklāvs ES. Taču atomstacija var strādāt tikai kādā no energosistēmām. UCTE vai UPS! Atdalīti tā nevar strādāt. Nav cita varianta.
Teikt, ka Kaļiņingradas anklāvam pietrūkst jaudu, nav gluži pareizi. Kaļiņingradā ir 450 megavatu gāzes stacija, kurai tiek būvēts vēl viens bloks. Tagad ir runa par 2500 megavatu papildjaudu. Tas ir tīrākais biznesa, elektroenerģijas eksporta projekts uz Eiropas Savienību. Šo projektu var realizēt ātrāk nekā Ignalinas projektu, jo Krievijai ir pašai savas ražotnes – paši projektēs, paši būvēs.
Ja Kaļiņingradā tiks uzbūvēta AES un ja politiskā situācija būs normāla, tad tas ir tikai apsveicami. Mums līdzās būs milzīgas ģenerējošās jaudas, un, ja cena ir pieņemama, tad viss ir kārtībā. Pērkam elektrību tur, kur tā lētāka. Ja ir Rosatom rīkojums, tad tas ir nopietni. Vēl jau ir AES Ļeņingradas apgabalā, un Kaļiņinas stacijā tiks būvēts papildbloks. Krievija savu attīstības programmu ir sākusi. No tirgus viedokļa viss ir labi. Taču, vai mūsu drošību var atrisināt tirgus? Ar UCTE Kaļiņingradai saišu nav nekādu, savukārt ar Lietuvu – nepietiekamas.
– Pat Ādams Smits, tirgus ekonomikas teorijas dibinātājs, uzskatīja, ka lai nu ko, bet drošību tirgus garantēt nevar. Jautājumu var formulēt citādi: vai tarifs, ko Kaļiņingradas AES piedāvās, var kļūt par barjeru investīciju ienākšanai?
– Tā var būt.
– Taču tad tas nozīmē, ka Baltijas enerģētikā pieaugs valsts loma. Ja privātajam sektoram būs barjera zema tarifa izskatā, tad valsts loma drošības projektu finansējumā būs noteicošā! Nevis tirgus, bet drošības apsvērumi noteiks jaunu jaudu ienākšanu.
– Lai runātu par tirgu, ir jābūt pietiekami lielām ģenerējošām jaudām. Latvijā tādu nav. Latvija nevar pati sevi nodrošināt. Ir konkrēti brīži, kad mēs nevaram saražot tik, cik mums vajag. Mēs pat teorētiski to nevaram.
Taču tad, ja būs jaudas pārpalikumi, ja tie pieaugs arvien vairāk, elektrības cenai vajadzētu samazināties. Domāju, ka Krievija, būvējot AES Kaļiņingradā, nemeklē izeju uz lētāko tirgu. Tā meklēs savienojumu iespējas gan ar Vāciju, gan ar Skandināviju, un tad mēs paliksim tur, kur esam pašlaik, un tad atkal būs jāsāk domāt, ko darīt...
– Tātad par alternatīvām... Tās ir: jaunā Ignalina, ogļu stacija, gāzes stacija. Vai sava AES? Cik tālu ir tikusi jaunā Ignalinas AES? Vai tuneļa galā ir redzama gaisma?
– Diemžēl vēl ir gaisma pirms ieejas tunelī. Vēl nav pieņemts lēmums par investīcijām. Ir pabeigts novērtējums ietekmei uz vidi. Tālāk jāseko politiskiem lēmumiem. Projekta attīstības uzņēmums, kurā tālāk jāiesaistās projekta nākamajiem dalībniekiem, ir nodibināts Lietuvā. Pārējās valstis – Latvija, Igaunija, Polija – šajā projektā vēl nepiedalās.
Latvijas nostāja ir formulēta. Viens no noteikumiem ir tas, ka konkrētajos jautājumos jāpieņem lēmumi tikai ar visu dalībnieku piekrišanu. No Latvijas viedokļa pats svarīgākais – mēs nevēlamies investēt jaunajā Ignalinas AES projektā. Mums ir vajadzīgi 500 megavati rotējošās jaudas, tas ir, visu laiku regulāri pieejams noteikts elektroenerģijas daudzums.
Trīs valstij piederoši uzņēmumi ceturtās valsts teritorijā kopā ar ceturto uzņēmumu vēlas uzbūvēt milzīgu ģeneratoru, kas būs vajadzīgs visiem četriem. Manuprāt, tik lielai investīcijai no Latvijas puses projektam ir vajadzīgs Saeimas atbalsts, kā arī starpvalstu līgums.
Pēdējā pusotra gada laikā pārāk liela progresa nav. Lietuvā ir izveidots nacionāls investors, kas varētu būt spējīgs finansēt Lietuvas daļu. Tajā ir 39 procenti privātā kapitāla. Arī Polijā pa šo laiku ir notikušas izmaiņas: ir notikusi uzņēmuma restrukturizācija. Projekta beigu gadu es neriskēšu nosaukt.
– Vai ogļu elektrostacijas izveidi Latvijā nekavēs oglekļa dioksīda kvotas?
– Mums ir iespējas pierādīt, ka tas ir nacionālās drošības jautājums. Ogļu stacija ir nacionālās drošības jautājums. Ir jābūt kompromisam par to, cik liels drīkst būt piesārņojums. Nav runa par to, ka gaisā būtu jālaiž tikai melni dūmi. Kompromiss ir jāatrod. Kvotu sistēmu veidojot, iecere nebija izveidot platformu gigantiskām spekulācijām. Iecere bija radīt mehānismu, lai uzņēmumi būtu spiesti investēt jaunās, vidi saudzējošās tehnoloģijās. Tagad tas ir megabizness, kur pelna bankas un starpnieki. Taču Latvija ir zaļākā valsts Eiropas Savienībā – vismaz elektroenerģētikas un siltuma ražošanas jomā.
– Labi, ja tagad zaļā gaisma tiek iedegta – kad projekts tiks pabeigts?
– Ja projektam ir valsts atbalsts, tad domāju, ka vairāk par septiņiem gadiem tam nebūtu jāievelkas. Tas ir no brīža, kad tiek izsludināts tenderis.
Savukārt gāzes stacijas jautājumā ir divas teorētiskas un praktiskas iespējas. Vispirms jau var aplūkot sašķidrinātās gāzes stacijas iespējamību, taču tai infrastruktūras izmaksas ir ievērojami lielākas nekā ogļu stacijai. Kas attiecas uz dabasgāzi, tad mēs, Latvenergo, runājam par TEC 2 rekonstrukciju. Mēs rekonstruējam veco TEC 2 daļu – kad tā būs gatava, veco TEC 2 daļu slēgsim.
Pēc rekonstrukcijas ar vienu vienību gāzes varēsim strādāt daudz efektīvākā koģenerācijas režīmā.
Pabeidzot TEC 2 rekonstrukciju, mēs iegūsim ģeneratoru, ko vajadzības gadījumā varam darbināt kondensācijas režīmā, tas ir, ražojot tikai elektroenerģiju. Inčukalna krātuve ir Latvijas bagātība, kurā ir vērā ņemams daudzums gāzes. Ja būtu krīze, elektrību varētu ražot no šīs gāzes.
– Inčukalnā glabājas viena gada gāzes patēriņš visām Baltijas valstīm...
– ...Vai divarpus gadu gāzes patēriņš Latvijai vienai pašai.
– Alternatīva ir arī AES Latvijā... Varbūt var būvēt ne tik lielas jaudas staciju kā Ignalinā?
– Tehnoloģijas mainās. Nedrošības pieaugums naftas ieguves valstīs ir sapurinājis arī zinātni; tai atvēlēts lielāks finansējums, un nav tālu līdz brīdim, kad būs cita attieksme pret atomenerģētiku. Pasaule nosacīti ir bijusi tādā kā komforta zonā. Pasaule mainās, un mainās attieksme pret atomenerģētiku.
– Lielākais šķērslis AES būvniecībai bija iedzīvotāju noskaņojums.
– Manuprāt, ir aplami biedēt ļaudis, ka atomenerģētika ir nedroša. Katrai tehnoloģijai ir savs riska faktors un arī izmaksas. Šī ir viena no alternatīvām, un riski ir izvērtējami. Atomenerģētikā avāriju pamatā vienmēr ir cilvēciskais jeb personāla darbības faktors.
– Ja tagad Latvijā iedegtu zaļo gaismu AES, kad stacija būtu gatava?
– Pasaules enerģētikas padomes Latvijas komitejā mēs esam šo jautājumu pētījuši, un šķiet, visdrīzāk, ka ap 2030. gadu. Taču viss var mainīties. Līdzīgi kā saistībā ar konfliktu Gruzijā. It kā tam nav tieša sakara, bet ledus nekavējoties sakustas.
Jebkurā gadījumā Latvijai ir vajadzīgas ģenerējošas jaudas, un AES tiek būvēta nākamajiem simts gadiem.
– Tātad, ja sāksim realizēt alternatīvas, kāda ir vīzija par secību?
– Ja runājam par Latviju, tad – soli pa solim: TEC 2 rekonstrukcija, ogļu stacija, tad – AES. Vienlaikus ir jāiegulda izglītībā, jo tie, kas Latvijā ko spēj atomenerģētikā, jau ir cienījamā vecumā.
– Tas bija redzams Zinātņu akadēmijas diskusijā par enerģētikas attīstību. Vecā paaudze saprot, kas ir urāna izotopi, jaunās paaudzes dalībnieki, debatēs spriežot pēc jautājumiem, nesaprot neko – kas un kā darbojas AES, kā enerģija rodas...
– Jaunā paaudze iztiek bez fizikas un ķīmijas, vidusskolā mūsu paaudzei šie priekšmeti bija jāapgūst.
Pirmais solis ir sākt gatavot speciālistus. Un, ja valsts būs definējusi šādu nepieciešamību, tad arī mācīties gribētāju netrūks.
Ir, protams, izeja, ka nopērkam atomstaciju, ko citi uzceļ un atved apmācītu personālu, kas to darbina, bet mēs cenšamies šo personālu integrēt latvju sabiedrībā. Ignalinā šāda metode īsti laikam neizdevās.
– Latvenergo ir pirmais uzņēmums, kas pamana, vai sākas krīze. Kā mainās elektrības patēriņš un vai krīze jau ir jūtama?
– Patēriņš 2008. gada pirmais pusgadā pret 2007. gada pirmo pusgadu ir palielinājies. Vai ir korekti no šāda rezultāta spriest par krīzi? Varbūt ir zināma inerce? Mājsaimniecību elektrības patēriņš stabili palielinās. Notiek pāreja uz citu elektrības patēriņa līmeni.
– Kā ir ar rūpnieciskiem patērētājiem, ja salīdzina enerģijas patēriņu 2008. gada jūlijā un 2007. gada jūlijā?
– Ir samazinājums, taču tas nav dramatisks. Taču patēriņš ir jāvērtē, ņemot vērā cenu. Šajā laikā ir augusi cena, un, protams, notiek pāreja uz efektīvāku elektroenerģijas izmantošanu.
Ko varu teikt – ir jūtami samazinājusies intensitāte jaunu projektu veidošanā, jaunu pieslēgumu izveidē. Tur var just, ka ekonomika ir piebremzējusies.
– Kādu Latvenergo prognozē šo gadu? Parasti Latvenergo peļņas lielums ir atkarīgs no ūdens daudzuma Daugavā.
– Tik liels līmenis kā 1998. gadā, protams, šogad nav. No ūdens daudzuma viedokļa šis gads būs nedaudz labāks par vidējo. Ievērojamus elektrības apjomus mēs importējam, jo importēt ir izdevīgāk, nekā ražot pašiem. Tirgus ir tirgus.
– Cik liela ir konkurences ietekme? Mazo patērētāju jomā konkurencei laikam nav īpaši nozīmīga loma...
– Tirgus atvērtajā daļā galvenais konkurents ir Eesti Energia, kam šobrīd ir aptuveni 20 procentu. Konkurences mazo patērētāju jomā tikpat kā nav.
– Cik liela ir Latvenergo daļa Igaunijas tirgū?
– Necik. Latvijas tirgus ir atvērts, bet Igaunijas tirgus mums ir ciet.
– Vai tā nav Latvijas diskriminācija?
– Latvijas? Nē, jo konkurence rada ieguvumu Latvijai. Tomēr ir vērojama zināma diskriminācija pret Latvenergo uzņēmumu.
– Tā tomēr ir nelīdztiesīga sistēma. Latvija savu tirgu atvērusi, bet Latvijai Igaunijas tirgus ir ciet. Tā nerīkojas brāļu tautas! Kur ir Baltijas vienotība, kur ES deklarētā līdztiesība?
– Tāpat jau ir arī citās jomās. Tirgus it kā ir atvērts, bet tas tiek tik specifiski regulēts, ka mēs tur iekļūt nevaram. Tomēr agrāk vai vēlāk iekļūsim.