Kas ir guļbūve?

Foto: Kas ir guļbūve?; autors: Kas ir guļbūve?

Guļbūves termins apzīmē celtni, kuras sienas veido līmeniski cits virs cita likti apaļkoki savienoti pakšos (stūros) vai statņos.
Pašreiz tehnoloģiski ir definēti divi guļbūvju celtniecības paņēmieni – amatnieciski (roku darbs, baļķi tiek tēsti un būve top no apaļbaļķiem vai kantainiem baļķiem) un rūpnieciski izgatavotas guļbūves (baļķi ir līdzeni un vienādi kā zīmuļi, tie tiek izvirpoti vai frēzēti). Guļbūves izskats un šarms atkarīgs no tā, kādai tehnoloģijai ir izvēlēta - vieniem patīk roku darbs, grubuļaini, nelīdzeni, tēsti baļķi, citiem vairāk tīkama tehnoloģiskā precizitāte.

Par meistardarbiem, protams, tiek uzskatītas amatnieciski celtās guļbūves, ja vien to darījuši sava aroda meistari, par kuriem informācija pieejama Latvijas Amatniecības kamerā. Dažādi ir apsvērumi, kas liek izmantot vienu vai otru guļbūves veidu, bet viens no galvenajiem tomēr ir cena. Ar rokām būvētās guļbūves ir dārgas, ierindojamas ekskluzīvo lietu kategorijā un pieprasa arī noteiktu attieksmi gan no pasūtītāja, gan izpildītāja.

Ar guļbūvi filozofiski nesavienojamas lietas ir ne vien plastikas logi, sintētiskie jumtu segumi, bet arī tādas ierastas lietas kā elektrība un moderno tehnoloģiju apkure. Guļbūvei filozofiski piestāvētu krāsns apkure un sveču gaisma, pilnīgi izslēdzot moderno komunikāciju klātbūtni. Utopiski, bet ne neiespējami.

Vairums gadījumu guļbūvju īpašniekiem no apgaismojuma ir grūti atteikties, no ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmas ierīcības arī, bet par labu krāsns apkurei tomēr ir gatavs izšķirties ne viens vien klients, tā nodrošinot veselīgu mikroklimatu ne vien sev, bet arī guļbaļķu ēkai.

Ievērojot sentēvu metodes, baļķi katrai guļbūves ēkai būtu jāatlasa no vienas un tās pašas cirsmas, jo vienas cirsmas kokiem ir analoga mitruma pakāpe, augšanas nosacījumi un citi raksturlielumi, kas var būtiski ietekmēt baļķu žūšanas procesu.

Baļķu aptēšana ir darba un laika ietilpīgs process, taču tādā veidā tiek noblīvētas koka virsmas poras. Ja papildus vēl baļķis tiek apstrādāts ar linu eļļu, tad šādiem guļbaļķiem ir iespēja kalpot vairākus gadsimtus.

Guļbūves konstrukcijas pamatprincipi ir pārmantoti no paaudzes paaudzē un arī tagad ir iespējams sekot tradīcijām, guļbūvju celtniecībā izmantojot pareizā mēnesī cirstus kokus, tos pareizi žāvējot, guļbaļķu vainagus kārtoja vienu virs otra, neizmantojot naglas un spraugas aizdrīvējot ar sūnām, hidroizolācijai izmantoja bērza tāsis un priedes koka darvu, kurus sasildītu iesūcina kokā.

Šādu autentisku metodi vairāk gan izmanto koka ēku ansambļu restaurācijas darbos. No jauna būvētām guļbaļķu ēkās mēdz izmantot mūsdienu būvmateriālu piedāvātās iespējas, jo atsevišķi guļbūvju celtniecībai nepieciešamie dabas materiāli civilizācijas attīstības gaitā ir paspējuši nonākt augu aizsardzības Sarkanajā grāmatā, piemēram, noteikta veida sūnas.

Pēc nociršanas jebkurš koks vēl 7 gadus elpo, vienlaicīgi uzsūcot mitrumu. Lai gan ir sastopams "speciālistu" uzskats, ka koka māja spēj izžūt vienas vasaras laikā. Šādu "speciālistu" būvētās ēkas pēc gada nesaudzīgi uzrāda visas kļūmes – sašķiebušās logu un durvju ailas, citi defekti, jo nav ņemta vērā ēkas sēšanās, kas nav pāris mēnešu, bet gan vairāku gadu jautājums.

Atkarībā no tā, cik kokmateriāls ir sauss, guļbūves siena var "sēsties" līdz pat 4–6%, t. i., 4–6 cm uz metru, līdz ar to atsaucoties uz visiem nozīmīgajiem ēkas elementiem – logu un durvju ailām, krāsnīm, kāpnēm (ja ēka ir vairākus stāvus augsta). Šos elementus nākas stiprināt izmantojot slīdošās konstrukcijas, kuras ietver daudzus knifus, zināmus vien amata meistariem.

Ja sienu augstums ir trīs metri, tad, liekot mājai logus vai durvis, vai arī mūrējot krāsnis, virs logiem ir jāatstāj apmēram 10 cm lielas atstarpes, virs durvīm – apmēram 18 cm. Šīs atstarpes tiek slēptas aiz dekoratīvu līstīšu konstrukcijas. Ar mājas sēšanos jārēķinās, ja ēkas iekšpusē paredzēta apdare – ģipškartons vai flīzes. Ja to neņem vērā, apdare var salūzt.