Kaspars Klucis, SIA "L4 : Ja ēka jāuzbūvē tādā laikā, kādā tas nav reāli izdarāms, sāk veidoties riska zona, kad strādnieki sāk strādāt "viens otram pāri
Kādu es redzu darba aizsardzību celtniecībā kā būvuzraugs? Ļoti dažādu. Lielās firmas cenšas visu sakārtot, cik vien iespējams. Viņi ir redzami un tāpēc nedrīkst strādāt "šķērsām". Mazās būvfirmas, kas strādā Rīgā, arī orientējas likumdošanas prasībās un pilda pamatnostādnes. Situācija kopumā ir normāla. Sliktāk ir tad, ja kāds iebrauc Rīgā no provinces un sāk darboties būvlaukumā pilsētas centrā – tad ir lieli brīnumi: kāpēc tur nevar nolikt atkritumu kasti, kāpēc nevar stalažas likt bez atļaujas, kāpēc tām jābūt sertificētām? Jo Rīgā ir citas – paaugstinātas prasības. Te ir vairāk cilvēku un daudz lielāka dažādu notikumu iespējamība.
Es gribētu parunāt par tā saucamajiem politiskajiem objektiem jeb objektiem "uz urrā". Nav jābūt lielam speciālistam, lai ieejot tajos, redzētu, ka tur kaut kas ar darba organizāciju un drošību nav kārtībā. Apstāklis, par ko šādos objektos jārunā, ir laika grafiki, ko apstiprina pats ģenerāluzņēmējs. Cilvēki, kas piekrīt pieprasītajiem, dažkārt nereālajiem darbu grafikiem, bieži vien nav celtnieki. Viņi ir ekonomisti, investori – tātad celtniecība nav viņu īstā nozare. Viņi mazāk domā par to, kā darbu paveikt reālos tempos, bet gan kā apgrozīsies naudiņa un cik viņi no šī objekta iegūs.
Pašreiz lielākās problēmas rada ekonomiskais un būvniecības bums ap Rīgu. Īsi termiņi, liela steiga, tāpēc daudz kas netiek ievērots. Ja ēka jāuzbūvē tādā laikā, kādā tas reāli izdarāms tikai ar grūtībām, sāk veidoties riska zona, kad strādnieki sāk strādāt "viens otram pāri". Tas vairs nav labi, šoreiz jāsaka – nav droši. Piemēram, to jau daudzi ir teikuši, ka topošo hokeja halli mēs varam uzskatīt par riska objektu drošības ziņā – tieši celtniecības procesa laikā. Ja vairums celtnieku kādu objektu nosolītos, pieņemsim, paveikt viena gada laikā, bet kāds to pašu objektu būtu gatavs pabeigt, piemēram, deviņu mēnešu laikā, man rastos aizdomas, ka šis solītājs mēģinās strādāt ar metodēm, kuras varētu apšaubīt drošības tehnikas speciālisti un materiālu piegādātāji. Diez vai vairums pasūtītāju, uzzinot par to, turpinātu kontaktus ar tādu darbu veicēju.
Skatoties uz šiem laikiem, kad daudzas firmas strādā uz dempinga robežas, es iedomājos par skarbajiem viduslaikiem, kad bija tā saucamās meistaru ģildes. Ja meistars vai nu pazemināja cenu, par kuru bija vienojies ar saviem amata brāļiem, vai paveica darbu nekvalitatīvi, viņu varēja izslēgt no meistaru un pat no pilsētnieku saraksta, atstājot bez iespējām gūt ienākumus vispār. Arī mūsu laikos viens otrs būtu pelnījis kaut ko līdzīgu!
No tehniskā viedokļa – protams, neviens nopietns būvnieks speciāli kļūdas nepieļauj. Parasti šādas kļūdas gadās rekonstrukcijas projektos. Jo, ceļot jaunu, inženieris visu aprēķina. Rekonstrukcijā ir grūti paredzēt, kas būs tad, kad atklās konstrukcijas u.c. Tādos projektos mēdz mainīties siju izvietojums, tiek papildinātas logu ailes vai durvis, kas, savukārt, pavājina būvi. Kas no tā izriet? Ja projekts ir vājš un nav pietiekami izskaitļots, bet celtnieki, savukārt, vadās tikai pēc projekta, neiedziļinoties lietas būtībā, var rasties problēmas.
Diskusijas ar celtniekiem mums visbiežāk ir par to, kā saprast konkrēto projektu. Jo dokumentācija bieži nav tik skaidra, kā gribētos. Tas nozīmē, ka uzzīmēts ir viens, bet paskaidrojuma rakstā ir kas cits. Kā lai to traktē? Ja tas saistīts ar apjomiem un līdz ar to arī izmaksām, celtnieks, protams, centīsies sekot mazākajam. Tad es attiecīgi raugos, lai ir tā, kā vajag. Ja arī projektētājs ir kļūdījies, man jānorāda uz to. Taču jāņem vērā, ka vislabāk situāciju būvē pārzina celtnieks, jo viņš katru dienu ir objektā, viņam ir "acis" – strādnieki –, un viņš redz, kas notiek. Būvuzraugs ir tas, kurš parasti redz lielākās kļūdas.
Ko es varu teikt par materiāliem? Piegādātājs saskaņā ar likumdošanu noformē sava materiāla atbilstības deklarāciju un saka, ka viss ir kārtībā. Man kā būvuzraugam nav nekāda pamata noraidīt šādu dokumentu. To, vai materiāls ir drošs vai nedrošs, var parādīt tikai būve. Daži materiāli ir pat drošāki, nekā tos deklarē ražotājs. Kā rāda mana pieredze, piemēram, attiecībā uz armatūru un betonēšanu, tad nereti ir tā, ka armatūra pārsniedz parametrus, kas tai reāli jāiztur. Tātad mēs jau liekam ar rezervi. Tāpat rezervi ir ierēķinājis arī projektētājs (vismaz tam tā būtu jābūt). Līdz ar to šīs vairākas rezerves garantē drošību pret iespējamo kļūdīšanos būvlaukumā. Tomēr mēs nekad nevaram būt pilnīgi droši – tāpēc ir konstruktors, celtnieks un būvuzraugs, kuri seko, lai kaut kur nerastos problēmas.
Es uzskatu, lai būtu droši, arī demontāžas procesā ir jābūt projektam – īpaši lielām būvēm. Piemēram, Rīgas centrā prasās pēc atbilstoša demontāžas projekta – kādā secībā konstrukcijas tiek ņemtas nost, kādā veidā atslogotas, kur tas viss tiek transportēts u.c. Jo celtnieks ir pieradis sekot projektam – tam, kas uzlikts uz papīra. Tad problēmu gadījumos no viņa var prasīt atbildību.
Jāatzīst, ka darba paliek aizvien vairāk. Steiga kļūst aizvien lielāka, un mēs visi daudz ko vairs neredzam. Dažkārt pieveram acis. Taču tas ir līdz laikam, kad vadzis lūzīs un par to, ka darba drošība ir jāievēro, mums atgādinās stiprāki spēki.
Materiāls no žurnāla "BūvObjekts".
Es gribētu parunāt par tā saucamajiem politiskajiem objektiem jeb objektiem "uz urrā". Nav jābūt lielam speciālistam, lai ieejot tajos, redzētu, ka tur kaut kas ar darba organizāciju un drošību nav kārtībā. Apstāklis, par ko šādos objektos jārunā, ir laika grafiki, ko apstiprina pats ģenerāluzņēmējs. Cilvēki, kas piekrīt pieprasītajiem, dažkārt nereālajiem darbu grafikiem, bieži vien nav celtnieki. Viņi ir ekonomisti, investori – tātad celtniecība nav viņu īstā nozare. Viņi mazāk domā par to, kā darbu paveikt reālos tempos, bet gan kā apgrozīsies naudiņa un cik viņi no šī objekta iegūs.
Pašreiz lielākās problēmas rada ekonomiskais un būvniecības bums ap Rīgu. Īsi termiņi, liela steiga, tāpēc daudz kas netiek ievērots. Ja ēka jāuzbūvē tādā laikā, kādā tas reāli izdarāms tikai ar grūtībām, sāk veidoties riska zona, kad strādnieki sāk strādāt "viens otram pāri". Tas vairs nav labi, šoreiz jāsaka – nav droši. Piemēram, to jau daudzi ir teikuši, ka topošo hokeja halli mēs varam uzskatīt par riska objektu drošības ziņā – tieši celtniecības procesa laikā. Ja vairums celtnieku kādu objektu nosolītos, pieņemsim, paveikt viena gada laikā, bet kāds to pašu objektu būtu gatavs pabeigt, piemēram, deviņu mēnešu laikā, man rastos aizdomas, ka šis solītājs mēģinās strādāt ar metodēm, kuras varētu apšaubīt drošības tehnikas speciālisti un materiālu piegādātāji. Diez vai vairums pasūtītāju, uzzinot par to, turpinātu kontaktus ar tādu darbu veicēju.
Skatoties uz šiem laikiem, kad daudzas firmas strādā uz dempinga robežas, es iedomājos par skarbajiem viduslaikiem, kad bija tā saucamās meistaru ģildes. Ja meistars vai nu pazemināja cenu, par kuru bija vienojies ar saviem amata brāļiem, vai paveica darbu nekvalitatīvi, viņu varēja izslēgt no meistaru un pat no pilsētnieku saraksta, atstājot bez iespējām gūt ienākumus vispār. Arī mūsu laikos viens otrs būtu pelnījis kaut ko līdzīgu!
No tehniskā viedokļa – protams, neviens nopietns būvnieks speciāli kļūdas nepieļauj. Parasti šādas kļūdas gadās rekonstrukcijas projektos. Jo, ceļot jaunu, inženieris visu aprēķina. Rekonstrukcijā ir grūti paredzēt, kas būs tad, kad atklās konstrukcijas u.c. Tādos projektos mēdz mainīties siju izvietojums, tiek papildinātas logu ailes vai durvis, kas, savukārt, pavājina būvi. Kas no tā izriet? Ja projekts ir vājš un nav pietiekami izskaitļots, bet celtnieki, savukārt, vadās tikai pēc projekta, neiedziļinoties lietas būtībā, var rasties problēmas.
Diskusijas ar celtniekiem mums visbiežāk ir par to, kā saprast konkrēto projektu. Jo dokumentācija bieži nav tik skaidra, kā gribētos. Tas nozīmē, ka uzzīmēts ir viens, bet paskaidrojuma rakstā ir kas cits. Kā lai to traktē? Ja tas saistīts ar apjomiem un līdz ar to arī izmaksām, celtnieks, protams, centīsies sekot mazākajam. Tad es attiecīgi raugos, lai ir tā, kā vajag. Ja arī projektētājs ir kļūdījies, man jānorāda uz to. Taču jāņem vērā, ka vislabāk situāciju būvē pārzina celtnieks, jo viņš katru dienu ir objektā, viņam ir "acis" – strādnieki –, un viņš redz, kas notiek. Būvuzraugs ir tas, kurš parasti redz lielākās kļūdas.
Ko es varu teikt par materiāliem? Piegādātājs saskaņā ar likumdošanu noformē sava materiāla atbilstības deklarāciju un saka, ka viss ir kārtībā. Man kā būvuzraugam nav nekāda pamata noraidīt šādu dokumentu. To, vai materiāls ir drošs vai nedrošs, var parādīt tikai būve. Daži materiāli ir pat drošāki, nekā tos deklarē ražotājs. Kā rāda mana pieredze, piemēram, attiecībā uz armatūru un betonēšanu, tad nereti ir tā, ka armatūra pārsniedz parametrus, kas tai reāli jāiztur. Tātad mēs jau liekam ar rezervi. Tāpat rezervi ir ierēķinājis arī projektētājs (vismaz tam tā būtu jābūt). Līdz ar to šīs vairākas rezerves garantē drošību pret iespējamo kļūdīšanos būvlaukumā. Tomēr mēs nekad nevaram būt pilnīgi droši – tāpēc ir konstruktors, celtnieks un būvuzraugs, kuri seko, lai kaut kur nerastos problēmas.
Es uzskatu, lai būtu droši, arī demontāžas procesā ir jābūt projektam – īpaši lielām būvēm. Piemēram, Rīgas centrā prasās pēc atbilstoša demontāžas projekta – kādā secībā konstrukcijas tiek ņemtas nost, kādā veidā atslogotas, kur tas viss tiek transportēts u.c. Jo celtnieks ir pieradis sekot projektam – tam, kas uzlikts uz papīra. Tad problēmu gadījumos no viņa var prasīt atbildību.
Jāatzīst, ka darba paliek aizvien vairāk. Steiga kļūst aizvien lielāka, un mēs visi daudz ko vairs neredzam. Dažkārt pieveram acis. Taču tas ir līdz laikam, kad vadzis lūzīs un par to, ka darba drošība ir jāievēro, mums atgādinās stiprāki spēki.
Materiāls no žurnāla "BūvObjekts".