Kokrūpnieki: globālās problēmas - klimata izmaiņas un enerģētika - uztrauc arī Latvijas meža nozari
Latvijas kokrūpniecība visu laiku ir bijusi tā, kas valstij devusi lielākos ienākumus ārvalstu tirgos. Turklāt tā ir viena no retajām nozarēm, kur arī lielajos uzņēmumos ir saglabājies nacionālais kapitāls. Koksnes pārstrāde ir, bija un būs arī Latvijas tautsaimniecības viens no svarīgiem stūrakmeņiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka visu nosaka tikai un vienīgi ekonomiskie apsvērumi. Arī Latvijas kokrūpniekus uztrauc globālās problēmas.
Latvijas kokrūpniecība visu laiku ir bijusi tā, kas valstij devusi lielākos ienākumus ārvalstu tirgos. Turklāt tā ir viena no retajām nozarēm, kur arī lielajos uzņēmumos ir saglabājies nacionālais kapitāls. Koksnes pārstrāde ir, bija un būs arī Latvijas tautsaimniecības viens no svarīgiem stūrakmeņiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka visu nosaka tikai un vienīgi ekonomiskie apsvērumi. Arī Latvijas kokrūpniekus uztrauc globālās problēmas. Eiropā notiekošajā meža nedēļā šogad uzmanība tiek koncentrēta uz trim jautājumiem - meži un ūdens problēmas, meži un enerģētika un meži un klimata izmaiņas. Meži un ūdens problemātika Latviju skar ļoti maz, taču kā ar citām problēmām. Kā klimata izmaiņas izpaužas Latvijā un kāpēc Latvijas kokrūpnieki ir par koksnes atlieku izmantošanu enerģētikā - uz BBS jautājumiem atbild Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.
- Cik lielā mērā Latvijas kokrūpnieki satraucas par globālajiem jautājumiem - klimata pārmaiņām un enerģētikas jautājumiem?
- Kokrūpnieki uz meža nozari raugās no ilgtspējības pozīcijām, kas balstās uz sociālajiem, ekoloģiskajiem un ekonomiskajiem pamatiem. Tas, kas notiek šajos trīs pamatpīlāros, ir ļoti svarīgi. Tomēr tālāk es runāšu, raugoties no ekonomikas viedokļa.
Ja runājām par mežu un klimata izmaiņām, Latvijā patlaban neatbildēts paliek jautājums - ja tiešām Latvijā ziemas kļūs siltākas, kā mēs atrisināsim tās problēmas, kas var skart mežizstrādi. Jo vēsturiski Latvijā slapjās cirsmas izstrādā tad, kad zeme ir sasalusi, un tad var kokus šajās vietās arī izcirst. Ja Latvijā līdz ar globālo sasilšanu zeme ziemā vairs nesasalst, ir jārēķinās, ka šis process būs apgrūtināts. Tas nozīmē, ka būs nepieciešamas daudz dārgākas un vērienīgākas investīcijas, lai šīm cirsmām piekļūtu. Kas nozīmē gan tehnikas iegādi, gan lielākas investīcijas meža infrastruktūrā, tas ir, meža ceļi, meliorācija utt.
Ilgtermiņa skatījumā mežu var skart klimata izmaiņas arī no cita aspekta, proti, kas notiks ar koku sugas nomaiņu mežos. Ja būs siltāks klimats, attiecīgi vairāk ienāks lapu koki, ja savukārt paliks aukstāks, ko arī pieļauj daļa zinātnieku, tad ienāks vairāk skuju koku. Tas nozīmē, ka būs nepieciešamas arī strukturālas izmaiņas kokrūpniecībā.
- Vai jau tagad var pamanīt, ka mežos jau ir sākusies šī sugu nomaiņa?
- Tas notiek lēni, un pamanīt jau tagad būtiskas pārmaiņas ir grūti. Taču katrā ziņā lapu koku paliek vairāk. Taču tam ir daudz iemeslu, ne tikai klimats.
- Pārmaiņas gaisa temperatūrā var just ātrāk - vai kokrūpniekus jau tagad satrauc siltās ziemas?
- Grūti atcerēties, kad pēdējo reizi normāla ziema ir bijusi. Varbūt 2005.gadā? Taču tolaik galvas sāpes radīja vētra, jo vajadzēja mežus iztīrīt no lauztajiem un bojātajiem kokiem, nevis ziemas neesamība. 2006./2007.gadā īstas ziemas nebija, 2007./2008.gadā situācija vispār bija traģiska.
- Par cik sadārdzinās mežizstrādes process, ja ziemā nav sala?
- Vismaz par padsmit procentiem. Turklāt tas ir tajā gadījumā, ja ir iespējams tikt cirsmai klāt. Taču pērnziem bija jautājums, vai ir iespējams tikt atsevišķās vietās mežā vispār iekšā, tikt klāt koksnei. Pat ja veic meliorāciju, tas jau nenozīmē, ka uzreiz ir iespējams piekļūt cirsmai. Turklāt pret meliorāciju nereti iebilst "zaļās" organizācijas, pamatojoties uz ekoloģiskiem jautājumiem - galu galā katra dzīvnieka vai augu suga dzīvo konkrētos apstākļos. Tomēr no kokrūpnieku skata punkta tā ir bīstama tendence, jo vajadzētu nodalīt mežus, kuru pamatmērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, no mežiem, kuru pamatmērķis ir saimnieciskā darbība. Gribētu vēlreiz uzsvērt, ka arī tā sauktie saimnieciskie meži nebūt nav ekoloģiskajai videi nedraudzīgi, drīzāk jau tieši pretēji. Pirmkārt, Latvijā ir ļoti labi sakārtoti likumi vides aizsardzībā, un tā arī attiecas uz saimnieciskajiem mežiem. Otrkārt, patlaban galvenais vides aizsardzības jautājums ir klimata izmaiņu samazināšana, kur saimnieciskie meži dod lielāku atdevi intensīvākas CO2 piesaistes dēļ nekā dabas rezervāti.
- Kā Latvijas kokrūpnieki skatās uz meža un enerģijas jautājumiem?
- Latvijas kokrūpniekiem ir pretējs viedoklis no pārējām Eiropas meža valstīm, proti, Eiropas meža valstis ierosina daudz vairāk iegrožot enerģētikas sektora izaugsmi uz koksnes izmantošanas rēķina. Savukārt Latvija tur redz risinājumu. Tas ir tāpēc, ka mēs šajā enerģētikas sektorā esam nevis vienu, bet, es teiktu, pat desmit soļus iepakaļ Skandināvijai, Austrijai, Vācijai. Mēs neesam tik ļoti aizgājuši uz priekšu kā šīs valstis, kur enerģētika jau kļūst par apgrūtinājumu kokrūpniecībai.
- Kādā ziņā par apgrūtinājumu? Vai ir būtiski pieaugusi konkurence uz koksni dažādu uzņēmēju starpā?
- Zināmā mērā, jā. Pirmkārt, enerģētikā vajadzētu izmantot tikai to koksni, kuru nevar pārstrādāt. Tas ir pamatpostulāts meža valstīs, tai skaitā arī Latvijā. Tātad - ko nevar pārstrādāt? No meža daļas tie ir zari, celmi, pārējie mežizstrādes atlikumi, protams, arī malkas koksne. No rūpniecības - tā ir skaida un šķelda, dažādi atgriezumi. Katrā ziņā šie ir tie sortimenti, kam no kokrūpniecības būtu jānokļūst enerģētikā. Taču, protams, izraut celmu un to dedzināt, ir daudz sarežģītāk nekā paņemt parastu baļķīti un to sadedzināt. Ja sāk subsidēt koksni, nešķirojot pa sortimentiem, bet visu to attiecinot uz koksnes biomasu, tad, protams, enerģētiķi meklēs lētāko izejmateriālu sev, un diez vai tas būs celms. Šajā brīdī arī sākas stīvēšanās, jo tas baļķītis der gan enerģētiķiem, gan plātņu rūpniekiem.
Otrkārt, enerģētiķi pērk arī šķeldu, skaidu. Ja skaida ir tīrais enerģijas produkts, tad šķeldu var izmantot arī celulozes un plātņu ražošanā. Ja viens no šiem sektoriem, proti, enerģētika, ļoti daudzās valstīs tiek mākslīgi subsidēts, tad tā kļūst daudz konkurētspējīgāka par kokrūpniecību un celulozes ražošanu.
- Vai Latvijā šāda konkurence vispār nepastāv vai arī ir mazāka?
- Protams, ka pašlaik uz papīrmalku labvēlīgos tirgus apstākļos skatās gan enerģētikas sektors, gan "Bolderāja Ltd", kas ražo OSB un kokskaidu plātnes, gan celulozes rūpnīcu pārstāvji Latvijā, kas iepērk to Skandināvijas celulozes rūpnīcām. Tā ir normāla situācija, ka ir konkurence uz tievkoksni. Taču nav pieļaujams, ka kādam tiek radītas mākslīgas priekšrocības.
Enerģētika nenoliedzami ir jāattīsta, un par to iestājas mūsu kokrūpnieki atšķirībā no Eiropas meža nozares pārstāvjiem, kuri par to neiestājas, jo patlaban enerģētika iepriekšminēto iemeslu dēļ "izspiež" ārā no Eiropas tādu sektoru kā plātņu rūpniecību.
- Jūs nebaida, ka Latvijā var notikt līdzīgi?
- Nē. Mūsu enerģētikas sektors attiecībā uz koksnes izmantošanu ir maz attīstīts, salīdzinot ar Eiropu. Turklāt jāņem vērā arī kopējās valstiskās intereses - Latvijā ir labi attīstījusies plātņu rūpniecība, bet nav celulozes ražošanas. Jāņem vērā, ka Skandināvijā celulozes rūpniecības ražošanas apjomi agri vai vēlu samazināsies, jo "vecajā" Eiropā ražot celulozi, salīdzinot ar Āziju vai Dienvidamerikas valstīm, ir nerentabli. To visspilgtāk raksturo šādi dati - lai darbinātu celulozes rūpnīcu ar jaudu viens miljons gadā, Krievijai nepieciešami 5 miljoni ha meža, Ziemeļvalstīm - 0,7 miljoni ha, savukārt Brazīlijai - tikai 0,1 miljons ha meža.
Šādā gadījumā Latvijā paliek arvien būtiskāks jautājums - kur mēs liksim tā saucamo šķiedras koksnes izejmateriālu? Plātņu rūpniecība nevar visu šo koksni patērēt. Tas nozīmē, ka vienā brīdī mēs varam nonākt situācijā, ka mums nav kur pārdot tieši šo sortimentu - šķeldu, skaidu, papīrmalku. Vienkārši šajā reģionā nebūs pircēja, nebūs patērētāja. Tāpēc mēs esam par to, ka attīstās enerģētikas sektors, kas ir viens no šī sortimenta patērētājiem.
- Kā vērtējat enerģētiskās koksnes ražošanas iespējas Latvijā? Varbūt, speciāli audzējot apses vai kārklus, enerģētikas konkurence uz citiem sortimentiem mazināsies?
- Manuprāt, Latvijā kārklu audzēšana ir neskaidra, jo te ir liels jautājums, kas ir biznesa pamatā? Vai tā ir attīrīšanas iekārta dūņu utilizācijai vai tā ir koksnes audzēšana enerģētikai. Lai kārkls izaugtu divos trīs gados, ir nepieciešama mēslošana, kur tiek izmantotas dūņas. Līdz šim par dūņu utilizāciju attīrīšanas iekārtu kompānijas maksāja kā par atkritumu. Ja kārklu audzēšana attīstās simbiozē ar dūņu utilizāciju, tad, manuprāt, viss ir kārtībā. Ja ne, tad diemžēl nekas nevar sanākt, jo plikā zemē kārklu neizaudzēsi, lai tas būtu rentabli.
Ja runājam par granulu un brikešu ražošanu enerģētikai, tas attīstās Latvijā. Protams, esam arī dzirdējuši, ka šā gada laikā ir bankrotējušas pāris granulu ražotnes, taču tam ir daudzi iemesli. Manuprāt, neskatoties uz to, tas ir perspektīvs bizness, un tas arī attīstīsies.
Taču ir arī jāsaprot, ka briketes un granulas ir produkti, kas ir domāti tālai transportēšanai. Skaidas granulā tiek saspiestas tikai ar vienu mērķi - lai iegūtu to pašu masu pēc iespējas mazākā tilpumā, proti, lai vairāk varētu pārvest. Ja var atrast šiem produktiem tirgus ārvalstīs, tad arī viss ir kārtība. Viens no iemesliem, kāpēc bankrotēja granulu ražotāji, ir tas, ka viņi strādāja uz mājsaimniecību tirgus segmentu. Jāpiebilst, ka ziemas nav "pazudušas" tikai Latvijā. Kārtīgu ziemu nav bijis arī citās Eiropas valstīs, un tas ir mazinājis pieprasījumu pēc granulām. Tā kā Latvijas ražotājus neviens "sliktajos" gados nav gatavs dotēt, viņiem bija jāizstājas no "spēles". Bet tas nenozīmē, ka viņu vietā nenāks citi.
- Kādi ir jaunie koksnes produkti, kas rodas pasaulē un kam arī Latvija pievērš lielāku uzmanību?
- Ja runājam par jaunajiem produktiem, tad jārunā par atsevišķu segmentu tirgiem. Ja runājam par būvniecības tirgu, tad viens no inovatīvajiem produktiem, kura ražošanu gatavojas sākt arī Latvijā, ir tā saucamais "Dendrolight". Tas ir augstas pievienotās vērtības produkts - jauns plātņu materiāls, kuru primāri var izmantot būvniecībā, bet tikpat labi to var izmantot arī mēbelēs. Šī produkta unikālās īpašības ir tās, ka tas ir salīdzinoši ļoti viegls, labs siltuma izolators, jo starp plātnēm atrodas gaiss.
- Kad šo ražotni varētu atvērt?
- Šī ir milzīga investīcija, kas prasīs vairāku miljonu latu lielus ieguldījumus. Ventspilī patlaban tiek būvēta ražošanas ēka. Savukārt uzņēmējs mēģina piesaistīt finansējumu un sākt ražošanu. Ja tas izdodas, tad Latvijā šāda ražotne varētu būt viena no pirmajām Eiropā, kas dos ļoti labu priekšrocību tirgū.
- Vai tas ir jauns produkts vispār Eiropā, pasaulē?
- Jā. Manuprāt, patlaban rūpnieciski tas netiek ražots vēl nekur. Ir tikai laboratoriskie paraugi. Patlaban pie rūpnīcu atvēršanas strādā gan Vācijā, gan Austrijā, gan arī Čehijā.
- Latvijā meklē ārvalstu investorus vai tas būs vietējā kapitāla uzņēmums?
- Tas būs vietējais uzņēmums. Patlaban uzņēmējs meklē iespējas aizņemties naudu.
- Vai finanšu krīzes pasaulē dēļ nav grūti atrast finansējumu arī šādai unikālai ražotnei?
- Protams, ka ir. Bankas ir ārkārtīgi piesardzīgas. Tā kā viņu pamatbizness nav ne kokrūpniecība, ne būvmateriālu ražošana, nav īsti skaidrības, kā tirgus attīstīsies un kas šajos tirgos notiks. Ņemot vērā neuzticības auru, kas valda kredītu tirgos, ir desmitkārtīgi jāpārliecina banka, ka projekts ir perspektīvs. Patlaban šis varētu būt viens no galvenajiem šķēršļiem. Eiropa ātri varētu "izkarpīties" ārā no ekonomiskajām problēmām. Latvijā tas varētu iet ilgāk.
- Vai varat minēt vēl kādu labu produktu, kuru ražo Latvijā, kam ir perspektīva? Vai arī ir kādas interesantas iestrādes?
- Iestrādes jau ir daudzviet. Par dažām nevar skaļi runāt, lai neuzzina konkurenti. Visi runā, ka Latvijai vajag savu "Nokia", bet nevēlas ieraudzīt, ka dažs labs uzņēmums Latvijā jau tāds ir - kaut vai tas pats "Latvijas finieris". Cik daudzi zina, ka Latvijā ražots saplāksnis tiek iestrādāts naftas produktus pārvadājošo kuģu korpusos? Ir arī daudzi citi, piemēram, uzņēmums "Kurekss" ar produktu "Ultra Joist", kas ir augstākās klases masīvkoka celtniecības sijas. Tiek strādāts gan pie tehnoloģiskiem jauninājumiem, gan arī, kas arī ir ļoti svarīgi, tiek strādāts pie dizaina jaunievedumiem, kur risinājumus meklē mēbeļnieki. Viens no līderiem, kas spējis radīt auru, ka viņu mēbeles ir dizaina produkts, ir "Nakts mēbeles". Šis uzņēmums ir attīstījis savu tirgošanas tīklu ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā kopumā un skatās jau uz Eiropu.
- Pavisam nesen Latvijā bija dizaina dienas. Kā ,vai Latvijas dizaineri spēj piedāvāt interesantus risinājums ražotājiem? Vai varam runāt par Latvijas dizaina specifiku, piemēram, mēbeļu ražošanā?
- Ir jābūt citai pieejai. Pēc būtības industriālajam dizaineram ir jābūt gan ar labām dizainera prasmēm, gan mārketinga speciālistam. Nepietiek tikai ar to, ka viņš ir mākslinieks. Industriālais dizains ietver gan estētiku, gan funkcionalitāti. Funkcionalitāte reizēm ir daudz svarīgāka. Turklāt funkcionalitāte ir atkarīga no konkrētu cilvēku domāšanas - vienam patīk servīzes salikt skapī tā, lai visi redz, cits vēlas tās noslēpt dziļā atvilktnē. Funkcionalitāte ir atkarīga no tās nācijas, kurai šīs mēbeles tiks pārdotas.
Es nenoliedzu māksliniecisko potenciālu, kas ir Latvijas jaunajos dizaineros. Taču viņos trūkst mārketinga speciālista domāšanas. Ja palūkojamies, kā strādā industriālie dizaineri ārvalstīs, tad viņi, pirmkārt, izstaigā potenciālos klientus, uzzina, ko viņi vēlētos pirkt. Tikai tad tiek zīmēta skice, piemeklēti interesanti risinājumi, un tad šis zīmējums tiek pārdots ražotājam. Lielā mērā viņš ražotājam pārdod ne tikai zīmējumu, bet pārdod arī tirgu, jo viņš var pateikt, kas šīs mēbeles pirks, kas būs tie klienti.
Latvijā pašlaik mēģina pārdod vizuālo izskatu. Ja to nepērk, uzskata, ka ideja nav novērtēta. Tā tā lieta neiet uz priekšu. Turklāt industriālajam dizaineram ir jāprot piedāvāt arī tehniskos risinājumus ātrākai un lētākai ražošanai. Beigu beigās, jo īpaši Latvijā, reizēm gadās tā, ka dizaina mēbeles ir ārkārtīgi skaistas, bet maksā nenormālu naudu, kuru vidusslānis nevar atļauties maksāt. Taču tieši vidusslānis ir galvenais pircējs, jo bagāti cilvēki vairāk pērk nevis mēbeles, bet slavenus zīmolus. Pie zīmolu attīstības ir jāstrādā arī Latvijā. Tas ir vēl dārgāks un grūtāks process.
- Vai no jūsu atbildes izriet, ka šī sadarbība ir tikai paša sākumposmā? Kad mēs varēsim runāt pat Latvijas dizainu, līdzīgi kā par skandināvu, itāļu dizainu?
- Būtu skaisti un patriotiski runāt par Latvijas mēbeļu dizainu. Taču, tā kā mūsu tirgus divas trešdaļas ir Eiropa, tad laikam mums būtu daudz svarīgāk, ja speciālisti saprastu - kādas mēbeles jātaisa, ar kādu dizainu, lai tās pirktu Skandināvijā, ar kādu, lai tās pirktu Vācijā, vai Krievijā, kas ir milzīgs tirgus. Pie tā vairāk būtu jāstrādā.
Cik tālu attīstījusies mūsu sadarbība ar dizaineriem? Laikam varētu teikt, ka tā ir pašā sākuma stadijā.
- Cik lielā mērā Latvijas kokrūpnieki satraucas par globālajiem jautājumiem - klimata pārmaiņām un enerģētikas jautājumiem?
- Kokrūpnieki uz meža nozari raugās no ilgtspējības pozīcijām, kas balstās uz sociālajiem, ekoloģiskajiem un ekonomiskajiem pamatiem. Tas, kas notiek šajos trīs pamatpīlāros, ir ļoti svarīgi. Tomēr tālāk es runāšu, raugoties no ekonomikas viedokļa.
Ja runājām par mežu un klimata izmaiņām, Latvijā patlaban neatbildēts paliek jautājums - ja tiešām Latvijā ziemas kļūs siltākas, kā mēs atrisināsim tās problēmas, kas var skart mežizstrādi. Jo vēsturiski Latvijā slapjās cirsmas izstrādā tad, kad zeme ir sasalusi, un tad var kokus šajās vietās arī izcirst. Ja Latvijā līdz ar globālo sasilšanu zeme ziemā vairs nesasalst, ir jārēķinās, ka šis process būs apgrūtināts. Tas nozīmē, ka būs nepieciešamas daudz dārgākas un vērienīgākas investīcijas, lai šīm cirsmām piekļūtu. Kas nozīmē gan tehnikas iegādi, gan lielākas investīcijas meža infrastruktūrā, tas ir, meža ceļi, meliorācija utt.
Ilgtermiņa skatījumā mežu var skart klimata izmaiņas arī no cita aspekta, proti, kas notiks ar koku sugas nomaiņu mežos. Ja būs siltāks klimats, attiecīgi vairāk ienāks lapu koki, ja savukārt paliks aukstāks, ko arī pieļauj daļa zinātnieku, tad ienāks vairāk skuju koku. Tas nozīmē, ka būs nepieciešamas arī strukturālas izmaiņas kokrūpniecībā.
- Vai jau tagad var pamanīt, ka mežos jau ir sākusies šī sugu nomaiņa?
- Tas notiek lēni, un pamanīt jau tagad būtiskas pārmaiņas ir grūti. Taču katrā ziņā lapu koku paliek vairāk. Taču tam ir daudz iemeslu, ne tikai klimats.
- Pārmaiņas gaisa temperatūrā var just ātrāk - vai kokrūpniekus jau tagad satrauc siltās ziemas?
- Grūti atcerēties, kad pēdējo reizi normāla ziema ir bijusi. Varbūt 2005.gadā? Taču tolaik galvas sāpes radīja vētra, jo vajadzēja mežus iztīrīt no lauztajiem un bojātajiem kokiem, nevis ziemas neesamība. 2006./2007.gadā īstas ziemas nebija, 2007./2008.gadā situācija vispār bija traģiska.
- Par cik sadārdzinās mežizstrādes process, ja ziemā nav sala?
- Vismaz par padsmit procentiem. Turklāt tas ir tajā gadījumā, ja ir iespējams tikt cirsmai klāt. Taču pērnziem bija jautājums, vai ir iespējams tikt atsevišķās vietās mežā vispār iekšā, tikt klāt koksnei. Pat ja veic meliorāciju, tas jau nenozīmē, ka uzreiz ir iespējams piekļūt cirsmai. Turklāt pret meliorāciju nereti iebilst "zaļās" organizācijas, pamatojoties uz ekoloģiskiem jautājumiem - galu galā katra dzīvnieka vai augu suga dzīvo konkrētos apstākļos. Tomēr no kokrūpnieku skata punkta tā ir bīstama tendence, jo vajadzētu nodalīt mežus, kuru pamatmērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, no mežiem, kuru pamatmērķis ir saimnieciskā darbība. Gribētu vēlreiz uzsvērt, ka arī tā sauktie saimnieciskie meži nebūt nav ekoloģiskajai videi nedraudzīgi, drīzāk jau tieši pretēji. Pirmkārt, Latvijā ir ļoti labi sakārtoti likumi vides aizsardzībā, un tā arī attiecas uz saimnieciskajiem mežiem. Otrkārt, patlaban galvenais vides aizsardzības jautājums ir klimata izmaiņu samazināšana, kur saimnieciskie meži dod lielāku atdevi intensīvākas CO2 piesaistes dēļ nekā dabas rezervāti.
- Kā Latvijas kokrūpnieki skatās uz meža un enerģijas jautājumiem?
- Latvijas kokrūpniekiem ir pretējs viedoklis no pārējām Eiropas meža valstīm, proti, Eiropas meža valstis ierosina daudz vairāk iegrožot enerģētikas sektora izaugsmi uz koksnes izmantošanas rēķina. Savukārt Latvija tur redz risinājumu. Tas ir tāpēc, ka mēs šajā enerģētikas sektorā esam nevis vienu, bet, es teiktu, pat desmit soļus iepakaļ Skandināvijai, Austrijai, Vācijai. Mēs neesam tik ļoti aizgājuši uz priekšu kā šīs valstis, kur enerģētika jau kļūst par apgrūtinājumu kokrūpniecībai.
- Kādā ziņā par apgrūtinājumu? Vai ir būtiski pieaugusi konkurence uz koksni dažādu uzņēmēju starpā?
- Zināmā mērā, jā. Pirmkārt, enerģētikā vajadzētu izmantot tikai to koksni, kuru nevar pārstrādāt. Tas ir pamatpostulāts meža valstīs, tai skaitā arī Latvijā. Tātad - ko nevar pārstrādāt? No meža daļas tie ir zari, celmi, pārējie mežizstrādes atlikumi, protams, arī malkas koksne. No rūpniecības - tā ir skaida un šķelda, dažādi atgriezumi. Katrā ziņā šie ir tie sortimenti, kam no kokrūpniecības būtu jānokļūst enerģētikā. Taču, protams, izraut celmu un to dedzināt, ir daudz sarežģītāk nekā paņemt parastu baļķīti un to sadedzināt. Ja sāk subsidēt koksni, nešķirojot pa sortimentiem, bet visu to attiecinot uz koksnes biomasu, tad, protams, enerģētiķi meklēs lētāko izejmateriālu sev, un diez vai tas būs celms. Šajā brīdī arī sākas stīvēšanās, jo tas baļķītis der gan enerģētiķiem, gan plātņu rūpniekiem.
Otrkārt, enerģētiķi pērk arī šķeldu, skaidu. Ja skaida ir tīrais enerģijas produkts, tad šķeldu var izmantot arī celulozes un plātņu ražošanā. Ja viens no šiem sektoriem, proti, enerģētika, ļoti daudzās valstīs tiek mākslīgi subsidēts, tad tā kļūst daudz konkurētspējīgāka par kokrūpniecību un celulozes ražošanu.
- Vai Latvijā šāda konkurence vispār nepastāv vai arī ir mazāka?
- Protams, ka pašlaik uz papīrmalku labvēlīgos tirgus apstākļos skatās gan enerģētikas sektors, gan "Bolderāja Ltd", kas ražo OSB un kokskaidu plātnes, gan celulozes rūpnīcu pārstāvji Latvijā, kas iepērk to Skandināvijas celulozes rūpnīcām. Tā ir normāla situācija, ka ir konkurence uz tievkoksni. Taču nav pieļaujams, ka kādam tiek radītas mākslīgas priekšrocības.
Enerģētika nenoliedzami ir jāattīsta, un par to iestājas mūsu kokrūpnieki atšķirībā no Eiropas meža nozares pārstāvjiem, kuri par to neiestājas, jo patlaban enerģētika iepriekšminēto iemeslu dēļ "izspiež" ārā no Eiropas tādu sektoru kā plātņu rūpniecību.
- Jūs nebaida, ka Latvijā var notikt līdzīgi?
- Nē. Mūsu enerģētikas sektors attiecībā uz koksnes izmantošanu ir maz attīstīts, salīdzinot ar Eiropu. Turklāt jāņem vērā arī kopējās valstiskās intereses - Latvijā ir labi attīstījusies plātņu rūpniecība, bet nav celulozes ražošanas. Jāņem vērā, ka Skandināvijā celulozes rūpniecības ražošanas apjomi agri vai vēlu samazināsies, jo "vecajā" Eiropā ražot celulozi, salīdzinot ar Āziju vai Dienvidamerikas valstīm, ir nerentabli. To visspilgtāk raksturo šādi dati - lai darbinātu celulozes rūpnīcu ar jaudu viens miljons gadā, Krievijai nepieciešami 5 miljoni ha meža, Ziemeļvalstīm - 0,7 miljoni ha, savukārt Brazīlijai - tikai 0,1 miljons ha meža.
Šādā gadījumā Latvijā paliek arvien būtiskāks jautājums - kur mēs liksim tā saucamo šķiedras koksnes izejmateriālu? Plātņu rūpniecība nevar visu šo koksni patērēt. Tas nozīmē, ka vienā brīdī mēs varam nonākt situācijā, ka mums nav kur pārdot tieši šo sortimentu - šķeldu, skaidu, papīrmalku. Vienkārši šajā reģionā nebūs pircēja, nebūs patērētāja. Tāpēc mēs esam par to, ka attīstās enerģētikas sektors, kas ir viens no šī sortimenta patērētājiem.
- Kā vērtējat enerģētiskās koksnes ražošanas iespējas Latvijā? Varbūt, speciāli audzējot apses vai kārklus, enerģētikas konkurence uz citiem sortimentiem mazināsies?
- Manuprāt, Latvijā kārklu audzēšana ir neskaidra, jo te ir liels jautājums, kas ir biznesa pamatā? Vai tā ir attīrīšanas iekārta dūņu utilizācijai vai tā ir koksnes audzēšana enerģētikai. Lai kārkls izaugtu divos trīs gados, ir nepieciešama mēslošana, kur tiek izmantotas dūņas. Līdz šim par dūņu utilizāciju attīrīšanas iekārtu kompānijas maksāja kā par atkritumu. Ja kārklu audzēšana attīstās simbiozē ar dūņu utilizāciju, tad, manuprāt, viss ir kārtībā. Ja ne, tad diemžēl nekas nevar sanākt, jo plikā zemē kārklu neizaudzēsi, lai tas būtu rentabli.
Ja runājam par granulu un brikešu ražošanu enerģētikai, tas attīstās Latvijā. Protams, esam arī dzirdējuši, ka šā gada laikā ir bankrotējušas pāris granulu ražotnes, taču tam ir daudzi iemesli. Manuprāt, neskatoties uz to, tas ir perspektīvs bizness, un tas arī attīstīsies.
Taču ir arī jāsaprot, ka briketes un granulas ir produkti, kas ir domāti tālai transportēšanai. Skaidas granulā tiek saspiestas tikai ar vienu mērķi - lai iegūtu to pašu masu pēc iespējas mazākā tilpumā, proti, lai vairāk varētu pārvest. Ja var atrast šiem produktiem tirgus ārvalstīs, tad arī viss ir kārtība. Viens no iemesliem, kāpēc bankrotēja granulu ražotāji, ir tas, ka viņi strādāja uz mājsaimniecību tirgus segmentu. Jāpiebilst, ka ziemas nav "pazudušas" tikai Latvijā. Kārtīgu ziemu nav bijis arī citās Eiropas valstīs, un tas ir mazinājis pieprasījumu pēc granulām. Tā kā Latvijas ražotājus neviens "sliktajos" gados nav gatavs dotēt, viņiem bija jāizstājas no "spēles". Bet tas nenozīmē, ka viņu vietā nenāks citi.
- Kādi ir jaunie koksnes produkti, kas rodas pasaulē un kam arī Latvija pievērš lielāku uzmanību?
- Ja runājam par jaunajiem produktiem, tad jārunā par atsevišķu segmentu tirgiem. Ja runājam par būvniecības tirgu, tad viens no inovatīvajiem produktiem, kura ražošanu gatavojas sākt arī Latvijā, ir tā saucamais "Dendrolight". Tas ir augstas pievienotās vērtības produkts - jauns plātņu materiāls, kuru primāri var izmantot būvniecībā, bet tikpat labi to var izmantot arī mēbelēs. Šī produkta unikālās īpašības ir tās, ka tas ir salīdzinoši ļoti viegls, labs siltuma izolators, jo starp plātnēm atrodas gaiss.
- Kad šo ražotni varētu atvērt?
- Šī ir milzīga investīcija, kas prasīs vairāku miljonu latu lielus ieguldījumus. Ventspilī patlaban tiek būvēta ražošanas ēka. Savukārt uzņēmējs mēģina piesaistīt finansējumu un sākt ražošanu. Ja tas izdodas, tad Latvijā šāda ražotne varētu būt viena no pirmajām Eiropā, kas dos ļoti labu priekšrocību tirgū.
- Vai tas ir jauns produkts vispār Eiropā, pasaulē?
- Jā. Manuprāt, patlaban rūpnieciski tas netiek ražots vēl nekur. Ir tikai laboratoriskie paraugi. Patlaban pie rūpnīcu atvēršanas strādā gan Vācijā, gan Austrijā, gan arī Čehijā.
- Latvijā meklē ārvalstu investorus vai tas būs vietējā kapitāla uzņēmums?
- Tas būs vietējais uzņēmums. Patlaban uzņēmējs meklē iespējas aizņemties naudu.
- Vai finanšu krīzes pasaulē dēļ nav grūti atrast finansējumu arī šādai unikālai ražotnei?
- Protams, ka ir. Bankas ir ārkārtīgi piesardzīgas. Tā kā viņu pamatbizness nav ne kokrūpniecība, ne būvmateriālu ražošana, nav īsti skaidrības, kā tirgus attīstīsies un kas šajos tirgos notiks. Ņemot vērā neuzticības auru, kas valda kredītu tirgos, ir desmitkārtīgi jāpārliecina banka, ka projekts ir perspektīvs. Patlaban šis varētu būt viens no galvenajiem šķēršļiem. Eiropa ātri varētu "izkarpīties" ārā no ekonomiskajām problēmām. Latvijā tas varētu iet ilgāk.
- Vai varat minēt vēl kādu labu produktu, kuru ražo Latvijā, kam ir perspektīva? Vai arī ir kādas interesantas iestrādes?
- Iestrādes jau ir daudzviet. Par dažām nevar skaļi runāt, lai neuzzina konkurenti. Visi runā, ka Latvijai vajag savu "Nokia", bet nevēlas ieraudzīt, ka dažs labs uzņēmums Latvijā jau tāds ir - kaut vai tas pats "Latvijas finieris". Cik daudzi zina, ka Latvijā ražots saplāksnis tiek iestrādāts naftas produktus pārvadājošo kuģu korpusos? Ir arī daudzi citi, piemēram, uzņēmums "Kurekss" ar produktu "Ultra Joist", kas ir augstākās klases masīvkoka celtniecības sijas. Tiek strādāts gan pie tehnoloģiskiem jauninājumiem, gan arī, kas arī ir ļoti svarīgi, tiek strādāts pie dizaina jaunievedumiem, kur risinājumus meklē mēbeļnieki. Viens no līderiem, kas spējis radīt auru, ka viņu mēbeles ir dizaina produkts, ir "Nakts mēbeles". Šis uzņēmums ir attīstījis savu tirgošanas tīklu ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā kopumā un skatās jau uz Eiropu.
- Pavisam nesen Latvijā bija dizaina dienas. Kā ,vai Latvijas dizaineri spēj piedāvāt interesantus risinājums ražotājiem? Vai varam runāt par Latvijas dizaina specifiku, piemēram, mēbeļu ražošanā?
- Ir jābūt citai pieejai. Pēc būtības industriālajam dizaineram ir jābūt gan ar labām dizainera prasmēm, gan mārketinga speciālistam. Nepietiek tikai ar to, ka viņš ir mākslinieks. Industriālais dizains ietver gan estētiku, gan funkcionalitāti. Funkcionalitāte reizēm ir daudz svarīgāka. Turklāt funkcionalitāte ir atkarīga no konkrētu cilvēku domāšanas - vienam patīk servīzes salikt skapī tā, lai visi redz, cits vēlas tās noslēpt dziļā atvilktnē. Funkcionalitāte ir atkarīga no tās nācijas, kurai šīs mēbeles tiks pārdotas.
Es nenoliedzu māksliniecisko potenciālu, kas ir Latvijas jaunajos dizaineros. Taču viņos trūkst mārketinga speciālista domāšanas. Ja palūkojamies, kā strādā industriālie dizaineri ārvalstīs, tad viņi, pirmkārt, izstaigā potenciālos klientus, uzzina, ko viņi vēlētos pirkt. Tikai tad tiek zīmēta skice, piemeklēti interesanti risinājumi, un tad šis zīmējums tiek pārdots ražotājam. Lielā mērā viņš ražotājam pārdod ne tikai zīmējumu, bet pārdod arī tirgu, jo viņš var pateikt, kas šīs mēbeles pirks, kas būs tie klienti.
Latvijā pašlaik mēģina pārdod vizuālo izskatu. Ja to nepērk, uzskata, ka ideja nav novērtēta. Tā tā lieta neiet uz priekšu. Turklāt industriālajam dizaineram ir jāprot piedāvāt arī tehniskos risinājumus ātrākai un lētākai ražošanai. Beigu beigās, jo īpaši Latvijā, reizēm gadās tā, ka dizaina mēbeles ir ārkārtīgi skaistas, bet maksā nenormālu naudu, kuru vidusslānis nevar atļauties maksāt. Taču tieši vidusslānis ir galvenais pircējs, jo bagāti cilvēki vairāk pērk nevis mēbeles, bet slavenus zīmolus. Pie zīmolu attīstības ir jāstrādā arī Latvijā. Tas ir vēl dārgāks un grūtāks process.
- Vai no jūsu atbildes izriet, ka šī sadarbība ir tikai paša sākumposmā? Kad mēs varēsim runāt pat Latvijas dizainu, līdzīgi kā par skandināvu, itāļu dizainu?
- Būtu skaisti un patriotiski runāt par Latvijas mēbeļu dizainu. Taču, tā kā mūsu tirgus divas trešdaļas ir Eiropa, tad laikam mums būtu daudz svarīgāk, ja speciālisti saprastu - kādas mēbeles jātaisa, ar kādu dizainu, lai tās pirktu Skandināvijā, ar kādu, lai tās pirktu Vācijā, vai Krievijā, kas ir milzīgs tirgus. Pie tā vairāk būtu jāstrādā.
Cik tālu attīstījusies mūsu sadarbība ar dizaineriem? Laikam varētu teikt, ka tā ir pašā sākuma stadijā.