Koku sugas, guļbūvju pamati, siltumizolācija, hidroizolācija, apdare

Foto: Koku sugas, guļbūvju pamati, siltumizolācija, hidroizolācija, apdare; autors: Koku sugas, guļbūvju pamati, siltumizolācija, hidroizolācija, apdare

Koku sugas

Par visvērtīgākajiem guļbūvju būvniecības materiāliem tiek uzskatīts ozols un ciedrs, taču mūsdienās galvenokārt guļbūvju celtniecībā pieņemts izmantot skujkokus – egli, priedi, lapegli. Priede salīdzinājumā ar egli ātrāk zilē. Egle no vietējiem kokiem ir vispiemērotākā, tā mazāk plaisā un vērpjas. Mīnuss - tās baļķos ir daudz zaru vietas. Visizturīgākā ir lapegle, taču tas ir dārgs izejmateriāls, jo Latvijas mežos neaug un to ieved no Krievijas. Minētajām koku sugām piemīt izcili gaisa apmaiņas parametri, tai pat laikā siltumvadīšanas koeficients ir tuvu nullei.

Koksnes mūža pagarināšanai baļķus apstrādā gan no iekšpuses, gan ārpuses ar aizsarglīdzekļiem, jo, neatkarīgi no sugas, koks ar laiku saules un mitruma ietekmē kļūst pelēcīgs un, iespējams, sāk pūt. Tirgū ir pieejami dažādi koku aizsardzībai paredzēti līdzekļi un katrs ražotājs savu produkciju slavē. Nav arī vienota viedokļa kā būtu pareizāk apstrādāt koku. Vieni uzskata, ka guļbaļķu sienas pret trupi vai puvi vislabāk neapstrādāt vispār, jo katra viela ar ko apstrādā koksni satur arī kaitīgas vielas. Bez tam, ievērojot korektu būvniecības tehnoloģiju un nodrošinot ventilāciju, problēmām ar trupi it kā nevajadzētu būt.

Lai baļķi paliktu pēc iespējas ilgāk gaiši, koksnes aizsardzībai lieto eļļas un vaskus. Pirts telpu apšuvei izmantojams lapu koks (jo skuju koki satur sveķus, kas siltumā izdalās no koksnes) – apse, melnalksnis, arī liepa. Labākais pirts iekšējās apdares materiāls esot apse, kas neizdala darvu, ir izturīgs pret temperatūras un mitruma svārstībām un ir patīkamā dzintara nokrāsā.

Guļbūvju pamati, siltumizolācija, hidroizolācija, apdare

Populārs ēku pamatu izbūves paņēmiens ir lentveida - aptuveni 250 - 300 mm biezumā, taču guļbaļķu ēku var balstīt arī uz stabiņiem, ja tie izvietoti atbilstoši prasībām un to dara meistars. Uz lentveida pamatiem pirmo vainagu guļbūvju ēkai vēlams likt no ozola baļķiem, kas apstrādāti ar antiseptiskiem līdzekļiem. Tālāk sienas veidojas, vainaga kārtas liekot citu uz citas, katrā kārtā mainot baļķu resgaļus.

Vainagus savā starpā savieno ar cieta lapu koka (ozola, oša, bērza) tapām, ko iestrādā pamīšus pa vainagu rindām 2-3 m attālumā. Mūsdienās abās vainagu saduru vietās sūnu vai darvotu pakulu vietā parasti izmanto tehnisko vati. Guļbūvē obligāta ir pamatu hidroizolācija. No ūdens vēlams sargāt arī pamata cokolu, visbiežāk tā nosegšanai izmanto skārdu.

Guļbūves neiztiek arī bez tvaika izolācijas, kuru liek zem grīdas un jumtā. Starpstāvu pārsegumos siltumizolācijas slānim vairāk ir skaņas norobežošanas funkcija. Inženierkomunikācijas parasti ir apslēptas grīdā, elektrības vadus paslēpšana ir vesela māksla un prasa tehniskas zināšanas un ugunsdrošības normu pārzināšanu.

Uzskata, ka Latvijas ziemām pietiek ar 18-22 cm biezu guļbaļķu sienu, tomēr, lai guļbūvē bez siltināšanas ziemā nesaltu, baļķu diametram vajadzētu būt vismaz 26-30 cm. Ja guļbūvi siltina no iekšpuses, mainās tās iekšējais mikroklimats, ja to dara no ārpuses, mainās tās vizuālais izskats, līdz ar to arī pazūd guļbūves jēga. Jo baļķis ir resnāks, jo tas ir noturīgāks pret sēnītēm un kaitēkļiem, kā arī ēka ir siltāka. Ja guļbūve nav paredzēta pastāvīgai dzīvošanai, vajadzētu pietikt ar 10-20 cm diametra baļķiem.

Iekšējo apdari guļbūvēs iespējams veidot ne tikai no koka, eksponējot būvniecības materiālu - baļķi, bet arī no visiem citiem telpu apdarē izmantotajiem materiāliem. Vienīgi, ievērojot guļbūvju īpatnību – sēšanos, to stiprināšana ir krietni vien komplicēta.